Krāpniecības veidu ir simtiem. Mēģināt tos visus iegaumēt nav lielas jēgas.
Šodien zvana “banka”. Rīt raksta “piegādes uzņēmums”. Parīt piedāvā investīcijas. Pēc nedēļas tu pats atrodi internetveikalu, kurā viss izskatās normāli, izņemot vienu sīkumu - veikala patiesībā nav.
Mainās tehnoloģijas un stāsti. Pamati mainās daudz mazāk.
Manuprāt, lielu daļu krāpniecības var saprast ar četriem vārdiem:
NEGAIDĪTĪBA. ĀTRUMS. NAUDA. INFORMĀCIJA.
Pirmie divi palīdz ietekmēt cilvēku. Pēdējie divi parasti ir tas, ko no viņa grib iegūt.
Negaidītība un ātrums.
Pirms minūtes viss bija kārtībā.
Tagad zvana par banku, bērnu, policiju, parādu, paku vai kontu.
Tev tiek iedota problēma un gandrīz vienlaikus tās risinājums.
Un tad sākas: jārīkojas tagad;
jāapstiprina tagad;
jāpārskaita tagad;
pēc stundas būs par vēlu. Tas nav nejauši. Cilvēkam vienkārši nedrīkst dot pārāk daudz laika padomāt.
Tāpēc mans princips būtu pretējs:
jo vairāk mani steidzina, jo lēnāk es rīkojos.
Ja zvana par bērnu, pats zvanu bērnam.
Ja runa ir par banku, pats sazinos ar banku.
Ja piemin policiju, pats atrodu policijas kontaktus.
Un es nepārbaudu svešinieka stāstu ar saitēm, numuriem vai cilvēkiem, kurus man iedevis viņš pats.
“Es esmu no bankas.”
“Pierādiet.”
“Protams. Tūlīt savienošu ar kolēģi, kurš apstiprinās, ka esmu no bankas.”
Nu tad viss skaidrs. Izmeklēšana pabeigta.
## Ko no manis grib?
Kad emocijas noliktas malā, paliek daudz vienkāršāks jautājums:
Ko no manis beigās mēģina dabūt?
Parasti kaut kur nonākam līdz divām lietām:
naudai vai informācijai.
Naudu var paņemt uzreiz.
Informāciju var pārvērst naudā vēlāk.
Kartes dati, paroles, dokumenti, e-pasts, personas dati, piekļuve kontam, telefonam vai datoram.
Protams, normāls krāpnieks nezvanīs un neteiks:
“Labdien. Man vajadzētu jūsu PIN kodu, lai jūs apzagtu.”
Var sākties ar kaut ko pavisam nevainīgu. Kaut ko pārbaudīt, apstiprināt, atvērt saiti, autorizēties vai nosaukt vienu informācijas gabaliņu.
Tāpēc jāskatās ne tikai uz to, ko man stāsta, bet arī uz to, uz kādu darbību mani ved.
Stāsts var būt divdesmit minūtes garš.
Mērķis var ietilpt vienā vārdā: nauda.
## Četras shēmas, kas dominē arī šodien
Arī aktuālajos starptautiskajos datos atkārtojas tās pašas lielās kategorijas: pikšķerēšana un datu izvilināšana, uzdošanās par banku, iestādi vai citu personu, investīciju krāpšana un viltus iepirkšanās vai maksājumu shēmas.
Tehnoloģijas kļūst labākas. Cilvēks komplektā diemžēl nav saņēmis tikpat lielu programmatūras atjauninājumu.
Pikšķerēšana. Ziņa par paku, viltota autorizācijas lapa, QR kods, e-pasts, īsziņa vai cita saite. Galvenais nav pati ziņa. Galvenais ir panākt, lai tu pats ievadi nepieciešamo informāciju.
Uzdošanās par citu. Banka, policija, uzņēmums, tehniskais atbalsts, radinieks. Tas, ka cilvēks zina manu vārdu, banku, adresi vai bērna vārdu, nepierāda, kas viņš ir.
Investīcijas. Šeit baiļu vietā bieži izmanto alkatību. Cilvēkam parāda peļņu, veiksmīgus darījumus un citus cilvēkus, kuri it kā jau pelna. Viņš pats sāk gribēt piedalīties.
Viltus veikali un maksājumi. Šis variants man šķiet daudz bīstamāks par primitīvu telefona zvanu, jo te es pats varu aiziet pie krāpnieka. Es meklēju preci, atrodu normāla izskata veikalu, ievadu karti un samaksāju. Neviens mani nebiedēja. Neviens nesteidzināja. Es visu izdarīju pats.
Tāpēc doma “mani apkrāpt nevar” pati par sevi nav īpaši gudra.
Var.
Vienkārši katram jāatrod piemērota situācija.
## “Par šo iespēju gandrīz neviens nezina”
Ir vēl interesantāka psiholoģija.
Tev neko nepārdod agresīvi. Tev parāda, kā pelna citi.
Ir cilvēki. Rezultāti. Uzņēmumi. Sarunas. Ekrānuzņēmumi. Atsauksmes.
Var pat izveidoties vesela vide, kurā šķiet, ka visi apkārt jau pelna.
Vēl labāk, ja tā ir slēgta grupa.
Par to it kā zina tikai savējie.
Varbūt tev par iespēju pastāstījis paziņa. Varbūt tu pats kaut kur par to “nejauši” uzzināji.
Un psiholoģiski tas strādā daudz labāk.
Ja man kaut ko agresīvi pārdod, es aizdomājos.
Ja man šķiet, ka es pats esmu atradis kaut ko slepenu, es jau jūtos gudrāks par pārējiem.
Tieši tad es sev uzdotu jautājumu:
Kāpēc viņiem vajadzīga mana nauda?
Ja kādam tiešām ir mehānisms, kas stabili un ar mazu risku ražo milzīgu peļņu, kāpēc viņš pavada vakarus, mēģinot pierunāt mani iemaksāt dažus tūkstošus?
Protams, uzņēmumi un investīciju fondi piesaista kapitālu. Tas ir normāli.
Bet kombinācija:
milzīga peļņa + gandrīz nekāda riska + slepena iespēja + visi apkārt jau pelna + vajadzīga mana nauda ir labs iemesls maku pagaidām atstāt kabatā. Naudai patīk publicitāte daudz mazāk nekā reklāmai.
## Bet ir cilvēki, kuri nemaz nemelo
Un te sākas pavisam cita kategorija.
Ne katrs, kurš pārdod sapni, obligāti ir krāpnieks.
Dažreiz cilvēks pats tam sapnim ir ticējis.
Pieņemsim, viņš sāka tirgot Amazon, eBay vai citā lielā platformā.
Sākumā viss šķita vienkārši.
Atrodi preci.
Uztaisi veikalu.
Ieliec reklāmu.
Pārdod.
Atkārto.
No malas gandrīz vai naudas printeris.
Tad sākas realitāte.
Reklāma maksā.
Platforma maksā.
Maksājumu apstrāde maksā.
Atgrieztās preces maksā.
Noliktava maksā.
Programmatūra maksā.
Integrācijas maksā.
Speciālisti maksā.
Un kļūdas arī maksā.
Kamēr strādā mazā tirgū, var šķist, ka viss maksā kapeikas. Tad mēģini konkurēt lielākā Eiropas tirgū un pēkšņi atklāj, ka pie galda jau sēž uzņēmumi ar lieliem reklāmas budžetiem, automatizāciju, speciālistiem un gadiem uzkrātiem datiem. Tu neesi atklājis naudas printeri.
Tu esi atnācis uz ļoti dārgu sacensību.
Tas nenozīmē, ka tur nevar nopelnīt.
Var.
Tikai starp “var nopelnīt” un “es nopelnīšu” atrodas diezgan iespaidīgs daudzums darba, naudas, zināšanu, pacietības un kļūdu.
Un te rodas interesants biznesa modelis.
Cilvēks pats nav sasniedzis rezultātu, kuru sākumā gaidīja, bet pa ceļam ir daudz ko iemācījies.
Viņam tagad tiešām ir zināšanas.
Un viņš sāk tās pārdot.
Kurss var būt kvalitatīvs.
Informācija var būt pareiza.
Cilvēks var nemelot nevienā teikumā.
Bet ir viens ļoti svarīgs jautājums:
No kā viņš šobrīd patiesībā pelna — no biznesa, kuru māca, vai no cilvēkiem, kuri grib šo biznesu iemācīties?
Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Ja cilvēks māca, kā pelnīt Amazon, tas vēl nenozīmē, ka viņa galvenais ienākums nāk no Amazon.
Ja māca treidingu, tas nenozīmē, ka galvenā peļņa nāk no treidinga.
Ja māca veidot internetveikalus, tas nenozīmē, ka viņa paša veikali ir tas, kas apmaksā viņa dzīvi.
Tas automātiski nepadara kursu sliktu.
Bet pirms maksāt es ļoti gribētu zināt atbildi.
## Kur pazūd “vienkāršais internetveikals”
Ar internetveikaliem ir vēl viena skaista ilūzija.
Domēns maksā dažus eiro.
Mājaslapu var uztaisīt pats.
Tātad bizness gandrīz bez izmaksām.
Sākumā varbūt.
Tad gribas maksājumus.
Piegādes integrāciju.
Noliktavas sinhronizāciju.
Grāmatvedību.
Reklāmu.
Analītiku.
Automātiskus e-pastus.
Preču datu apmaiņu.
Klientu atbalstu.
Vēl vienu programmu.
Tad vēl vienu.
Un vēl vienu.
Katrs atsevišķi prasa “tikai” dažus vai daždesmit eiro.
Mēneša beigās visi šie “tikai” sanāk kopā uz sapulci.
Jo vairāk bizness aug, jo vairāk tam parādās detaļu, kuras no skaistās reklāmas “atver veikalu un pelni” kaut kā nejauši izkritušas.
Tāpēc kursā svarīgākā informācija dažreiz nav tas, ko tev pasaka.
Svarīgāk ir saprast, ko tev nepasaka.
## Grāmatas par to, kā kļūt bagātam
Līdzīgi es skatītos arī uz grāmatām un stāstiem par to, kā kāds kļuva par miljonāru.
Tās var būt vērtīgas.
No tām var mācīties domāšanu, kļūdas, biznesa principus un vēsturi.
Bet tās nav GPS koordinātes uz miljonu.
Cilvēks apraksta savu ceļu konkrētā laikā, konkrētā tirgū un konkrētos apstākļos.
Kamēr tu grāmatu izlasi, pasaule jau ir pakustējusies.
Konkurenti ir citi.
Reklāmas cenas citas.
Tehnoloģijas citas.
Likumi citi.
Tas, ka kāds pirms desmit gadiem atrada zeltu mežā, nenozīmē, ka pēc viņa grāmatas izlasīšanas tajā pašā vietā vēl stāv otra tonna.
Ja stāsts par bagātību jau tiek masveidā pārdots, iespējams, pats stāsts tagad ir viens no produktiem.
## Paņem rokās smadzenes
Tāpēc man nevajag zināt visas pasaules krāpniecības shēmas.
Es atcerētos pamatu:
NEGAIDĪTĪBA. ĀTRUMS. NAUDA. INFORMĀCIJA.
Un naudai pievienotu vēl dažus jautājumus.
No kurienes šajā sistēmā rodas nauda?
Kāpēc viņiem vajadzīga mana nauda?
No kā patiesībā pelna cilvēks, kurš mani māca pelnīt?
Ko man šajā skaistajā stāstā nepasaka?
Ja mani steidzina, es palēninos.
Ja biedē, es pārbaudu.
Ja prasa informāciju, es noskaidroju, kam tā vajadzīga.
Ja sola lielu peļņu, es vispirms meklēju nevis peļņu, bet izmaksas un risku.
Un, ja kāds ir atradis slepenu zelta raktuvi un tagad par nelielu samaksu ļoti vēlas parādīt tās koordinātes tieši man...
es vispirms paskatītos, vai viņa īstais bizness gadījumā nav karšu pārdošana.
