Varbūt mēs pārāk daudz mācam bērniem būt tādiem kā visi
Reizēm es skatos uz cilvēkiem un domāju, cik ļoti mums ir svarīgi tas, ko par mums padomās citi.
Pat pavisam vienkāršās situācijās to var redzēt. Sākumā cilvēks stāv sastindzis, uzmanās, skatās apkārt, mēģina saprast, kā būtu “pareizi”. Bet, kad apkārtējie kļūst brīvāki, arī viņš pamazām atslābst.
It kā galvā visu laiku sēdētu doma:
“Ko citi par mani padomās?”
Protams, arī brīvībai ir robežas. Es nerunāju par visatļautību, rupjību vai situāciju, kad jaunietis dara pilnīgas muļķības tikai tāpēc, ka grib parādīt savu neatkarību. Tādu cilvēku pietiek visur.
Es vairāk domāju par pavisam citu lietu.
Par spēju palikt pašam.
Man šķiet, ka daudziem mūsdienu bērniem ir grūti pieņemt prasības, kurām viņi neredz jēgu.
Viņi var saprast, kāpēc nedrīkst darīt pāri citam cilvēkam. Var saprast pieklājību, cieņu un elementāras uzvedības robežas.
Bet tad sākas citas prasības.
Stāvi tieši tā.
Ej tā.
Dari tāpat kā pārējie.
Paskaties, kā dara citi, un atkārto.
Un te bērnam var rasties pavisam vienkāršs jautājums:
Kāpēc?
Ne vienmēr tāpēc, ka viņš ir slikti audzināts. Ne vienmēr tāpēc, ka viņš neciena pieaugušos vai speciāli pretojas.
Varbūt viņš vienkārši nesaprot, kāpēc viņam jākļūst par cita cilvēka kopiju.
Manuprāt, mums dažreiz ir grūti atšķirt disciplīnu no pakļaušanās.
Cilvēkam ir vajadzīgas robežas. Bērnam vēl jo vairāk.
Viņam ir jāsaprot, kas ir labi un kas nav. Jāsaprot, ka viņa brīvība nevar sākt traucēt citiem.
Bet vai viņam obligāti jāiemācās arī tas, ka viss ir jādara tieši tāpēc, ka “tā dara visi”?
Te es neesmu pārliecināts.
Ar mācībām ir līdzīgi.
Mēs bērnam sakām:
Tev ir jāmācās.
Bet vai mēs vienmēr spējam viņam izskaidrot, kāpēc?
“Mācies, lai tev būtu labs darbs.”
“Mācies, lai dabūtu diplomu.”
“Mācies, jo tā vajag.”
Man šķiet, ka mūsdienu bērnam ar to bieži vairs nepietiek.
Pasaule ir mainījusies.
Agrāk diploms pats par sevi varēja būt ļoti liela vērtība. Šodien trīs diplomi vēl automātiski nenozīmē, ka cilvēks būs pieprasīts.
Daudz svarīgākas kļūst reālas zināšanas.
Spēja tās izmantot.
Spēja ātri mācīties.
Spēja domāt pašam.
Konkurētspēja.
Atbildība.
Spēja kaut ko izdarīt līdz rezultātam, nevis tikai zināt teoriju par to, kā tas būtu jādara.
Patīk mums tas vai ne, bet cilvēkam nākotnē būs jāprot sevi pārdot.
Ne tādā sliktā nozīmē.
Viņam būs jāprot parādīt, ko viņš prot, kādu vērtību var dot un kāpēc tieši viņš konkrētajā situācijā ir vajadzīgs.
Un te rodas konflikts.
Bērni aug pasaulē, kas mainās ārkārtīgi ātri, bet mēs viņus bieži joprojām cenšamies sagatavot dzīvei pēc principiem, kas radušies pavisam citā laikā.
Arī vecākiem nav gatavas instrukcijas.
Man noteikti nav.
Es pats reizēm domāju, no kurienes vispār man ir radušās manas domas par dzīvi un cilvēkiem.
Nevaru pat pateikt, ka mani kāds īpaši būtu mācījis domāt šādi. Es uzaugu bez tēva, un lielu daļu lietu dzīvē nācās kaut kā saprast pašam.
Tāpēc arī es nevaru apgalvot, ka zinu, kā pareizi audzināt bērnu.
Varbūt es pats reizēm esmu tikai tāds dīvāna teorētiķis, kurš skatās uz pasauli un savā galvā mēģina salikt lietas pa plauktiņiem.
Tas arī ir iespējams.
Bet viena doma man tomēr neliek mieru.
Varbūt mūsu uzdevums nav izaudzināt bērnu, kurš perfekti iederas rindā.
Varbūt svarīgāk ir izaudzināt cilvēku, kurš saprot, kāpēc šī rinda vispār pastāv.
Kurš zina, kad tajā ir vērts nostāties.
Un kurš arī spēj no tās izkāpt, ja redz, ka visi pārējie vienkārši iet nepareizajā virzienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru