Nesen uzdūros Edvarda Bernaysa grāmatai “Propaganda”. Grāmata sarakstīta jau 1928. gadā, bet tēma, protams, nekur nav pazudusi. Drīzāk otrādi. Šodien mums apkārt ir internets, sociālie tīkli, reklāma, politiķi, influenceri, zīmoli, algoritmi un tik daudz informācijas, ka reizēm šķiet: lai saprastu, kam ticēt, vajadzētu vēl vienu dzīvi.
Mums bieži saka:
ar mums manipulē.
Mums pasaka, ko pirkt. Ko ēst. Kā ģērbties. Ar kādu mašīnu braukt. Par ko balsot. Kas ir labs un kas slikts.
Un es sāku domāt par pavisam citu jautājumu.
Kā tad īsti būtu jādzīvo cilvēkam, ar kuru neviens nemanipulē?
Ja jebkuru ārēju ietekmi saucam par manipulāciju, tad teorētiski cilvēkam priekšā būtu jānoliek pilnīgi balta lapa.
Te ir pasaule.
Tagad dzīvo tieši tā, kā pats gribi.
Tikai ir viena maza problēma.
Cilvēka galvā sākumā nekā no tā visa nav.
Balta lapa
Tu nevari vienkārši apsēsties un izdomāt:
“Būtu forši kaut kā ātrāk pārvietoties. Uztaisīšu mašīnu uz četriem riteņiem.”
Vai vēl labāk:
“Man vajag no Amerikas nokļūt Berlīnē. Uztaisīšu reaktīvo lidmašīnu, un pēc dažām stundām būšu tur.”
Tā tas nestrādā.
Līdz visām šīm lietām cilvēce ir nonākusi pamazām.
Pirms automašīnas bija citi transporta veidi. Pirms tiem vēl primitīvāki. Cilvēki mēģināja pārvietot smagus priekšmetus, vilka tos, izmantoja dažādus palīglīdzekļus, līdz gadsimtu un pat gadu tūkstošu laikā viena ideja tika papildināta ar nākamo.
Arī par riteni mēs varam vienkāršoti iedomāties: cilvēks redz, ka kaut ko apaļu ir vieglāk ripināt nekā vilkt pa zemi. Tālāk rodas nākamais risinājums, pēc tam vēl viens.
Precīzi, kurš un kā izgudroja pirmo riteni, mēs, protams, nevaram reducēt līdz skaistam stāstam par vienu gudru cilvēku un baļķi. Vēsture ir sarežģītāka.
Bet princips paliek.
Viena ideja balstās uz iepriekšējo.
Tāpēc man vienmēr ir mazliet dīvaini, kad kādu milzīgu cilvēces sasniegumu piedēvē vienam cilvēkam.
Elektrību neizgudroja viens cilvēks.
Mūsdienu automašīnu neizgudroja viens cilvēks.
Arī lidmašīna, ar kuru šodien varam pārlidot okeānam, nav viena cilvēka ideja.
Viens cilvēks var dabūt slavu. Viena kompānija var uzlikt savu nosaukumu. Bet aiz tā visa stāv simtiem un tūkstošiem citu cilvēku atklājumu, kļūdu, eksperimentu un ideju.
Par šo, starp citu, daudz runāja arī Žaks Fresko. Cilvēks neeksistē kaut kādā vakuumā un nerada visu no nulles. Viņš izmanto to, ko cilvēce jau ir radījusi pirms viņa.
Un tad man rodas jautājums:
kur tieši šajā ķēdē sākas manipulācija?
Tu skaldi malku ar nazi
Paņemsim pavisam primitīvu piemēru.
Tu sēdi un mēģini ar nazi pāršķelt pagali.
Desmit minūtes. Divdesmit minūtes.
Čakarējies.
Atnāk kaimiņš ar cirvi un izdara to pašu daudz ātrāk un vieglāk.
Tu paskaties:
“Bļāviens… tā arī varēja?”
Nākamajā dienā arī tev ir cirvis.
Kaimiņš ietekmēja tavu izvēli?
Protams.
Tu vairs nedari tā, kā darīji iepriekš. Tu pārņēmi cita cilvēka risinājumu.
Bet vai tā ir manipulācija?
Manā izpratnē – nē.
Viņš vienkārši parādīja tev labāku instrumentu.
Tu vari, protams, pateikt:
“Ar mani nemanipulēs! Es dzīvošu pēc saviem noteikumiem!”
Un turpināt skaldīt malku ar nazi.
Nu skaldi.
Tikai kāpēc?
Ar kafiju ir tieši tas pats
Var katru rītu pašam malt kafiju.
Nosvērt noteiktu daudzumu.
Uzsildīt ūdeni līdz konkrētai temperatūrai.
Gaidīt noteiktu laiku.
Presēt.
Eksperimentēt.
Pēc tam visu mazgāt.
Un es absolūti saprotu cilvēkus, kuriem tas patīk. Viņiem kafijas pagatavošana pati par sevi ir process, hobijs, rituāls.
Bet tad pie manis atnāk kafijas automāta ražotājs un saka:
“Klausies, tev tas viss nav jādara. Nospied pogu, un pēc minūtes tev būs kafija.”
Viņš ar mani manipulē?
Protams, ka viņš grib man pārdot savu kafijas automātu. Viņš reklāmu netaisa tāpēc, ka naktīs nevar aizmigt, domājot, cik daudz laika es no rīta pavadu pie kafijas.
Viņš grib manu naudu.
Bet es gribu ietaupīt savu laiku.
Ja aparāts tiešām izdara to, ko sola, mūsu intereses vienkārši sakrīt.
Viņš nopelnīja.
Es ieguvu laiku.
Kurš šeit tika apkrāpts?
Var jau uztaisīt skaistu dokumentālo filmu:
“Kā korporācijas atņēma cilvēkiem īsto kafiju.”
Skandaloza mūzika fonā, melnbalti kadri, eksperts nopietnā sejā.
Bet varbūt es vienkārši negribu pusstundu čakarēties ar kafiju.
Ar pārtiku vispār var sajukt prātā
Šeit mēģinājums dzīvot pilnīgi neatkarīgi no citu cilvēku viedokļa kļūst vēl interesantāks.
Simtiem pētījumu un organizāciju saka: jāēd dārzeņi, augļi, jāskatās, cik un ko tu ēd.
Tad viens saka:
“Gaļu nevajag.”
Un rāda:
“Skaties, es pārtraucu ēst gaļu, un mana veselība uzlabojās!”
Un viņam tiešām var būt labāk.
Otrs izdara tieši to pašu un jūtas sliktāk.
Kam ticēt?
Internetā ir tūkstošiem pētījumu, rakstu, ārstu, uztura speciālistu, blogeru un cilvēku ar personīgo pieredzi.
Šodien tev pasaka:
“Apēd no rīta vienu olu, un viss būs kārtībā.”
Bet tu esi brīvs cilvēks. Ar tevi nemanipulēs.
Tāpēc tu sāc pētīt olu.
Pēc divām stundām tev ir atvērtas četrdesmit lapas.
Viens saka, ka ola ir gandrīz ideāls produkts.
Otrs kaut ko stāsta par holesterīnu.
Trešais saka, ka iepriekšējie pētījumi bijuši nepareizi.
Ceturtais paskaidro, kāpēc trešais nesaprot statistiku.
Pēc dažām stundām tu vairs nesaproti, vai olu vispār drīkst ēst.
Rīt ķeries pie maizes.
Parīt pie piena.
Un pēc kāda laika pilnīgas brīvības vietā tev var parādīties bailes kaut ko apēst.
Jo cilvēks nevar pats pārbaudīt visu.
Mēs zinām arī to, ka agrāk cilvēki nezināšanas dēļ darīja lietas, kas kaitēja veselībai. Zinātne ir kļūdījusies. Ārsti ir kļūdījušies. Sabiedrība ir kļūdījusies.
Tāpēc akli ticēt visam arī nav gudri.
Bet otra galējība ir tikpat absurda: neticēt nevienam un katru cilvēces atziņu pārbaudīt uz sevis.
Tad tev nevajadzēs dzīvot.
Tev visu laiku vajadzēs veikt eksperimentus.
Un pats smieklīgākais – beigās tu tik un tā vari kļūdīties.
Tad varbūt vispār aiziet uz mežu?
Var.
Neizmanto elektrību.
Neizmanto automašīnu.
Neizmanto telefonu.
Audzē pats savu pārtiku. Lasi ogas. Kurini ugunskuru.
Ja cilvēkam tā patīk – lieliski.
Bet, ja tu to dari tikai tāpēc, lai pierādītu, ka “ar mani sabiedrība nemanipulēs”, tad man rodas jautājums, kur īsti palika tava brīvība.
Tu atteicies no ērtības nevis tāpēc, ka tā tev nepatīk, bet tāpēc, ka to izmanto citi.
Sanāk, ka citi cilvēki joprojām nosaka tavu rīcību.
Tikai tagad tu visu dari pretēji.
Drošības josta
Ar automašīnu ir vēl interesantāk.
Valsts saka:
piesprādzējies.
Tu vari nepiesprādzēties, bet tad vari saņemt sodu.
Tātad izvēle it kā ir.
Vari arī pateikt:
“Es vispār nebraukšu ar automašīnu. Ar mani nemanipulēs!”
Labi.
Ej kājām.
Ja līdz darbam ir piecdesmit kilometri, tad īpaši patīkamu pastaigu. 😁
Vari braukt ar velosipēdu.
Kāds cilvēks reiz izgudroja arī to.
Ņem viņa izgudrojumu un min pedāļus, kamēr kājas nokrīt.
Bet pagaidi.
Tagad sanāk, ka arī velosipēda izgudrotājs ietekmēja tavu izvēli?
Tad arī tā ir manipulācija?
Manuprāt, mēs šeit vienkārši sākam spēlēties ar vārdiem.
Ja man pašam nav sava reaktīvā lidaparāta, kuru esmu izgudrojis no nulles, es izmantošu citu cilvēku radītās lietas.
Tā ir civilizācija.
Es izvēlos no tā, ko cilvēce jau ir izdomājusi.
Problēma sākas nevis tajā, ka kāds man kaut ko piedāvāja.
Problēma sākas tad, kad man apzināti rada nepatiesu priekšstatu, slēpj svarīgu informāciju vai izmanto manas bailes, lai es izdarītu izvēli, kuru citādi nebūtu izdarījis.
Manuprāt, tur jau sākas pavisam cita saruna.
Nike, Adidas un piecu dolāru krekls
Agrāk lielam zīmolam bija vēl viena ļoti praktiska nozīme.
Piemēram, Nike vai Adidas.
Tu redzi pazīstamu zīmolu. Kompānija tirgū ir gadiem. Miljoniem cilvēku ir pirkuši tās produkciju.
Blakus stāv kaut kāds vakar radīts ražotājs, par kuru tu neko nezini.
Krekls maksā piecus dolārus.
Kurš ir labāks?
Tu neņemsi abus kreklus uz laboratoriju un nepētīsi auduma sastāvu, šuves un to, kas ar tiem notiks pēc piecdesmit mazgāšanas reizēm.
Tāpēc pazīstams zīmols savā ziņā bija uzticības zīme.
Es šo ražotāju pazīstu.
Iespēja, ka nopirkšu pilnīgu sūdu, šķiet mazāka.
Un tas ir diezgan loģiski.
Bet ar laiku tirgus mainījās.
Parādījās arvien vairāk ražotāju, kuri varēja uztaisīt tikpat kvalitatīvu vai pat labāku produktu.
Un tad sākās interesantā daļa.
Sākumā kvalitāte radīja zīmolu.
Bet pēc tam zīmols pats sāka pārdot produktu.
Tu vairs nemaksā tikai par kreklu.
Tu maksā arī par uzrakstu.
Par reklāmu.
Par sajūtu.
Dažreiz pat par iespēju uzvilkt kreklu ar milzīgu NIKE uzrakstu un parādīt apkārtējiem:
“Redziet? Es varu to atļauties.”
Tas, starp citu, īpaši labi strādā sabiedrībā, kur cilvēkiem ir svarīgi parādīt savu statusu. Bieži vien tieši tur, kur naudas nemaz nav tik daudz.
Un te jau sākas interesanta komēdija.
Kompānija uzliek savu reklāmu tev uz krūtīm.
Tu samaksā par šo kreklu.
Un pēc tam bez maksas staigā pa pilsētu un reklamē viņu.
Ģeniāli. 😂
Šodien gan tas vairs nestrādā tik vienkārši kā agrāk. Ir simtiem mazāk pazīstamu ražotāju, atsauksmes, salīdzinājumi, testi. Liels nosaukums vairs automātiski nenozīmē, ka konkrētais produkts ir labākais.
Bet atkal – ja cilvēkam vienkārši patīk Nike, lai pērk Nike.
Problēma nav logotipā.
Problēma sākas tad, ja cilvēkam tiek radīta sajūta:
“Ja tev tā nav, tu esi sliktāks par pārējiem.”
Tad mēs vairs nepārdodam tikai kreklu.
Mēs pārdodam cilvēkam viņa paša nedrošību.
Un tad mēs nonākam līdz politikai
Te viss kļūst daudz netīrāks.
Jo kafijas automāts vismaz vai nu taisa kafiju, vai netaisa.
Ar politiķi ir sarežģītāk.
Pirms vēlēšanām mēs dzirdam:
“Mēs izdarīsim!”
“Mēs saglabāsim!”
“Mēs aizstāvēsim!”
“Mēs mainīsim likumu!”
Labs virsraksts.
Skaļš sauklis.
Tikai daudzas sabiedrības problēmas nav iespējams atrisināt četros gados.
Dažas nav iespējams atrisināt pat desmit.
Tās ir veidojušās piecdesmit un vairāk gadus.
Paņemsim Latviju.
Padomju laikā Latvijā iebrauca ļoti daudz cilvēku no citām PSRS teritorijām. Cilvēki šeit dzīvoja, strādāja, veidoja ģimenes, dzima bērni.
Tad vienā dienā mainījās valsts.
Bet cilvēki neizkūpēja gaisā.
Un pēc daudziem gadiem mēs pēkšņi pamostamies:
“Tagad visu mainīsim!”
Nu tā tas nestrādā.
Es pats uzskatu, ka Latvijā latviešu valodai ir jābūt galvenajai valodai. Man šķiet absurda situācija, kuru pats esmu piedzīvojis: latviešu bērns savā valstī pienāk smilšu kastē pie cita bērna, runā latviski, bet otrs viņu vispār nesaprot.
Ja mans bērns aizbrauktu uz Vāciju un vācu bērns viņu nesaprastu, tur nebūtu nekā pārsteidzoša.
Bet Latvijā?
Tā jau ir valsts problēma.
Taču arī šeit ar vienu aizliegumu neko neatrisināsi.
Jo tajā pašā laikā notiek pavisam cita lieta.
Kad es biju jaunāks, apkārt bija ļoti daudz krievu valodas. Tāpēc es pats ļoti labi runāju krieviski.
Šodien bērnam blakus ir angļu valoda.
YouTube. Spēles. Sociālie tīkli. Filmas. Mūzika.
Un tu jau dzirdi, kā latviešu bērns latviešu teikuma vidū pasaka:
“You know…”
Ko darīsim?
Aizliegsim YouTube?
Aizliegsim angļu valodu?
Tad, mēģinot glābt Latviju, beigās uztaisīsim Ziemeļkoreju.
Problēma ir daudz lielāka par vienu valodu.
Ja jaunietis Latvijā neredz nākotni, izmācās un aizbrauc, mums nepalīdzēs tas, ka esam uzlikuši vēl vienu aizliegumu.
Ja latvieši aizbrauc, sabiedrība noveco, bērnu dzimst maz, tad valodas problēmu nevar izraut no ekonomikas, demogrāfijas un dzīves kvalitātes.
Lai cilvēks paliktu Latvijā, viņam ir jāredz iemesls tur palikt.
Lai viņš veidotu ģimeni, viņam jāredz nākotne.
Lai latviešu valoda dzīvotu, nepietiek tikai pateikt:
“Šo valodu mēs aizliegsim.”
Latviešu valodā ir jābūt dzīvei.
Bet politiķim ir viena problēma
Pamēģini pirms vēlēšanām pateikt cilvēkiem godīgi:
“Draugi, mēs sāksim procesu. Varbūt pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem būs redzams nopietns rezultāts. Bet, ja nākamās valdības turpinās iesākto, iespējams, jūsu bērni redzēs mūsu darba augļus.”
Kurš par tādu saukli balsos? 😁
Cilvēks grib rezultātu tagad.
Tāpēc daudz ērtāk ir pateikt:
“MĒS TO IZDARĪSIM!”
Un te ir interesants triks.
Politiķis pat var nemelot.
Viņš apsolīja pieņemt likumu.
Likumu pieņēma.
Solījums izpildīts.
Bet cilvēks taču balsoja nevis par papīra gabalu.
Viņš balsoja par rezultātu, kuru viņam ar šo likumu parādīja galvā.
Un rezultāts varbūt būs pēc divdesmit gadiem.
Varbūt nebūs vispār.
Te arī parādās atšķirība starp:
“Es izdarīju to, ko apsolīju”
un
“Es panācu to rezultātu, kuru tev solīju.”
Tās nav vienas un tās pašas lietas.
Un man šķiet, ka tieši šeit politiskā manipulācija kļūst īpaši interesanta.
Nav obligāti jāmelo.
Dažreiz pietiek pateikt patiesību tā, lai cilvēks pats galvā tai pieliktu klāt daudz lielāku rezultātu.
Vienu lietu var pagriezt no četrām pusēm
Un te mēs nonākam pie tā, kas man šajā visā šķiet pats svarīgākais.
Vienu un to pašu lietu var parādīt no vairākām pusēm.
Cilvēks atteicās no automašīnas un sāka braukt ar velosipēdu.
Es varu pateikt:
“Viņš atrada lētāku un veselīgāku transporta veidu.”
Cits uzrakstīs:
“Cilvēks bija spiests atteikties no automašīnas.”
Trešais:
“Zaļā politika mainīja cilvēka pārvietošanās paradumus.”
Ceturtais:
“Velosipēds deva cilvēkam brīvību no degvielas izmaksām.”
Iespējams, ka visi četri kaut kādā mērā saka patiesību.
Bet katrs no tiem tev galvā uztaisa pilnīgi citu stāstu.
Un tad kāds uzraksta grāmatu par to, kā ar šo cilvēku manipulēja.
Cits uzraksta grāmatu par to, kā cilvēks kļuva brīvs.
Kuram taisnība?
Varbūt abiem.
Varbūt nevienam.
Varbūt vienkārši jāskatās, ko tieši katrs no viņiem mēģina tev pierādīt.
Tāpēc es negribu dzīvot bez manipulācijām
Precīzāk – es pat nezinu, kā tas būtu iespējams.
Es negribu no jauna izgudrot riteni.
Es negribu pats atklāt elektrību.
Es negribu būvēt savu lidmašīnu.
Es negribu katru rītu trīs stundas pētīt, vai drīkstu apēst olu.
Un es negribu skaldīt malku ar nazi tikai tāpēc, lai pierādītu, ka kaimiņš ar cirvi nav ietekmējis manu domāšanu.
Es gribu izmantot to, ko citi cilvēki ir izdomājuši labāk par mani.
Tā cilvēce vispār ir tikusi uz priekšu.
Tāpēc man šķiet, ka jautājums nav:
“Vai ar mani manipulē?”
Jo, ja vārdu “manipulācija” izstiepj pietiekami tālu, atbilde gandrīz vienmēr būs – jā.
Man interesantāki šķiet citi jautājumi.
Vai man rāda patiesību?
Vai man rāda visas būtiskās alternatīvas?
Vai tas, ko man piedāvā, tiešām uzlabo manu dzīvi?
Vai man vienkārši pārdod produktu, vai arī vispirms rada bailes, lai pēc tam pārdotu risinājumu?
Vai politiķis man sola darbību vai rezultātu?
Un vai es pats saprotu, kāpēc izvēlos tieši šo variantu?
Jo pilnīgi neatkarīgs no citu cilvēku idejām cilvēks, manuprāt, nav brīvs cilvēks.
Tāds cilvēks vienkārši būtu spiests sākt cilvēces attīstību vēlreiz no nulles.
Un diez vai savas dzīves laikā viņš tiktu tālāk par ļoti labu cirvi.
Varbūt brīvība nav dzīve bez citu cilvēku ietekmes.
Varbūt brīvība ir spēja izmantot citu cilvēku zināšanas, nezaudējot spēju pašam domāt.
