Droši vien daudzi vismaz reizi ir dzirdējuši vai paši teikuši vienu un to pašu frāzi:
“Es nevaru atlikt naudu.”
Saņēmu algu, samaksāju par dzīvokli, nopirku pārtiku, uzpildīju automašīnu, kaut kur aizgāju, bērnam kaut ko vajadzēja, kaut kas salūza, kaut kur palīdzēju vecākiem - un viss.
Naudas atkal nav.
Nākamajā mēnesī viss sākas no jauna.
Un ļoti bieži cilvēks domā, ka problēma atrisināsies pati no sevis, ja viņš atteiksies no kāda viena liela izdevuma.
Piemēram, viņš smēķē un cigaretēm tērē divsimt eiro mēnesī.
Kādā brīdī viņš nolemj:
“Viss. Atmetu smēķēšanu. Tagad šos divsimt eiro katru mēnesi atlikšu.”
Un uzreiz sākas patīkama matemātika.
Divsimt eiro mēnesī - divi tūkstoši četri simti eiro gadā.
Pēc pieciem gadiem - jau divpadsmit tūkstoši.
Skaistums.
Cilvēks domās jau gandrīz nostājies uz kājām, uzlicis slēpes un aizslēpojis pretī gaišajai finansiālajai nākotnei.
Viņš tiešām atmet smēķēšanu.
Paiet pusgads.
Cigarešu nav.
Bet naudas arī nav.
Kur palika divsimt eiro?
Nekur konkrēti.
Vajadzēja samaksāt komunālos maksājumus.
Aizgāja uz kino.
Nācās aiziet pie ārsta.
Telefons jau bija vecs - nācās to nomainīt.
Arī apģērbs jāpērk - ko tad tagad, staigāt kā nabagam bez biksēm?
Mammai bija vajadzīga palīdzība.
Vienu reizi pasēdēja ar draugiem.
Un katrs atsevišķais izdevums izskatās pilnīgi normāls.
Paiet vēl daži gadi.
Cilvēks saprot, ka alkoholam viņš tērē, piemēram, simt piecdesmit eiro mēnesī.
Un atkal rodas brīnišķīgs plāns:
“Viss, pārstāju dzert. Tagad simt piecdesmit eiro gan noteikti atlikšu. Paskaties, cik tas ir gada laikā. Bet pēc pieciem gadiem tur vispār sanāks iespaidīga summa.”
Cilvēks pārstāj dzert.
Paiet laiks.
Simt piecdesmit eiro atkal nekur nav.
Un stāsts atkārtojas.
Tāpēc, pirms stāstīt par to, kā atlikt naudu, es pagaidām vispār neko neatliktu.
Vispirms jāizdara pavisam cits darbs.
Jāsaprot:
Kas tu esi?
Sarunā par naudu tas skan nedaudz filozofiski, bet bez tā tālāk iet gandrīz nav jēgas.
Jo nav vienas zelta tabletītes, kas visiem cilvēkiem darbojas vienādi.
Nevar katram pateikt:
“Atliec desmit procentus no algas.”
Nevar katram pateikt:
“Pārstāj iet uz kafejnīcām.”
Nevar katram pateikt:
“Pārdod automašīnu.”
Nevar pat katram pateikt:
“Tu tērē pārāk daudz.”
Vispirms jāsaprot, ar kādu cilvēku mums vispār ir darīšana.
Pirmais jautājums: kādā finansiālajā situācijā tu atrodies?
Ir ļoti bagāts cilvēks.
Viņš dzīvo pilnīgi citā finansiālajā realitātē.
Pirms ikdienišķa pirkuma viņam nav jāatver bankas lietotne un jāskatās, cik naudas vēl palicis.
Sagribēja - nopirka.
Viņam nav jāizvēlas starp restorānu šodien un elektrības rēķina apmaksu pēc nedēļas.
Ikdienas izdevumi praktiski neietekmē viņa finansiālo drošību.
Šādam cilvēkam jau ir citi jautājumi: kapitāla pārvaldīšana, investīcijas, turības saglabāšana un vairošana.
Šis nav tas cilvēks, par kuru tagad ir runa.
Ir cits līmenis.
Cilvēks labi pelna.
Viņš normāli dzīvo, brauc ar labu automašīnu, pērk normālu apģērbu, ceļo, iet uz restorāniem un nodarbojas ar saviem vaļaspriekiem.
Bet tajā pašā laikā uzkrājumu viņam var tikpat kā nebūt.
Kāpēc?
Jo viņam nav spēcīgas vēlmes veidot uzkrājumus.
Vai arī nav konkrēta mērķa.
Viņš ir pieradis saņemt kāroto tagad.
Vajag automašīnu - kredīts.
Vajag telefonu - nomaksa.
Gribas kaut ko nopirkt - nopirka.
Jā, nedaudz pārmaksāja.
Nu un?
Ienākumi to ļauj.
Šāds cilvēks var pelnīt vairākas reizes vairāk par citu un tieši tāpat teikt:
“Mēneša beigās man nekas nepaliek pāri.”
Taču viņa “nekas nepaliek pāri” nebūt nav tas pats, kas cilvēkam, kuram burtiski nav ko ēst.
Ir arī cits cilvēks.
Viņš dzīvo diezgan pieticīgi.
Viņam ir mājoklis, ēdiens, apģērbs, iespējams, automašīna un kādas nelielas izklaides.
Viņš nedzīvo īstā nabadzībā.
Tomēr naudas pastāvīgi trūkst.
Jebkurš negaidīts pavērsiens sāk lauzt budžetu.
Zobārsts.
Automašīnas remonts.
Salūza veļas mazgājamā mašīna.
Jāpalīdz bērnam.
Un tie simt vai divsimt eiro, kurus it kā izdevās atlikt, atkal pazūd.
Bet pastāv vēl viens līmenis.
Cilvēks patiešām izdzīvo.
Piemēram, viņa ienākumi ir sešsimt eiro.
Trīssimt aiziet par dzīvokli.
Apmēram divsimt - pārtikai.
Paliek simts.
Bet ir bērns.
Vajag burtnīcas.
Vajag apavus.
Turklāt apavi jau var tikt pirkti lietoti kādā lētā veikalā, kur mantas maksā burtiski grašus.
Dažreiz mājās nav nekā normāla, ko paēst.
Lētāku mājokli atrast ir praktiski neiespējami, jo nākamais taupības līmenis uz dzīvokļa rēķina jau būtu gandrīz pārcelšanās uz dzīvi dzelzceļa stacijā.
Un tad pie šī cilvēka kāds atnāk un sāk stāstīt:
“Tu vienkārši esi finansiāli neizglītots. Nauda ir jāatliek.”
Kāda nauda?
No kā viņam atlikt?
No ēdiena?
No apkures?
No zālēm?
No bērna apaviem?
Protams, viņam var lepni pateikt:
“Vispirms samaksā sev desmit procentus.”
Viņš atliks sešdesmit eiro.
Un pēc tam domās, ar ko pabarot bērnu.
Brīnišķīgs finanšu padoms.
Tāpēc cilvēkam vispirms godīgi jānosaka sava situācija.
Jo, ja brīvas naudas fiziski nav, problēma nav ieradumā veidot uzkrājumus.
Problēma ir nepietiekamos ienākumos.
Un tad jāstrādā pavisam citā virzienā.
Bet te sākas pats interesantākais: ko vispār nozīmē “man tas ir nepieciešams”?
Tieši te vienkāršais finanšu aprēķins beidzas un pie mums ciemos ierodas psiholoģija.
Jo var atvērt cita cilvēka bankas konta izrakstu un pavisam viegli izlemt viņa vietā:
“Lūk, šis tev nav vajadzīgs.”
Bet viņš paskatīsies uz tevi kā uz muļķi.
Vienam cilvēkam kino apmeklējums ir pilnīgi nevajadzīgi izdevumi.
Viņš pateiks:
“Neej uz kino. Lūk, tev jau divdesmit eiro ietaupījums.”
Bet citam šis kino ir vienīgā normālā atpūta visas nedēļas laikā.
Viņš strādā, pārnāk mājās, atkal darbs, atkal mājas.
Atņem viņam vēl arī kino - un varbūt pēc mēneša viņš aiz garlaicības aizies iedzert ar draugiem un atstās tur trīsreiz vairāk.
Ej nu pēc tam skaidro viņam, ka kino nav fizioloģiska nepieciešamība.
Formāli tev ir taisnība.
Praktiski no šīs taisnības nav nekādas jēgas.
Cilvēki ir ļoti dažādi.
Tāpēc cilvēka finansiālo stāvokli nav iespējams noteikt tikai pēc tabulas.
Jātiek skaidrībā arī ar to, kas notiek viņa galvā.
Ko tev nozīmē normāla dzīve?
Te sākas viena no svarīgākajām daļām.
Katram cilvēkam ir savs komforta līmenis.
Turklāt visbiežāk viņš to vispār nepamana.
Viņš vienkārši dzīvo.
Lūk, automašīna.
Lūk, veikals.
Lūk, darbs.
Lūk, dažas ierastās izklaides.
Lūk, noteikts ēdiens.
Lūk, noteikts apģērbs.
Lūk, noteikts sadzīves ērtību līmenis.
Un cilvēkam šķiet, ka tā vienkārši ir dzīve.
Bet patiesībā tā jau ir viņa izveidota sistēma.
Pieņemsim, tu vari braukt ar sabiedrisko transportu un ietaupīt simt eiro mēnesī.
Bet tev ir automašīna.
Un tu nevēlies no tās atteikties.
Vienam cilvēkam tā šķitīs acīmredzama iespēja ietaupīt.
Bet tu pateiksi:
“Es labāk mazāk ēdīšu, nekā pārsēdīšos autobusā.”
Nu labi.
Arī tā ir atbilde.
Tikai tad godīgi jāatzīst:
automašīna tavā personīgajā vērtību hierarhijā atrodas augstāk par šo simt eiro uzkrājumu.
Un tas ne vienmēr ir slikti.
Mēs pagaidām nevienu vispār nenosodām.
Uzdevums ir cits - ieraudzīt patieso ainu.
Tas pats attiecas uz kino.
Restorānu.
Vaļasprieku.
Braucieniem.
Telefonu.
Apģērbu.
Tikšanos ar draugiem.
Tev pašam jāizlemj, kādu dzīvesveidu uzskati sev par normālu.
Ja vari atļauties kino un uzskati, ka tā ir svarīga tavas dzīves daļa, - labi.
Ieraksti to savā dzīvē.
Ja tev ir nepieciešams kāds vaļasprieks - labi.
Ja vēlies automašīnu - labi.
Bet tam visam ir sava cena.
Un, kad tu sāc redzēt savu lēmumu cenu, rodas iespēja naudu patiešām analizēt.
Tāpēc frāze “es nevaru atlikt” jāsadala pa daļām
Iedomāsimies cilvēku, kurš draugam saka:
“Es vispār nevaru atlikt pat piecdesmit eiro mēnesī.”
Draugs paskatās uz viņu no malas un ļoti iespējams pamana lietas, kuras pats cilvēks vairs vispār neievēro.
Piemēram, viņš brauc ar dārgu automašīnu.
Automašīnai vajag degvielu.
Apdrošināšanu.
Apkopi.
Remontu.
Katru gadu tajā aiziet tūkstoši.
Dažreiz cilvēks kārtējam remontam atdod pēdējo centu.
Bet pajautā:
“Varbūt atteikties no automašīnas?”
Atbilde būs:
“Tu ko, pavisam traks? Es nemūžam nebraukšu ar sabiedrisko transportu.”
Un tagad rodas interesants jautājums.
Vai viņš tiešām nevar atlikt piecdesmit eiro?
Vai arī viņš nevēlas mainīt savu dzīvesveidu piecdesmit eiro uzkrājuma dēļ?
Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Frāze:
“Es nevaru atlikt naudu”
dažreiz patiesībā nozīmē:
“Es varu atlikt naudu, bet tad man būs jāatsakās no dažām lietām, no kurām es atteikties nevēlos.”
Un tas ir normāli.
Tev ir tiesības tā izlemt.
Bet vajag vismaz godīgi saukt lietas īstajos vārdos.
Tagad pajautā sev: kāpēc tev vispār vajag atlikt naudu?
Lūk, vēl viena lieta, kuru daudzi palaiž garām.
Cilvēks saka:
“Es gribētu atlikt piecdesmit eiro.”
Kāpēc piecdesmit?
Kādam nolūkam?
Tikai tāpēc, ka visi saka - uzkrājumiem ir jābūt?
Tu gribi māju?
Automašīnu?
Finansiālās drošības spilvenu?
Investīcijas?
Ceļojumu?
Nodrošināt bērnam kādu nākotni?
Vai vienkārši gribi justies mierīgāk, zinot, ka tev ir atlikta nauda?
Kamēr uzkrājumam nav iemesla, šodienas tēriņš gandrīz vienmēr šķiet pievilcīgāks par nākotni.
Jo kino pastāv šodien.
Jauns telefons pastāv šodien.
Brauciens pastāv šodien.
Bet tavi uzkrājumi atrodas kaut kur miglainā nākotnē.
Tāpēc vispirms jāparādās mērķim, kas tev patiešām kaut ko nozīmē.
Piemēram:
“Pēc dažiem gadiem es gribu nopirkt māju.”
Tagad jautājums jau izskatās citādi.
Nevis:
“Kāpēc man šodien jāatsakās no simt eiro?”
Bet:
“Vai esmu gatavs daļu šodienas komforta iemainīt pret māju pēc dažiem gadiem?”
Lūk, tā jau ir īsta izvēle.
Tagad var pārbaudīt, vai tu patiešām spēj atlikt naudu
Pieņemsim, tu esi nolēmis:
es vēlos katru mēnesi atlikt simt eiro.
Pagaidām nekas nav jāpārskaita uz krājkontu.
Vienkārši domās atņem šos simt eiro no savas algas.
Iztēlojies, ka to vispār nav.
Kas mainīsies?
Tieši te tu saņemsi vienu no vērtīgākajām atbildēm visā šajā analīzē.
Ja saproti:
“Tad man nepietiks zālēm,”
tas nozīmē, ka simt eiro tev pašlaik, iespējams, ir pārāk liela summa.
Ja:
“Tad man nepietiks, lai bērnam nopirktu normālus apavus,”
arī viss ir saprotams.
Ja:
“Es nevarēšu samaksāt par dzīvokli,”
tad tālāk vispār nav par ko runāt.
Bet, ja pēc godīgas analīzes sanāk:
“Nu… divas reizes kaut kur neaiziešu.”
“Nedaudz retāk pasūtīšu ēdienu.”
“Šogad nenopirkšu jaunu telefonu.”
“Mazliet mazāk braukāšu ar automašīnu.”
“Četru ballīšu vietā būs divas.”
Tad esam ieguvuši pavisam citu rezultātu.
Fiziska iespēja pastāv.
Tagad jautājums vairs nav tikai par naudu.
Tagad sākas darbs ar prioritātēm, ieradumiem un dzīvesveidu.
Un te parādās naudas plūsmas jēdziens
Man naudas plūsma nav tikai tas, cik daudz ienāca un cik daudz aizgāja.
Tā ir izpratne par to, kā nauda pārvietojas tavā dzīvē.
No kurienes tā ienāk.
Kur tā automātiski pazūd.
Kam tu tērē, pat neaizdomājoties.
Kurus izdevumus uzskati par normāliem.
Kurus uzskati par obligātiem.
Ko dari, kad rodas negaidīta problēma.
Kas notiek, kad ienākumi palielinās.
Un kas notiek, kad viens izdevums pazūd.
Piemēram, kāpēc cilvēks atmet smēķēšanu, bet divsimt eiro neparādās?
Tāpēc, ka viņš likvidēja vienu izdevumu, bet neizmainīja savu naudas plūsmu.
Agrāk:
alga → dzīve → cigaretes → pārējie izdevumi → nulle.
Pēc tam:
alga → dzīve bez cigaretēm → pārējie izdevumi paplašinājās → atkal nulle.
Atbrīvojusies nauda vienkārši dabūja jaunu darbu.
Nedaudz labāki produkti.
Mazliet biežāk kaut kur aizgāja.
Nopirka kaut ko, ko sen bija gribējis.
Kādam palīdzēja.
Kaut kur mazliet mazāk skatījās uz cenu.
Un pēc mēneša cilvēks pat nesaprot, kur viss palicis.
Jo katrs atsevišķais izdevums bija neliels un pilnībā izskaidrojams.
Bet tad cilvēkam pēkšņi sāk izdoties
No malas tas dažreiz tiešām izskatās pēc brīnuma.
Cilvēks gadiem teica:
“Man nav, ko atlikt.”
Bet tad sāk atlikt, piemēram, piecsimt eiro katru mēnesi.
Un vienlaikus turpina normāli dzīvot.
Ēd.
Ģērbjas.
Kaut kur brauc.
Kaut ko pērk.
Nekļūst par mūku un nesēž mājās sveču gaismā.
No kurienes pēkšņi uzradās piecsimt eiro?
Tie neuzradās.
Cilvēks mainīja secību.
Agrāk bija:
alga → dzīvoju → ja kaut kas paliek pāri, atlieku.
Tagad:
alga → vispirms noteikta summa aiziet uzkrājumam → dzīvoju no atlikušā.
Un notiek kaut kas ļoti interesants.
Smadzenes sāk pielāgoties jaunajai pieejamajai summai.
Kad tavā priekšā ir divi tūkstoši eiro, tava dzīve pakāpeniski veidojas ap šiem diviem tūkstošiem.
Kad tu uzreiz noliec malā piecsimt un tavā rīcībā paliek tūkstotis piecsimt, pēc kāda laika tava dzīve sāk veidoties ap šo tūkstoti piecsimt.
Daži izdevumi pazūd paši no sevis.
Daži pirkumi tiek atlikti.
Kaut kur sāc skatīties uz cenu.
Kaut kur saproti:
“Man to vispār nevajag.”
Turklāt pēc kāda laika cilvēks pat vairs nejūt, ka pastāvīgi sev kaut ko liedz.
Tā kļūst par viņa jauno normu.
Un te sākas pats svarīgākais: nevis cīņa ar sevi, bet jauna komforta radīšana
Man šķiet, mēs pārāk bieži mēģinām mainīt dzīvi ar cīņu.
Atmest smēķēšanu.
Nedzert.
Netērēt.
Nepirkt.
Neēst.
Nedarīt.
Viss ir uzbūvēts ap vārdu “nedrīkst”.
Bet cilvēks ilgi tā dzīvot nevar.
Ja jaunā sistēma katru dienu tiek uztverta kā sods, agrāk vai vēlāk viņš mēģinās atgriezties tur, kur jutās ērti.
Tāpēc uzdevumam jābūt citam.
Nav bezgalīgi jācīnās ar veco komfortu.
Pakāpeniski jārada jauns.
Katram cilvēkam ir noteikta dzīves trajektorija.
Apmēram kā laivai.
Laiva nesāk peldēt sānis tikai tāpēc, ka šodien nolēmusi pamēģināt kaut ko jaunu.
Tā virzās tā, kā ir uzbūvēta.
Tāpat arī cilvēks.
Viņš mostas aptuveni vienā un tajā pašā laikā.
Brauc aptuveni pa vieniem un tiem pašiem ceļiem.
Pērk aptuveni vienus un tos pašus produktus.
Brīvdienas pavada aptuveni vienādi.
Un arī nauda virzās pa šiem ierastajiem maršrutiem.
Tāpēc īsta finansiālā disciplīna nerodas tad, kad tu katru mēnesi piespied sevi kaut ko darīt.
Tā rodas tad, kad tu pārveido pašu maršrutu.
Proti, uzkrājumu veidošana pakāpeniski kļūst par tava ierastā dzīves komforta daļu.
Tad tu pārstāj domāt: “Man atkal jāatliek”
Šis ir ļoti svarīgs brīdis.
Sākumā cilvēkam sevi apzināti jāuzrauga.
“Šomēnes jāatliek.”
“Jāatceras pārskaitīt.”
“Nedrīkst iztērēt.”
Bet ideālā gadījumā mums jānonāk pavisam citā stāvoklī.
Tu vispār pārstāj uztvert uzkrājuma veidošanu kā atsevišķu uzdevumu.
Ir īres maksa.
Ir pārtika.
Ir transports.
Ir citi obligātie izdevumi.
Un ir tava uzkrājumam paredzētā summa.
Tā vienkārši ir iebūvēta sistēmā.
Tu taču katru mēnesi nedomā:
“Nu atkal jāmaksā par dzīvokli.”
Tu zini, ka dzīvoklis pastāv.
Pakāpeniski tieši tāpat jādarbojas arī uzkrājuma veidošanai.
Tā kļūst par tavas dzīves daļu.
Un tad uzkrājuma neveidošana sāk radīt diskomfortu
Te notiek interesanta psiholoģiska pārkārtošanās.
Kad cilvēks ilgi dzīvo pēc noteiktas sistēmas, tā kļūst par viņa normu.
Un, ja viņš ir pieradis katru mēnesi atlikt noteiktu summu, bet vienā mēnesī to nevar izdarīt, viņš jūt, ka kaut kas ir izjaukts.
Rodas nelīdzsvarotība.
Ne tāpēc, ka kāds viņu piespiež.
Bet tāpēc, ka dzīves sistēma ir izkļuvusi no ierastā stāvokļa.
Un cilvēks dabiski cenšas to atjaunot.
Tas jau ir pavisam cits disciplīnas līmenis.
Nevis:
“Es piespiežu sevi atlikt.”
Bet:
“Es jau jūtos neērti, ja naudu neatlieku.”
Un no tā izriet vēl viens līmenis: aizņemties naudu pašam no sevis
Dzīvē gadās visādi.
Budžetu var izplānot nevainojami, bet tad rodas izdevumi, kurus nav iespējams ignorēt.
Remonts.
Veselība.
Palīdzība tuviniekam.
Steidzams pirkums.
Kaut kas salūza.
Un tev jau ir uzkrājumi.
Protams, tu vari tos izmantot.
Bet šeit var izveidot vēl kādu interesantu sistēmu.
Nevis:
“Nu labi, paņemšu no uzkrājumiem.”
Bet:
“Es aizņemos naudu pats no sevis.”
Pieņemsim, tu paņēmi tūkstoti eiro.
Tad uzreiz nosaki:
kad sāksi to atmaksāt;
cik daudz atmaksāsi katru mēnesi;
kādā termiņā pilnībā atjaunosi šo summu.
Tātad tu vienlaikus kļūsti gan par savu aizņēmēju, gan par savu aizdevēju.
Vienīgā atšķirība - bankai nav jāmaksā procenti.
Bet saistības pret sevi paliek.
Un šāda sistēma finansiālo disciplīnu nostiprina vēl vairāk.
Jo uzkrājums pārstāj būt vienkārši naudas kaudzīte, no kuras var paņemt pie pirmās vēlēšanās.
Tas kļūst par daļu no tavas finanšu konstrukcijas.
Un te mēs atgriežamies pie kopējās komforta idejas
Cilvēks vienmēr tiecas pēc noteikta stabilitātes līmeņa.
Viņš pierod pie savas gultas.
Pie savas automašīnas.
Pie noteikta ēdiena.
Pie maršruta uz darbu.
Pie noteikta izdevumu līmeņa.
Pie brīvā laika.
Pie dzīvesveida.
Tāpēc, ja vēlamies nopietni mainīt finansiālo uzvedību, nepietiek pastāvīgi piespiest sevi peldēt pret savu straumi.
Pakāpeniski jāmaina pati straume.
Jārada tāds dzīvesveids, kurā vajadzīgā finansiālā rīcība ietilpst tavā normālajā komfortā.
Sākumā tas ir neierasti.
Dažreiz nepatīkami.
Dažreiz sevi nākas kontrolēt.
Bet, ja pārmaiņas veiktas saprātīgi, pēc kāda laika jaunā kārtība kļūst ierasta.
Un tad vecā sāk šķist dīvaina.
Tas darbojas ne tikai ar naudu
Pēc tā paša principa var paraudzīties arī uz atkarībām.
Cilvēks bieži domā:
“Man jācīnās ar smēķēšanu.”
“Man jācīnās ar alkoholu.”
“Man jācīnās ar pārēšanos.”
Un visa viņa dzīve pārvēršas karā pašam ar sevi.
Bet dažreiz pareizāk būtu uzdot jautājumu citādi:
kāda dzīve man jāizveido, lai šis vecais ieradums vairs nebūtu daļa no mana komforta?
Tas ir daudz dziļāk.
Jo, ja tu vienkārši atņēmi cigaretes, bet atstāji to pašu garlaicību, to pašu stresu, tos pašus rituālus un to pašu vidi, sistēmā radās tukšums.
Un tas ar kaut ko tiks aizpildīts.
Dažreiz ar citu atkarību.
Dažreiz ar tēriņiem.
Dažreiz ar ēdienu.
Dažreiz ar alkoholu.
Tāpēc jāmaina ne tikai atsevišķa darbība.
Dažreiz jāmaina pati komforta konstrukcija.
Un, ja to dara pakāpeniski un saprātīgi, pāreja no viena dzīvesveida uz citu var notikt daudz maigāk nekā nemitīgs karš pašam ar sevi.
Bet mēs joprojām esam tikai sākumā
Pagaidām mēs vēl nemaz konkrēti neesam apskatījuši:
uz kurieni tieši pārskaitīt naudu;
cik procentu atlikt;
kā izveidot finansiālās drošības spilvenu;
kā sadalīt uzkrājumus pa mērķiem;
ko darīt ar investīcijām;
kā rīkoties ar parādiem;
kā izveidot automātisku sistēmu;
kā neņemt naudu no uzkrājumiem;
kā naudu atdot, ja esi to aizņēmies pats no sevis;
kā palielināt uzkrājuma summu līdz ar ienākumu pieaugumu.
Līdz tam vēl nonāksim.
Jo, ja uzreiz sāksim ar procentiem, kontiem, tabulām un finanšu noteikumiem, mēs atkal pieļausim to pašu kļūdu.
Mēs sāksim ārstēt visus cilvēkus ar vienu tableti.
Bet vispirms jāsaprot cilvēks.
Tāpēc pirmais solis ir noteikt savu naudas plūsmu
Pagaidām nevajag sev solīt jaunu dzīvi no mēneša pirmā datuma.
Nevajag lejupielādēt desmit lietotnes.
Nevajag skaitīt katru maizīti.
Nevajag kaunēties par saviem izdevumiem.
Vienkārši godīgi paskaties uz savu dzīvi.
Kas tu esi finansiālajā ziņā?
Cik daudz tu pelni?
Kādu dzīves līmeni uzskati sev par normālu?
Kas tev patiešām ir nepieciešams?
Kas ir prieks, kuru vēlies saglabāt?
Kas ir ieradums?
Kas ir saistīts ar statusu?
Bez kā tu vari dzīvot?
Bez kā vari, bet nevēlies?
Kurus izdevumus var mainīt?
Kurus nevar?
Kāds ir tavs mērķis?
Ko esi gatavs upurēt tā labā?
Un pats galvenais:
ja tu katru mēnesi no savas dzīves izņemsi noteiktu naudas summu, kas tieši mainīsies?
Ar to arī sākas īsta analīze.
Jo frāze:
“Es nevaru atlikt naudu”
var nozīmēt pilnīgi dažādas lietas.
Viens patiešām nevar.
Otrs var, bet nevēlas mainīt savu dzīves līmeni.
Trešais varētu, bet viņam nav mērķa.
Ceturtais vienkārši nekad nav pamanījis, kur paliek nauda.
Piektais jau prot atlikt, bet pastāvīgi paņem naudu atpakaļ.
Bet sestais jau ir sasniedzis līmeni, kurā uzkrājuma veidošana ir iekļauta viņa dzīvē tikpat dabiski kā visi pārējie regulārie izdevumi.
Un katram no viņiem nākamais solis būs citāds.
Galvenais mērķis nav visu dzīvi piespiest sevi taupīt.
Galvenais mērķis ir izveidot tādu naudas plūsmu un tādu personīgā komforta līmeni, kurā pareiza finansiālā rīcība pakāpeniski kļūst par ierastu dzīves daļu.
Lai kādu dienu tu vispār pārstātu domāt:
“Man jāiemācās atlikt naudu.”
Jo tu jau vienkārši tā dzīvo.
Un no šīs vietas var doties tālāk.
Nākamā daļa vairs nebūs par to, kas tu esi un kāpēc nauda pazūd, bet gan par to, kā praktiski izveidot savu uzkrājumu sistēmu un padarīt to noturīgu pat tad, kad dzīve sāk sagādāt pārsteigumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru