Par autoru

Kas es esmu

Par cilvēku var pateikt ļoti daudz, nenosaucot gandrīz nevienu konkrētu faktu.

Var uzrakstīt viņa vecumu, dzīvesvietu, nodarbošanos, ģimenes stāvokli un vēl dažas lietas, kuras parasti prasa dažādās anketās. Pēc tam var paskatīties uz šo aizpildīto lapu un izlikties, ka tagad cilvēks ir saprasts.

Taču anketa spēj aprakstīt tikai cilvēka ārējās robežas.

Tā nepasaka, kā viņš domā klusumā.

Tā nepasaka, ko viņš sevī slēpj.

Tā nepasaka, kāpēc vienā brīdī viņš aiziet, bet citā paliek.

Un tā noteikti nepasaka, kas viņš ir tad, kad neviens uz viņu neskatās.

Tāpēc šeit nebūs precīzas atbildes uz jautājumu, kas es esmu.

Ne tāpēc, ka es mēģinātu radīt ap sevi kādu īpašu noslēpumu. Vienkārši es neticu, ka katram cilvēkam, kurš lasa manus tekstus, automātiski pienākas pieeja visai manai dzīvei.

Ne viss, kas ir patiess, ir jāizliek publiskā skatlogā.

Dažām lietām ir vērtība tieši tāpēc, ka tās paliek aiz durvīm.

Es neesmu viegls cilvēks

Vismaz tā man pašam šķiet.

Iespējams, cilvēki, kuri mani pazīst, par mani pateiktu kaut ko citu. Viens nosauktu mani par skarbu. Cits — par noslēgtu. Vēl kāds droši vien teiktu, ka esmu pārāk tiešs un reizēm neprotu laikus apstāties.

Varbūt viņiem visiem būtu daļa taisnības.

Man nav daudz pacietības sarunām, kuras notiek tikai tāpēc, lai nebūtu klusuma. Es ne vienmēr saprotu nepieciešamību ilgi staigāt apkārt vienkāršai domai, ja to iespējams pateikt dažos vārdos.

Dažreiz mana atbilde ir īsāka, nekā cilvēks gaidījis.

Dažreiz asāka.

Kāds tajā saskata augstprātību.

Kāds — godīgumu.

Bet vēl kāds vienkārši nolemj ar mani vairs nerunāt.

Arī tas ir risinājums.

Es nemēģinu visiem patikt. Ne tāpēc, ka man būtu pilnīgi vienalga, ko par mani domā, bet tāpēc, ka mēģinājums būt ērtam visiem agrāk vai vēlāk pārvērš cilvēku par kaut ko tādu, ko viņš pats vairs nepazīst.

Tomēr es arī netaisos savu skarbumu pasniegt kā īpašu spēku.

Dažreiz skarbums ir godīgums.

Dažreiz tas ir nogurums.

Bet dažreiz tā vienkārši ir nespēja pateikt to pašu domu mierīgāk.

Es sevī redzu visas šīs iespējas.

Dažas lietas cilvēks iemācās pārāk agri

Ir lietas, kuras dzīve paskaidro ar vārdiem.

Un ir lietas, kuras tā iemāca ar savu klusēšanu.

Es diezgan agri sapratu, ka ne vienmēr kāds atnāks, pamanīs problēmu un visu atrisinās. Dažreiz palīdzība pienāk. Dažreiz nepienāk. Bet laiks tik un tā turpina iet uz priekšu, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.

Tāpēc cilvēks pamazām iemācās darīt pats.

Vispirms to, ko prot.

Pēc tam to, ko vēl neprot.

Un reizēm arī to, ko vispār nevajadzēja darīt vienam.

Iespējams, tieši no turienes nāk mana vajadzība vispirms paļauties uz sevi. Tā nav skaista frāze par neatkarību. Dažreiz tā ir priekšrocība, bet dažreiz — slikts ieradums.

Ja pārāk ilgi visu dari viens, ar laiku kļūst grūti saprast, kurā brīdī palīdzību tiešām vajadzētu pieņemt.

Vēl grūtāk kļūst to palūgt.

Cilvēku ne vienmēr visvairāk izveido tas, ko viņš dzīvē ir saņēmis. Reizēm viņu daudz spēcīgāk izveido tas, kā trūkumu viņam nācies aizpildīt pašam.

Varbūt tāpēc atbildība man nekad nav bijusi tikai skaists vārds.

Ja kaut kas ir jāizdara, tad tas ir jāizdara.

Ne vienmēr ar iedvesmu.

Ne vienmēr ar prieku.

Ne vienmēr tāpēc, ka kāds to novērtēs.

Dažas lietas dara vienkārši tāpēc, ka pretējā gadījumā tās paliks neizdarītas.

Par cilvēkiem un attālumu

Man nekad nav bijusi vajadzība savākt sev apkārt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Cilvēku skaits vēl neko nepasaka par tuvumu. Dažreiz starp diviem cilvēkiem vienā telpā ir lielāks attālums nekā starp tiem, kurus šķir simtiem kilometru.

Savukārt klusums ne vienmēr nozīmē vientulību.

Es varu būt viens un nejusties pamests.

Varu atrasties starp cilvēkiem un skaidri sajust, ka manis tur nemaz nav.

Iespējams, tāpēc es diezgan uzmanīgi izvēlos, cik tuvu kādu pielaist. No malas tas var izskatīties pēc aukstuma. Dažreiz tā arī ir. Taču reizēm tā vienkārši ir robeža, aiz kuras es nevēlos laist cilvēkus tikai tāpēc, ka viņiem ir interesanti.

Manā dzīvē ir cilvēki, kuri man ir svarīgi.

Ar to vajadzētu pietikt.

Man nav nepieciešams viņus visus nosaukt, parādīt un izskaidrot, kādu vietu katrs no viņiem ieņem. Tuvība nekļūst patiesāka tikai tāpēc, ka par to zina svešinieki.

Es spēju rūpēties.

Spēju just atbildību.

Spēju arī aiziet, ja saprotu, ka palikšana pamazām iznīcina visu, kas cilvēkā vēl palicis dzīvs.

Vai tā ir stiprība vai bēgšana?

Droši vien atbilde katru reizi ir cita.

Darbs nav cilvēka vārds

Savas dzīves laikā esmu darījis dažādas lietas.

Dažas no tām bijušas nepieciešamas.

Citas — interesantas.

Vēl citas sākušās kā laba ideja, bet beigušās kā diezgan dārgs veids kaut ko iemācīties.

Es varētu uzrakstīt, ar ko nodarbojos šodien. Taču rīt tas var mainīties. Vai tad līdz ar amata nosaukumu būšu kļuvis par citu cilvēku?

Darbs var paskaidrot, kur paiet daļa mana laika.

Tas var paskaidrot nogurumu.

Dažreiz arī naudas daudzumu kontā.

Taču tas nepaskaidro, kāpēc es kaut ko daru un ko patiesībā meklēju.

Man darbs nekad nav bijis tikai teorētisks jēdziens. Es zinu, ko nozīmē darīt arī tad, kad negribas. Zinu, ko nozīmē sākt no jauna un nezināt, vai šoreiz vispār kaut kas izdosies.

Tomēr es nevēlos, lai cilvēku pilnībā nosaka tas, par ko viņam maksā.

Amata nosaukums ir tikai viena no lomām.

Reizēm pat ne pati svarīgākā.

Kad darba diena beidzas un nevienam no tevis neko nevajag, paliek daudz interesantāks jautājums:

Ko tu dari ar sevi tad?

Man ir svarīgi saprast, kā viss darbojas

Ja kaut kas salūzt, man nepietiek tikai konstatēt, ka tas vairs nedarbojas.

Man gribas saprast, kāpēc.

Kurā vietā sākās kļūda?

Kas nepamanīts notika pirms redzamā rezultāta?

Vai problēma radās pēkšņi, vai arī tā ilgi un klusi dzīvoja kaut kur dziļumā, līdz beidzot kļuva redzama?

Tas attiecas ne tikai uz lietām.

Līdzīgi es skatos uz cilvēkiem, sabiedrību, attiecībām, naudu, ticību un noteikumiem. Es meklēju mehānismu, kas atrodas aiz redzamā.

Kas šo sistēmu izveidoja?

Kam tā ir izdevīga?

Kāpēc cilvēki tai pakļaujas?

Vai tā tiešām darbojas, vai arī visi tikai izliekas, jo baidās pirmie pateikt, ka tur kaut kas nav kārtībā?

Dažreiz es atrodu atbildi.

Dažreiz tikai nākamo jautājumu.

Reizēm pēc ilgas domāšanas nonāku turpat, kur biju sākumā, tikai tagad esmu daudz labāk informēts par to, kāpēc neko nesaprotu.

Arī tas savā ziņā ir progress.

Man patīk sākt

Man gandrīz vienmēr vajag kādu ideju, pie kuras strādāt.

Ne vienmēr tai ir jābūt lielai.

Dažreiz tā ir lieta, kuru iespējams paņemt rokās.

Dažreiz skaitļi.

Dažreiz skaņa, attēls vai teksts.

Dažreiz tikai doma, kas neliek mieru un pieprasa, lai to izdomā līdz galam.

Ja kaut kas mani patiešām aizrauj, es varu tam veltīt nesamērīgi daudz laika. Tad apkārtējā pasaule uz brīdi kļūst klusāka, bet ideja — skaļāka.

Šādos brīžos man var šķist, ka esmu atradis tieši to, ko meklēju.

Protams, ne vienmēr tā ir taisnība.

Dažas idejas izaug.

Dažas apstājas.

Dažas pēc laika jāizjauc pa detaļām, lai saprastu, kāpēc tās jau no paša sākuma nebija spējīgas darboties.

Man ir bijis jāiemācās ne tikai sākt, bet arī apstāties.

Ja redzu, ka kaut kas ir miris, es spēju to aizvērt.

Pat tad, ja ieguldīts laiks.

Pat tad, ja iztērēta nauda.

Pat tad, ja vēl vakar sev un citiem mēģināju pierādīt, ka viss izdosies.

Cilvēki mēdz turēties pie neveiksmīgām idejām tikai tāpēc, ka tajās jau pārāk daudz ieguldījuši. Es arī neesmu no tā pilnīgi brīvs. Tomēr reizēm turpināt ir daudz dārgāk nekā atzīt kļūdu.

Atmest iesākto ne vienmēr nozīmē padoties.

Dažreiz tas nozīmē beidzot pārtraukt melot pašam sev.

Pēc tam, protams, paiet kāds laiks, un galvā atkal parādās doma:

“Bet ja nu pamēģināt šo?”

Un viss sākas no jauna.

Par naudu un laiku

Nauda man nav ne svēta, ne netīra.

Tā ir instruments.

Ar to var nopirkt lietas, taču daudz interesantāk ir tas, ka reizēm ar naudu iespējams nopirkt sev izvēli. Laiku. Attālumu. Iespēju pateikt “nē”. Iespēju neaiziet tur, kur negribas, vai, gluži pretēji, aiziet, negaidot kāda atļauju.

Tāpēc es spēju taupīt.

Spēju skaitīt.

Spēju ilgi atteikties no kaut kā šodien, ja redzu jēgu tam, ko varēšu izdarīt rīt.

Taču es negribu visu dzīvi pavadīt, gatavojoties dzīvei.

Var gadiem gaidīt ideālo brīdi. Krāt, plānot, pārrēķināt un vēlreiz atlikt sākumu. Tas izskatās atbildīgi, līdz kādu dienu kļūst skaidrs, ka gaidīšana arī ir bijis lēmums.

Un ka tai arī bija sava cena.

Tāpēc manī visu laiku notiek strīds starp piesardzību un vēlmi dzīvot tagad.

Ne vienmēr uzvar gudrākā puse.

Taču es vismaz zinu, ka abas tur atrodas.

Es ne pārāk labi pieņemu gatavas instrukcijas

Man vienmēr ir bijis grūti kaut ko darīt tikai tāpēc, ka tā dara pārējie.

Ja noteikumam ir jēga, es spēju to pieņemt.

Taču frāze “tā vienkārši ir pieņemts” man nekad nav šķitusi pietiekams paskaidrojums.

Kas to pieņēma?

Kad?

Kāpēc?

Vai apstākļi kopš tā laika nav mainījušies?

Un kas īsti notiks, ja cilvēks izvēlēsies citādi?

Tas nenozīmē, ka es pārkāpju katru noteikumu tikai sporta pēc. Arī akla pretošanās ir sava veida pakļaušanās — cilvēks joprojām ļauj noteikumam noteikt savu rīcību, tikai dara visu pretēji.

Man svarīgāka ir iespēja izvēlēties apzināti.

Es nevēlos dzīvot noteiktā veidā tikai tāpēc, ka konkrētā vecumā cilvēkam it kā pienākas konkrēta dzīve.

Nepietiek ar to, ka vairākums kaut ko dara.

Arī vairākums spēj kļūdīties.

Turklāt ļoti pārliecinoši.

Es neapgalvoju, ka mans ceļš ir pareizais. Droši vien arī tajā ir pietiekami daudz kļūdu, kuras kļūs redzamas tikai vēlāk.

Taču tās vismaz būs manas kļūdas.

Es neesmu cilvēks ar gatavām atbildēm

Man nepatīk cilvēki, kuri par visu runā tā, it kā viņiem būtu izsniegta slepena pasaules instrukcija.

Īpaši tad, ja pēc viņu dzīves izskatās, ka viņi nav izlasījuši pat pirmo lappusi.

Es neesmu atradis vienu patiesību, ar kuru iespējams izskaidrot pilnīgi visu. Jo ilgāk skatos uz pasauli, jo vairāk redzu, ka vienkāršas atbildes parasti darbojas tikai tik ilgi, kamēr cilvēks neuzdod nākamo jautājumu.

Mani interesē reliģija, sabiedrība, cilvēka apziņa, nauda, tehnoloģijas, brīvība un parastas ikdienas lietas.

No malas tās var izskatīties pēc pilnīgi atšķirīgām tēmām.

Man tās visas saista viens jautājums:

Kas šeit patiesībā notiek?

Es ne vienmēr atrodu atbildi. Turklāt dažreiz atrodu vairākas, un katra no tām šķiet pareiza tikai no noteikta skatpunkta.

Varbūt cilvēks pasauli nekad neredz tādu, kāda tā ir.

Viņš redz to, kādu viņam ļauj saskatīt paša pieredze.

Tāpēc viens tajā pašā notikumā ierauga brīvību, bet otrs — draudus.

Viens lasa tekstu un redz godīgumu.

Otrs tajā pašā tekstā ierauga augstprātību.

Abi ir izlasījuši vienus un tos pašus vārdus.

Taču katrs tos ir aiznesis uz savu pasauli.

Es neesmu svētais

Es varu kļūdīties.

Varu zaudēt savaldību.

Varu būt kategorisks jautājumā, kuru pēc laika pats sākšu redzēt citādi.

Varu pateikt ko tādu, ko mierīgākā brīdī būtu formulējis pavisam citādi.

Dažreiz es pārāk ātri izlemju, ka cilvēks neko nesaprot.

Dažreiz man ir taisnība.

Dažreiz nesaprotu es pats.

Es esmu sācis lietas, kuras nav izdevušās. Esmu pieņēmis lēmumus, kuri maksājuši dārgāk, nekā biju gaidījis. Esmu ticējis idejām, kuras vēlāk pats esmu izjaucis pa daļām.

Un reizēm esmu darījis vienkārši muļķības.

Es negrasos no sevis veidot gudru cilvēku, kurš jau sapratis dzīvi un tagad no droša attāluma skaidro pārējiem, kā pareizi dzīvot.

Es pats joprojām atrodos iekšā visā tajā juceklī, par kuru rakstu.

Atšķirība varbūt ir tikai tāda, ka es cenšos to sevī pamanīt.

Ne vienmēr laikus.

Taču vismaz reizēm.

Manī dzīvo divi pretēji virzieni

Viena daļa no manis grib mieru.

Stabilitāti.

Savu telpu.

Pietiekami daudz laika un iespēju nevienam neko nepierādīt.

Šī daļa vēlas vienkārši apstāties un kādu brīdi nekur neskriet.

Taču ir arī otra.

Tai diezgan ātri kļūst garlaicīgi.

Tā sāk skatīties apkārt, meklēt jaunu jautājumu, ideju vai problēmu, kuru neviens nav lūdzis atrisināt.

Viena daļa būvē ostu.

Otra, tiklīdz osta ir gandrīz gatava, sāk skatīties uz horizontu.

Es nezinu, kura no tām ir īstā.

Iespējams, abas.

Varbūt cilvēks vispār nav viena skaidra būtne. Varbūt mēs esam vairāku pretrunīgu vēlmju vienošanās, kas katru rītu no jauna mēģina izlemt, kurš šodien vadīs.

Tāpēc mierīga dzīve mani vienlaikus gan pievelk, gan biedē.

Es gribu atrast vietu, kurā varētu palikt.

Un tajā pašā laikā gribu saglabāt iespēju jebkurā brīdī doties tālāk.

Kāpēc “Starp Rindām”

Šis blogs nav par vienu tēmu.

Tas nav mēģinājums pierādīt, ka esmu eksperts visā, par ko rakstu. Tieši pretēji — reizēm es rakstu tāpēc, ka līdz galam nesaprotu un vēlos paskatīties, kur doma mani aizvedīs.

Vienu dienu mani var interesēt cilvēks.

Citu dienu — sistēma, kurā viņš dzīvo.

Pēc tam kāda sena ideja, mūsdienīga tehnoloģija vai pavisam parasta lieta, kuru es pēkšņi vairs nespēju uztvert kā pašsaprotamu.

Tēmas mainās.

Jautājums zem tām paliek.

Vai redzamais patiešām ir viss, kas tur atrodas?

Man šķiet, ka svarīgākās lietas bieži netiek pateiktas tieši. Tās paliek pauzēs, pretrunās un tajā neērtajā sajūtā, kura rodas, kad vārdi it kā ir saprotami, bet atbilde tomēr nešķiet pabeigta.

Tieši tur sākas domāšana.

Vismaz manējā.

Es nerakstu, lai lasītājs visam piekristu.

Arī es pats pēc laika varu nepiekrist tam, ko šodien esmu uzrakstījis.

Taču, ja teksts liek cilvēkam kaut uz brīdi apstāties un pašam sev uzdot jautājumu, iespējams, tas jau ir izdarījis pietiekami daudz.

Ko par mani var saprast

Izlasot šo tekstu, viens droši vien nodomās, ka esmu vientuļš.

Cits — ka neatkarīgs.

Kāds manī saskatīs cinismu.

Kāds — piesardzību.

Vienam es šķitīšu auksts.

Otram godīgs.

Trešajam varbūt vienkārši pārāk sarežģīts cilvēks, kurš daudz domā par lietām, kuras varētu atstāt mierā.

Iespējams, katram no viņiem būs neliela daļa taisnības.

Taču tas, ko cilvēks šajā tekstā ierauga, kaut ko pasaka arī par viņu pašu.

Es neesmu pateicis, kur atrodos.

Neesmu pateicis, ar ko tieši nodarbojos.

Neesmu izstāstījis, kas mani gaida mājās un vai vispār ir viena vieta, kuru es saucu par mājām.

Neesmu nosaucis cilvēkus, kurus mīlu, vai tos, no kuriem reiz esmu aizgājis.

Bet es neesmu arī samelojis.

Varbūt cilvēka būtība neslēpjas viņa adresē, profesijā vai ģimenes stāvoklī.

Varbūt tā atrodas izvēlēs, kuras viņš izdara brīdī, kad neviens tās neredz.

Veidā, kā viņš izturas pret atbildību.

Jautājumos, kurus nespēj pārtraukt sev uzdot.

Lietās, kuras viņš turpina būvēt arī tad, kad nav garantijas, ka tās kādreiz darbosies.

Un spējā atzīt, ka vakardienas pārliecība varēja būt kļūda.

Kas tad es esmu?

Cilvēks, kurš ne pārāk labi pieņem gatavas atbildes.

Cilvēks, kurš reizēm pārāk asi skatās uz pasauli, bet vēl nav zaudējis interesi mēģināt to saprast.

Cilvēks, kurš vēlas mieru, bet turpina meklēt.

Kurš grib būt brīvs, lai gan ne vienmēr zina, ko ar šo brīvību iesākt.

Kurš nav atradis dzīves instrukciju un vairs nav pārliecināts, ka tāda vispār jebkad ir pastāvējusi.

Tāpēc es turpinu lasīt.

Ne tikai vārdus.

Arī to, kas paliek starp rindām.