...Vai arī instrukcija, kuras, iespējams, nekad nav bijis...
Dažkārt visdīvainākās domas atnāk pavisam nepiemērotā brīdī.
Ne tad, kad tu sēdi pie filozofijas grāmatas, ne tad, kad sarunājies ar zinātnieku vai garīdznieku, ne tad, kad apzināti mēģini atrast atbildes uz jautājumiem par dzīvi.
Dažkārt tās atnāk pavisam nejauši.
Piemēram, kad tu sēdi virtuvē un mizo sīpolu.
Es sēdēju un mizoju parastu sīpolu. Nekā īpaša. Parasta diena, parasta virtuve, parasta cilvēka nodarbe. Un pēkšņi galvā parādījās pavisam vienkārša doma:
Bet kur ir instrukcija?
Ne instrukcija telefonam, ne instrukcija kafijas automātam, ne instrukcija automašīnai.
Instrukcija cilvēkam.
Kur tā ir?
Kur ir cilvēka ķermeņa lietošanas instrukcija?
Ko cilvēkam vajadzētu ēst?
Ko viņam vajadzētu dzert?
Cik daudz viņam jāguļ?
Cik daudz jākustas?
Kā pareizi izturēties pret savu ķermeni?
Kā pareizi izmantot savu prātu?
Kā audzināt bērnus?
Kā dzīvot?
Kā sevi neiznīcināt?
Kā saprast, kas ir pareizi un kas nav?
Kas cilvēkam ir normāli un kas nav?
Kur atrodas šī mazā, fundamentālā brošūra, kurai vajadzētu būt pievienotai katram jaundzimušam cilvēkam?
„Lietotāja rokasgrāmata. Homo sapiens. Versija 1.0.”
Bet nekādas brošūras nav.
Cilvēks vienkārši piedzimst.
Viņam neviens nepaskaidro, kāpēc viņš ir šeit.
Neviens viņam neizsniedz oficiālu instrukciju.
Viņš atver acis un nonāk jau darbojošās sistēmas iekšienē.
Viņš neizvēlējās savu ķermeni.
Neizvēlējās dzimšanas laiku.
Neizvēlējās vecākus.
Neizvēlējās valsti.
Neizvēlējās valodu.
Neizvēlējās likumus.
Neizvēlējās sabiedrības noteikumus.
Neizvēlējās šīs pasaules fizikas likumus.
Bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam pašam ir jācenšas tajā visā orientēties.
Un tad mēs parasti sakām:
„Nu, to taču māca vecāki.”
Labi.
Bet vecāki arī ir cilvēki.
Arī viņi kādreiz parādījās šajā pasaulē bez instrukcijas.
Toreiz viņi zināšanas saņēma no saviem vecākiem.
Bet viņu vecāki zināšanas saņēma no saviem vecākiem.
Un, ja mēs pietiekami tālu ejam atpakaļ, neizbēgami nonākam pie viena sena jautājuma:
Kas bija pirmais – vista vai ola?
Kurš pirmais saņēma instrukciju?
Kurš pirmais saprata, kā pareizi dzīvot?
No kurienes vispār radās pirmie noteikumi?
Un jo tālāk tu šo jautājumu atbīdi atpakaļ, jo augstāks kļūst kalns, kurā jāuzkāpj, lai uz visu šo paskatītos no malas.
CILVĒKS UN VIŅA PATIESĪBA
Mēs dzīvojam starp cilvēkiem.
Un katrs cilvēks uz pasauli skatās no sava skatpunkta.
Iedomāsimies, ka vienā vietā stāv četri cilvēki.
Viņu priekšā ir viena un tā pati pasaule.
Bet katrs to redz nedaudz citādi.
Katram ir sava pagātne.
Savas zināšanas.
Savas bailes.
Savas vēlmes.
Savas atmiņas.
Savi vecāki.
Savas traumas.
Sava kultūra.
Sava ticība.
Sava loģika.
Savs secinājums.
Un tāpēc mūsu priekšā vairs nav tikai viena pasaule.
Fiziski pasaule ir viena.
Bet šo četru cilvēku apziņā pastāv vismaz četras dažādas pasaules.
Viens skatās un saka:
„Tas ir skaisti.”
Otrs:
„Tas ir bīstami.”
Trešais:
„Man ir vienalga.”
Ceturtais:
„Es šeit redzu kaut ko pavisam citu.”
Kurš no viņiem redz īsto pasauli?
Iespējams, katrs redz tikai daļu no tās.
Bet iespējams arī, ka katrs kaut kur kļūdās.
Un te rodas vienkārša doma:
katram cilvēkam ir sava patiesība.
Taču tas nenozīmē, ka katra cilvēka patiesība ir objektīva patiesība.
Cilvēkam ir tiesības domāt, ka Zeme ir plakana.
Bet tas vēl nepadara Zemi plakanu.
Cilvēks var patiesi ticēt jebkam.
Viņa patiesā pārliecība nemaina Visuma uzbūvi.
Tāpēc starp šiem diviem apgalvojumiem pastāv milzīga atšķirība:
„Man ir tiesības tā uzskatīt.”
un
„Tā ir veidota objektīvā realitāte.”
Pirmais attiecas uz cilvēku.
Otrais prasa pierādījumus.
Un tomēr pastāv viens princips, kas šķiet nepieciešams kopīgai dzīvei:
mana brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība.
Vai vēl vienkāršāk:
mana patiesība nedrīkst iznīcināt tavas iespējas uz savu patiesību.
Problēma ir tikai viena.
Cilvēks nebūt ne vienmēr spēj apstāties tieši tur.
KAD PATIESĪBA SADURAS AR PATIESĪBU
Ja diviem cilvēkiem ir atšķirīgi priekšstati par pasauli, viņi var sarunāties.
Viņi var strīdēties.
Viņi var aiziet katrs savu ceļu.
Bet kas notiek tad, ja viens cilvēks uzskata, ka viņam ir tiesības rīkoties ar otra cilvēka dzīvi?
Tad parādās spēks.
Un, kad spēka kļūst daudz, parādās vara.
Parādās noteikumi.
Likumi.
Valstis.
Policija.
Tiesas.
Armijas.
Robežas.
Karaļi.
Parlamenti.
Visas šīs sistēmas cilvēks ir radījis, lai cilvēks neiznīcinātu cilvēku.
Un tajā nav nekā pārsteidzoša.
Tas ir likumsakarīgs cilvēka dabas rezultāts.
Mēs radām noteikumus tāpēc, ka nevaram pilnībā paļauties uz brīvprātīgu citu cilvēku robežu ievērošanu.
Mēs sakām:
„Nedrīkst nogalināt.”
Bet cilvēks tik un tā var nogalināt.
Mēs sakām:
„Nedrīkst aplaupīt.”
Bet cilvēks tik un tā var aplaupīt.
Mēs sakām:
„Nedrīkst pārkāpt likumu.”
Bet cilvēks var pārkāpt likumu.
Kāpēc?
Tāpēc, ka cilvēku likums nav Visuma fizikas likums.
To var pārkāpt.
Var nepieķerties.
Var atrast likuma nepilnību.
Var mainīt likumu.
Var pārrakstīt likumu.
Var nomainīt varu, kas šo likumu radījusi.
Var pat iznīcināt valsti, kas šo likumu noteikusi.
Un cilvēces vēsture jau daudzas reizes ir parādījusi, cik nosacīti var būt cilvēku noteikumi.
Šodien kāds ir noziedznieks.
Rīt viņš var kļūt par varoni.
Šodien pastāv viena robeža.
Rīt tās vairs nav.
Šodien viens likums tiek uzskatīts par pareizu.
Rīt tiek pieņemts cits.
Šodien viena puse saka:
„Mēs uzbrukām.”
Otra atbild:
„Nē, viņi uzbruka mums.”
Un sākas karš.
Abas puses runā par aizsardzību.
Abas puses skaidro savu rīcību.
Abas puses var stāstīt savu vēstures versiju.
Bet cilvēki dodas nogalināt citus cilvēkus.
Un izveidojas dīvaina cilvēku radīta konstrukcija.
Nogalināšana ir aizliegta.
Bet noteiktos apstākļos valsts atļauj karavīriem nogalināt citas valsts karavīrus.
Kāpēc?
Tāpēc, ka ir izveidoti citi noteikumi.
Un te atkal rodas tas pats jautājums:
kas cilvēkam ir devis tiesības noteikt noteikumus citam cilvēkam?
Kur atrodas šo tiesību avots?
Kurš pirmais pateica:
„Šeit tev ir tiesības, bet te tās vairs nav”?
Cilvēce uz šo jautājumu atbild dažādi.
Dažreiz ar spēku.
Dažreiz ar likumu.
Dažreiz ar tradīciju.
Dažreiz ar reliģiju.
Dažreiz ar balsu vairākumu.
Bet tas viss notiek cilvēku sistēmas iekšienē.
Un tāpēc cilvēku noteikumi paliek cilvēku noteikumi.
LIKUMS, KAS NEPRASA TAVU PIEKRIŠANU
Taču pastāv pavisam cita veida likums.
Likums, kuram nav vajadzīgs parlaments.
Tam nav vajadzīga policija.
Tam nav vajadzīgs karalis.
Tam nav vajadzīgi liecinieki.
Tam nav vajadzīga tava balss.
Tā ir fiziskā realitāte.
Ja cilvēks stāv piektajā stāvā un nolec lejā, viņam nemaz nav obligāti jātic gravitācijas esamībai.
Tā tik un tā darbosies.
Var teikt:
„Es neticu, ka nomiršu.”
Var teikt:
„Es uzskatu, ka fizika kļūdās.”
Var pat pārliecināt par to citu cilvēku.
Bet ķermenis tik un tā kritīs lejup.
Realitātei nav pienākuma piekrist mūsu viedoklim.
Ja cilvēks ieliek galvu zem ūdens un nespēj elpot, ūdens neapstāsies un neteiks:
„Labi, ja tu šim noteikumam netici, tad šodien uz tevi tas neattiecas.”
Fizika nerunājas.
Un tajā ir kaut kas biedējoši skaists.
Mēs varam apmānīt citu cilvēku.
Varam apmānīt valsti.
Varam apmānīt tiesu.
Varam apmānīt paši sevi.
Bet mēs nevaram apmānīt realitāti.
Var aizvērt acis.
Var izdomāt citu pasaules ainu.
Var pārliecināt sevi par jebko.
Bet, ja pastāv objektīvs dabas likums, tas turpinās darboties neatkarīgi no tā, ko mēs par to domājam.
Un tieši šeit rodas doma par radītāju.
JA PASAULEI IR RADĪTĀJS
Uz brīdi pieņemsim, ka pastāv kāds, kurš radīja cilvēku.
Pagaidām nav svarīgi, kas tieši.
Dievs.
Radītājs.
Augstāks saprāts.
Kāda apziņas forma, kas atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām.
Mēs nezinām.
Bet pieņemsim.
Ja cilvēks rada kādu ierīci, viņam ir tiesības zināt, kā šī ierīce ir uzbūvēta.
Viņš var to mainīt.
Var to izslēgt.
Var to pārveidot.
Var tai noteikt noteikumus.
Ierīce nebalso.
Mikroviļņu krāsns neveido arodbiedrību un neprasa pārskatīt lietošanas instrukciju.
Radītājs kontrolē savu radīto ierīci.
Un, ja šo domu attiecinām uz cilvēku, rodas pavisam cita līmeņa jautājums.
Ja pastāv īsts cilvēka radītājs, tad viņš neatrodas viena cilvēka pozīcijā starp citiem cilvēkiem.
Viņš atrodas ārpus šīs cilvēku sistēmas.
Viņš nav viens no četriem cilvēkiem, kas stāv vienā vietā un strīdas par to, kuram ir taisnība.
Viņš ir tas, kurš radīja pašu šo vietu.
Ja tas patiešām tā ir, tad viņa noteikumiem nevajadzētu līdzināties mūsu cilvēku likumiem.
Jo cilvēku likumu var pārkāpt.
Bet radītāja fundamentālajam likumam vajadzētu darboties līdzīgi kā fizikai.
Nav svarīgi, vai tu tam tici.
Nav svarīgi, vai tu par to zini.
Nav svarīgi, vai tu tam piekrīti.
Ja tu eksistē šīs sistēmas iekšienē, tu jau atrodies tās noteikumu ietekmē.
Tāpat kā cilvēks atrodas gravitācijas ietekmē.
BET KUR IR INSTRUKCIJA?
Un te mēs atgriežamies tur, no kurienes sākām.
Ja radītājs pastāv, kur ir instrukcija?
Kur ir lietotāja rokasgrāmata?
Kāpēc cilvēkam piedzimstot neiedeva mazu grāmatiņu?
„Lūk, kā darbojas jūsu ķermenis.
Lūk, kas jums jāēd.
Lūk, kas jādzer.
Lūk, cik daudz jāguļ.
Lūk, kā izmantot smadzenes.
Lūk, kāpēc jūs esat šeit.
Lūk, kas notiks pēc nāves.
Lūk, noteikumi.
Lūk, sekas.
Un, visbeidzot, lūk, ražotāja paraksts.”
Bet mums šādas grāmatas nav.
Ir reliģijas.
Ir Bībele.
Ir Korāns.
Ir citi svētie teksti.
Ir tūkstošiem interpretāciju.
Ir pravieši.
Ir priesteri.
Ir ticīgie.
Ir neticīgie.
Ir cilvēki, kuri uzskata vienu grāmatu par absolūtu patiesību.
Ir cilvēki, kuri citu grāmatu uzskata par absolūtu patiesību.
Ir cilvēki, kuri netic nevienai.
Un katrs cilvēks var pateikt:
„Es zinu, kā viss ir iekārtots.”
Bet no kurienes viņš to zina?
BĪBELE UN CILVĒKS
Bībele ir milzīga kultūras un reliģiska parādība.
Tā ir kolosāli ietekmējusi cilvēci.
Taču pats grāmatas pastāvēšanas fakts vēl automātiski nepierāda, ka katrs tās apgalvojums ir tiešs Dieva vārds.
Tekstus pierakstīja cilvēki.
Tos nodeva tālāk cilvēki.
Tos tulkoja cilvēki.
Tos interpretēja cilvēki.
Tos apkopoja cilvēki.
Un te ne vienmēr rodas Dieva noliegums.
Rodas daudz piesardzīgāks jautājums:
kā cilvēks ar simtprocentīgu pārliecību var noteikt, ka konkrēts teksts patiešām ir ražotāja instrukcija?
Ja cilvēks saka:
„Tā ir patiesība, jo tā ir rakstīts grāmatā”,
rodas nākamā problēma:
bet kāpēc mums grāmata jāuzskata par patiesību?
Ja atbilde atkal ir:
„Tāpēc, ka grāmatā teikts, ka tā ir patiesa”,
mēs atgriežamies pie sākumpunkta.
Tas vairs nav pierādījums.
Tas ir apgalvojums paša apgalvojuma iekšienē.
Tāpēc var nenoliegt Dievu un vienlaikus automātiski nepieņemt katru cilvēka apgalvojumu par Dievu.
Tās ir divas dažādas lietas.
Var teikt:
„Es nezinu, vai Dievs pastāv.”
Un vienlaikus:
„Es nezinu, vai šī grāmata ir viņa instrukcija.”
Un tas nav noliegums.
Tā ir savas nezināšanas atzīšana.
BET JA DIEVS PATIEŠĀM PASTĀV?
Lūk, šeit kļūst vēl interesantāk.
Pieņemsim, ka Dievs pastāv.
Tad jautājums par instrukciju kļūst pavisam nopietns.
Jo, ja pastāv radītājs, kurš radīja cilvēku, tad teorētiski viņš patiešām var noteikt cilvēka eksistences noteikumus.
Bet arī tad paliek viens milzīgs jautājums:
kā cilvēks var zināt, ka viņa priekšā patiešām ir radītāja vēstījums?
Pastāv liela atšķirība starp:
„Dievs pateica cilvēkam.”
un
„Cilvēks pateica citiem cilvēkiem, ka Dievs viņam to pateica.”
Pirmajā gadījumā avots atrodas ārpus cilvēces.
Otrajā mēs atkal sastopam cilvēku.
Tieši tāpēc reliģijas problēma ne vienmēr ir saistīta ar paša Dieva eksistenci.
Problēma var būt tajā, ka cilvēkam nav iespējams pilnībā pārbaudīt šo ķēdi:
radītājs → vēstījums → cilvēks → teksts → tulkojums → interpretācija → mūsdienu cilvēks.
Katrā posmā var parādīties cilvēciskais faktors.
Un cilvēks, kā mēs jau noskaidrojām, spēj kļūdīties.
ELLE
Tad rodas vēl viens jautājums.
Kas notiek pēc nāves?
Mums stāsta par paradīzi.
Par elli.
Par sodu.
Par atlīdzību.
Par eksistences turpinājumu.
Par citu dzīves formu.
Bet kur mēs varam saņemt galīgu apstiprinājumu?
Cilvēks var ticēt.
Var neticēt.
Var cerēt.
Var baidīties.
Var piedzīvot reliģisku pieredzi.
Var pastāstīt par neparastu apziņas stāvokli.
Taču pastāv fundamentāla robeža:
mēs nezinām, kas atrodas otrpus nāvei.
Neviens cilvēks, par kuru cilvēcei ir pārbaudāmas zināšanas, nav pilnībā šķērsojis nāves robežu un pēc tam atgriezies ar iespēju sniegt mums neatkarīgi pārbaudāmu instrukciju par to, kas atrodas tālāk.
Mums var būt stāsti.
Var būt liecības.
Var būt ticība.
Bet tas nav tas pats, kas pierādītas zināšanas.
Tāpēc godīgāk ir teikt:
„Mēs nezinām, vai elle pastāv.”
Bet tikpat godīgi ir teikt:
„Mēs nezinām, ka elles nav.”
Un te atkal parādās mūsu vecā problēma.
Mēs vēlamies saņemt instrukciju.
Bet mums tās nav.
VARBŪT INSTRUKCIJA NAV PAZAUDĒTA
Bet ja nu mēs kļūdāmies pašos meklējumos?
Ja nu instrukcija nekad nav bijusi uzrakstīta vārdos?
Ja nu tā atrodas tepat mūsu priekšā?
Mūsos.
Cilvēka organisma uzbūvē.
Fizikas likumos.
Mūsu rīcības sekās.
Izsalkums saka cilvēkam, ka viņam nepieciešama enerģija.
Slāpes norāda uz ūdens nepieciešamību.
Nogurums prasa atpūtu.
Sāpes ziņo par bojājumu.
Aukstums liek meklēt siltumu.
Dzīvībai nepieciešami noteikti apstākļi.
Organismam ir ierobežojumi.
Apziņai ir ierobežojumi.
Matērijai ir ierobežojumi.
Iespējams, tā ir daļa no instrukcijas.
Ne grāmata.
Ne burti.
Ne ražotāja zīmogs.
Bet pati konstrukcija.
Cilvēks var nezināt dabas likumu, bet tik un tā tam pakļauties.
Viņš var nesaprast, kāpēc tas notiek.
Bet tas notiek.
Un, ja pastāv radītājs, iespējams, pati pirmā instrukcija nebija uzrakstīta uz papīra.
Tā bija ierakstīta pašā realitātes uzbūvē.
KALNI
Dažkārt man šķiet, ka, lai kaut nedaudz saprastu to visu, vienkārši vajag paiet malā.
Iedomāties, ka esi uzkāpis augstu kalnos.
Ļoti augstu.
Tik augstu, ka lejā jau redzama vesela pilsēta.
Ceļi kļūst par plānām līnijām.
Automašīnas pārvēršas mazos punktiņos.
Cilvēki pazūd.
Viņu strīdi kļūst neredzami.
Vairs nevar redzēt, kurš ar ko strīdas.
Nevar redzēt, kuru politisko partiju kāds atbalsta.
Nevar redzēt robežas.
Nevar redzēt likumus.
Nevar redzēt cietumus.
Nevar redzēt naudu.
Nevar redzēt cilvēku varu.
No augstuma tas viss kļūst mazs.
Kaut kur tur lejā cilvēki turpina strīdēties par to, kuram ir taisnība.
Kurš ir vainīgs.
Kura reliģija ir īstā.
Kura valsts ir stiprāka.
Kam pieder teritorija.
Kurš likums ir pareizs.
Kam kam ir jāpakļaujas.
Kurš vēsturi ir uzrakstījis pareizi.
Bet tu stāvi augšā.
Un skaties.
Un pēkšņi kļūst redzams kaut kas cits.
Visi šie cilvēki atrodas vienā un tajā pašā realitātē.
Visi piedzimst.
Visi ēd.
Visi dzer.
Visi guļ.
Visi noveco.
Visi slimo.
Visi baidās.
Visi mīl.
Visi kādreiz nomirst.
Neviens no viņiem nav parakstījis līgumu ar fiziku.
Neviens nav izvēlējies sava ķermeņa noteikumus.
Neviens nav balsojis par laika eksistenci.
Neviens nav pieņēmis nāves likumu.
Bet visi atrodas šīs sistēmas iekšienē.
Un tad rodas pavisam kluss jautājums:
bet kurš šo sistēmu uzrakstīja?
VARBŪT KĀDS SKATĀS
Iespējams, neviena nav.
Iespējams, Visums vienkārši eksistē.
Iespējams, cilvēks ir neticami sarežģīta dabiska procesa rezultāts.
Iespējams, augstāka novērotāja vispār nav.
Mēs to nezinām.
Bet iespējams arī kaut kas cits.
Iespējams, kāds ir.
Iespējams, pastāv radītājs.
Iespējams, pastāv saprāts, kas ir tik ļoti pārāks par cilvēka izpratni, ka mūsu mēģinājumi to iztēloties ir tikpat naivi kā skudras mēģinājums saprast pilsētas uzbūvi.
Iespējams, kāds patiešām mūs vēro.
Iespējams, viņš mūs saprot.
Iespējams, viņš zina, kāpēc mēs esam radušies.
Iespējams, viņš zina, kas notiek pēc nāves.
Iespējams, viņš zina visu instrukciju.
Bet mēs to vienkārši neesam atraduši.
Vai arī esam atraduši, bet neprotam to pareizi izlasīt.
Vai arī mēs to nekad nespēsim atrast.
Un šeit cilvēkam atliek tikai viens godīgs vārds:
„Es nezinu.”
Ne „Dieva nav”.
Ne „Dievs noteikti ir”.
Ne „Bībele noteikti ir meli”.
Ne „Bībele ir absolūta patiesība”.
Bet:
„Es nezinu.”
Un tā nav vājība.
Dažkārt tā ir visgodīgākā zināšanu forma.
CILVĒKS BEZ INSTRUKCIJAS
Mēs piedzimām bez lietotāja rokasgrāmatas.
Mums nācās mācīties vienam no otra.
Vecāki mācīja bērnus.
Bērni vēlāk mācīja savus bērnus.
Sabiedrība radīja noteikumus.
Valstis radīja likumus.
Reliģijas radīja ticības sistēmas.
Filozofi uzdeva jautājumus.
Zinātnieki centās izprast dabu.
Ārsti pētīja ķermeni.
Psihologi pētīja apziņu.
Vēsturnieki centās izprast pagātni.
Katra cilvēces daļa mēģināja atrast kādu daļu no tās pašas instrukcijas.
Bet pilnas grāmatas mums joprojām nav.
Iespējams, tā nekad nav eksistējusi.
Iespējams, tā eksistē, bet mēs to neredzam.
Iespējams, tā atrodas tepat mūsu priekšā.
Iespējams, tā atrodas mūsos.
Iespējams, tā ir ierakstīta Visuma likumos.
Iespējams, pēc nāves mēs uzzināsim vairāk.
Bet iespējams arī, ka pēc nāves vairs nebūs neviena, kas varētu uzdot jautājumus.
Mēs nezinām.
Un, iespējams, tieši tāpēc cilvēce turpina meklēt.
PĒDĒJĀ LAPA
Iespējams, visdīvainākā lieta visā cilvēka eksistencē ir tā, ka mēs dzīvojam sistēmā, kuras noteikumus paši neesam radījuši.
Mēs varam radīt savus noteikumus.
Varam tos atcelt.
Varam mainīt valdības.
Varam pārrakstīt likumus.
Varam sākt karus un tos izbeigt.
Varam strīdēties par Dievu.
Varam strīdēties par reliģiju.
Varam strīdēties savā starpā līdz aizsmakumam.
Bet ir viena lieta, ko mēs pagaidām neprotam izdarīt:
mēs neprotam izkļūt ārpus pašas sistēmas un paskatīties uz to no ārpuses.
Mēs nevaram pacelties pietiekami augstu, lai ieraudzītu ražotāju.
Mēs nevaram atvērt instrukcijas pēdējo lapu.
Mēs nevaram ielūkoties aiz nāves robežas un atgriezties ar pierādījumu.
Mēs varam tikai skatīties.
Vērot.
Salīdzināt.
Domāt.
Kļūdīties.
Laboties.
Un atkal meklēt.
Un, iespējams, kaut kur virs mums patiešām pastāv tas, kurš skatās uz šo mazo pilsētu.
Uz šiem ceļiem.
Uz cilvēkiem.
Uz viņu kariem.
Uz viņu mīlestību.
Uz viņu bailēm.
Uz viņu mēģinājumiem saprast, kāpēc viņi ir šeit.
Bet varbūt tur neviena nav.
Mēs nezinām.
Un, iespējams, tieši tajā slēpjas cilvēka lielākais noslēpums.
Mēs parādījāmies pasaulē, kuras uzbūvi mēs nekad neesam varējuši iztaujāt.
Mēs saņēmām ķermeni, kuru mums visu mūžu jāprot izmantot, bet nesaņēmām instrukciju.
Mēs saņēmām prātu, kas spēj uzdot jautājumus, bet nesaņēmām garantētas atbildes.
Mēs saņēmām dzīvi, bet nesaņēmām paskaidrojumu, kāpēc.
Un viss, kas mums atliek, ir kāpt arvien augstāk.
Arvien tālāk atkāpties no trokšņa.
Skatīties uz pasauli nedaudz no malas.
Un uzdot vienu un to pašu jautājumu:
Kur ir instrukcija?
Varbūt mēs to pazaudējām.
Varbūt nekad neesam to atraduši.
Bet varbūt...
tā visu šo laiku bija tepat mūsu acu priekšā.
