No autora
Pirms sākt šo stāstu, es gribu ļoti skaidri pateikt, no kādas pozīcijas uz to skatos.
Es neesmu ticīgs cilvēks.
Tas nozīmē arī to, ka man nav nepieciešams, lai šīs izmeklēšanas beigās obligāti uzvarētu viena vai otra versija.
Es necenšos pierādīt, ka Jēzus patiešām augšāmcēlās.
Bet es arī necenšos par katru cenu pierādīt pretējo: ka Jēzu nogalināja, viņš nomira, bet viss, kas tika stāstīts pēc tam, jau bija cilvēku izdomāts.
Man nav vajadzīgs ne viens, ne otrs rezultāts.
Ja izrādītos, ka aiz šiem stāstiem patiešām stāv kaut kas ļoti neparasts, man nav iemesla to slēpt.
Ja izrādītos, ka aiz tiem stāv pavisam parasti vēsturiski notikumi, kuri laika gaitā tika pārveidoti, papildināti un daudzkārt pārspīlēti, man nav iemesla slēpt arī to.
Mani interesē pats notikums un tas, ko no saglabātajiem avotiem vispār iespējams par to saprast.
Kas varēja notikt?
Ko apgalvo paši teksti?
Kur dažādu autoru versijas sakrīt?
Kur tās sāk atšķirties?
Kur mums vēl ir pietiekami daudz informācijas, lai izveidotu saprātīgu notikumu secību?
Un kur mēs jau sākam paši izgudrot trūkstošās detaļas, lai tikai viss skaisti turētos kopā?
Ja tomēr jautā par manu personīgo viedokli, tad tas ir daudz skeptiskāks.
Es pieļauju, ka šo stāstu pamatā varēja būt reāli cilvēki un reāli notikumi.
Pilnīgi iespējams, ka vēsturē patiešām dzīvoja cilvēks, kurš kļuva par pamatu tam Jēzus tēlam, kuru mēs pazīstam šodien.
Bet es personīgi neticu, ka viss notika tieši tā, kā tas vēlāk tika aprakstīts evaņģēlijos.
Man daudz ticamāks šķiet variants, ka sākumā bija reāli, iespējams, pat diezgan parasti notikumi.
Pēc tam par tiem tika stāstīts.
Stāsti tika nodoti no cilvēka cilvēkam.
Tie tika interpretēti.
Papildināti.
Daļa detaļu tika uzsvērta, citas pazuda.
Notikumiem tika piešķirta arvien lielāka nozīme.
Un beigās no tā visa izveidojās daudz lielāks stāsts par pašu sākotnējo notikumu.
Bet arī šeit es negribu izlikties, ka zinu to, ko patiesībā nezinu.
Tas ir mans subjektīvais skatījums, nevis pierādīts vēsturisks fakts.
Taču ir vēl viena lieta, kuru šajā tēmā nevar vienkārši ignorēt.
Bībele nav kaut kāda maza sena pasaku grāmatiņa, kuru daži cilvēki reizēm izlasa intereses pēc un noliek atpakaļ plauktā.
Šī grāmata ir daudz smagāka par to.
Tā ir viena no ietekmīgākajām grāmatām cilvēces vēsturē.
Miljoniem cilvēku ne tikai lasa šos tekstus.
Viņi pēc tiem dzīvo.
Viņi pēc tiem nosaka, kas viņiem ir labs un kas slikts.
Kas ir grēks.
Kas ir pareizi.
Ko drīkst darīt.
Ko nedrīkst darīt.
No kā baidīties.
Uz ko cerēt.
Kam paklausīt.
Ko gaidīt pēc nāves.
Dažiem cilvēkiem šie teksti faktiski kļūst gandrīz par likumu, pēc kura tiek būvēta visa dzīve.
Un, ja paskatās uz Bībeli kopumā, tā nav primitīvi uzrakstīta grāmata.
Tieši otrādi.
Tā ir sarežģīta, daudzslāņaina un ļoti spēcīga tekstu sistēma.
Tajā ir bailes.
Cerība.
Vaina.
Piedošana.
Sods.
Mīlestība.
Nāve.
Mūžīgā dzīve.
Paklausība.
Sacelšanās.
Labais.
Ļaunais.
Un pāri tam visam ir ideja par augstāku autoritāti, kura cilvēku redz pat tad, kad viņu neredz neviens cits.
Tas ir ārkārtīgi spēcīgs mehānisms cilvēka apziņai.
Un šeit es redzu divas puses.
No vienas puses, šāda ticība cilvēkam patiešām var palīdzēt.
Cilvēks var būt pilnīgi viens, bet ticēt, ka tomēr nav viens.
Viņam var nebūt neviena, kam izstāstīt savas bailes, bet viņš var runāt ar Dievu.
Smagā dzīves brīdī viņam var būt sajūta, ka ir kaut kas, uz ko vēl iespējams paļauties.
Viņš var dalīties ne tikai savās problēmās, bet arī priekā.
Dažiem cilvēkiem šāda pārliecība dod spēku izturēt lietas, kuras citādi izturēt būtu daudz grūtāk.
To es nenoliedzu.
Bet tieši tāpēc šai sistēmai ir arī otra, daudz smagāka puse.
Ar tik spēcīgu ideju sistēmu cilvēkus iespējams arī vadīt.
Un ar cilvēkiem iespējams manipulēt.
Ja cilvēkam pasaka tikai:
„Nedari tā,”
viņš var pajautāt:
„Kāpēc?”
Bet, ja cilvēkam no bērnības māca:
„Nedari tā, jo to redz Dievs,”
situācija jau ir pavisam cita.
Ja viņam māca:
„Tas ir grēks.”
„Par to būs sods.”
„Dievs zina, ko tu domā.”
„Tev ir jāklausa.”
„Pēc nāves būs sekas.”
tad kontrole vairs neatrodas tikai ārpus cilvēka.
Tā tiek ielikta viņam galvā.
Un tad cilvēkam ne vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas stāv blakus un viņu kontrolē.
Viņš sāk kontrolēt pats sevi.
Ja šāda pasaules aina tiek ievietota cilvēka apziņā jau bērnībā un atkārtota gadiem, tā var kļūt par vienu no pašiem dziļākajiem viņa domāšanas pamatiem.
Un cilvēks ar to var nodzīvot visu savu dzīvi.
Dažreiz tas viņam palīdzēs.
Dažreiz tas viņu ierobežos.
Dažreiz viņš pats vairs pat nepamanīs, kur beidzas viņa paša izvēle un kur sākas sistēma, kas viņam tika iemācīta.
Un te es varu minēt pavisam vienkāršu piemēru no savas dzīves.
Mana mamma ir ticīgs cilvēks.
Un es redzu, cik patiesa šī ticība viņai ir.
Bet vienlaikus es redzu arī kaut ko citu: viņai bieži pat nerodas nepieciešamība apšaubīt dzirdēto, pašai atvērt avotu, salīdzināt dažādas vietas Bībelē vai mēģināt saprast, kā konkrētais stāsts vispār ir veidojies.
Ja kaut kas tiek pasniegts kā Dieva vārds, ar to bieži vien jau pietiek.
Un es to nesaku, lai izsmietu savu mammu vai pasniegtu viņu kā cilvēku, kurš neko nesaprot.
Tieši pretēji.
Man viņa ir ļoti labs piemērs tam, cik spēcīga var būt pati ticības konstrukcija.
Jo, ja cilvēks kaut ko jau pieņem kā absolūtu patiesību, viņam vairs nav tādas pašas vajadzības šo patiesību pārbaudīt.
Un mana mamma noteikti nav vienīgais šāds cilvēks.
Tādu cilvēku ir miljoniem.
Viņi var būt gudri, normāli, strādājoši cilvēki, kuri analizē simtiem citu lietu savā dzīvē, bet reliģijas jautājumā vienā brīdī analīze apstājas.
Ne tāpēc, ka viņi būtu muļķi.
Bet tāpēc, ka ticība pēc savas būtības neprasa to pašu pierādījumu līmeni, kādu mēs prasītu daudzās citās dzīves jomās.
Un tieši šajā vietā parādās vēl viena ļoti svarīga problēma.
Bībeli nav nemaz tik vienkārši paņemt, izlasīt no pirmās līdz pēdējai lapai un pateikt:
„Tagad es visu sapratu.”
Tā nav viena autora grāmata ar vienu vienkāršu sižetu.
Tie ir dažādos laikos tapuši teksti, dažādi autori, dažādi žanri, vēsturiskais konteksts, tulkojumi, interpretācijas un vietām ļoti sarežģītas savstarpējās attiecības.
Pat vienu nelielu fragmentu reizēm iespējams interpretēt vairākos atšķirīgos veidos.
Un tieši tāpēc starp pašu tekstu un parasto cilvēku ļoti bieži nostājas vēl kāds.
Priesteris.
Mācītājs.
Sludinātājs.
Teologs.
Reliģiskā organizācija.
Vai vienkārši cilvēks internetā, kurš pārliecinoši paziņo, ka viņš zina, „ko Dievs ar šo patiesībā domāja”.
Un šajā brīdī rodas ļoti interesanta situācija.
Cilvēks domā, ka tic Bībelei.
Bet praksē viņš reizēm tic cita cilvēka interpretācijai par Bībeli.
Tas vairs nav viens un tas pats.
No gara teksta var paņemt vienu fragmentu.
Izraut to no vēsturiskā vai literārā konteksta.
Izskaidrot vienā konkrētā veidā.
Pievienot tam savu secinājumu.
Un, ja klausītājs pats nepārbaudīs, kas rakstīts pirms tam, kas rakstīts pēc tam, ko par to pašu notikumu saka cits autors un vai šāds secinājums vispār izriet no teksta, tad viņš saņems nevis pašu Bībeli, bet jau gatavu cita cilvēka versiju par Bībeli.
Un tieši tur rodas milzīga telpa manipulācijai.
Jo tas, kurš kontrolē interpretāciju, zināmā mērā sāk kontrolēt arī to, ko ticīgais cilvēks uzskata par Dieva gribu.
Un tā jau ir ļoti nopietna vara.
Ar vienu un to pašu grāmatu dažādos laikos ir iespējams pamatot ļoti atšķirīgas idejas.
Var izcelt mīlestību un piedošanu.
Var izcelt grēku un sodu.
Var runāt par palīdzību vājākajam.
Var runāt par paklausību.
Var likt cilvēkam just cerību.
Bet var likt viņam just vainu un bailes.
Un parastais cilvēks ne vienmēr ies mājās, atvērs vairākus tulkojumus, salīdzinās evaņģēlijus, izpētīs vēsturisko kontekstu un pārbaudīs, vai cilvēks, kurš pirms stundas viņam kaut ko ļoti pārliecinoši stāstīja, vispār bija godīgs pret tekstu.
Lielākā daļa cilvēku tā nedara.
Viņi uzticas.
Un tur, kur ir miljoniem cilvēku uzticība, neizbēgami parādās arī vara.
Bet tur, kur parādās vara, agrāk vai vēlāk parādās cilvēki, kuri saprot, kā šo varu izmantot.
Tur parādās organizācijas.
Ietekme.
Politika.
Un, protams, nauda.
Reliģiskajā pasaulē apgrozās milzīgi līdzekļi.
Cilvēki ziedo naudu.
Uztur draudzes.
Reliģiskās organizācijas.
Sludinātājus.
Dažās reliģiskajās kopienās pastāv arī desmitās tiesas jeb desmitās daļas došanas prakse.
Un atkal: pats fakts, ka cilvēks brīvprātīgi ziedo naudu savai draudzei, automātiski nenozīmē manipulāciju.
Taču sistēma, kurā cilvēks tic, ka starp viņu un Dievu atrodas cilvēks vai organizācija, kas pareizi izskaidro Dieva gribu, rada ārkārtīgi spēcīgu iespēju šo uzticību izmantot.
Un tas vairs nav tikai jautājums par vienu mācītāju vai vienu draudzi.
Reliģija vēsturiski ir darbojusies daudz lielākā mērogā.
Tā var kļūt par sabiedrības kārtības daļu.
Par morāles sistēmu.
Par politikas instrumentu.
Par veidu, kā milzīgām cilvēku grupām pateikt, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav.
Tāpēc es vēlreiz atkārtošu:
Bībele nav vienkārši kaut kāda sena pasaku grāmata.
Tā ir ļoti smaga grāmata.
Ne jau tāpēc, ka katrs tās teikums būtu patiess vai nepatiess.
Bet tāpēc, ka cilvēki šiem teikumiem ir piešķīruši milzīgu autoritāti.
Cilvēki pēc tiem ir dzīvojuši.
Pēc tiem audzinājuši savus bērnus.
Pēc tiem baidījušies.
Cerējuši.
Meklējuši piedošanu.
Pieņēmuši lēmumus.
Un dažreiz pakļāvušies citiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka zina, kā šie teksti ir jāsaprot.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka šādus tekstus drīkst un pat vajag analizēt ļoti rūpīgi.
Nevis automātiski ticēt katram teikumam tikai tāpēc, ka tas atrodas svētā grāmatā.
Bet arī neizmest visu miskastē tikai tāpēc, ka tajā ir runa par brīnumiem.
Vispirms vajag saprast, kas tur vispār ir uzrakstīts.
Kas ir agrāks.
Kas ir vēlāks.
Kas no kā varētu būt pārņemts.
Kur autori viens otru apstiprina.
Kur viņi stāsta atšķirīgi.
Un kur mēs jau esam pārgājuši no vēstures pie ticības.
Jo ir divi ļoti vienkārši jautājumi, kurus, manuprāt, vajadzētu uzdot daudz biežāk:
Vai tas tiešām tur ir rakstīts?
Un, ja ir rakstīts:
Ko tieši autors ir pateicis, un ko mums vēlāk ir iemācījis tajā saskatīt kāds cits?
Tieši tāda ir šī stāsta doma.
Nevis pierādīt Dievu.
Nevis nogalināt Dievu.
Bet paņemt vienu no pašiem svarīgākajiem kristietības stāstiem un paskatīties uz to pēc iespējas auksti:
kas, pēc šo avotu teiktā, īsti notika?
Jēzu piesita krustā.
Viņš nomira.
Viņu apglabāja.
Paiet dažas dienas.
Un tad parādās apgalvojums:
Jēzus ir augšāmcēlies.
No šī viena apgalvojuma vēlāk izauga vesela reliģija, milzīga kultūra un pasaules aina, pēc kuras miljoniem cilvēku ir dzīvojuši un joprojām dzīvo.
Tāpēc šis nav mazs jautājums.
Un tieši tāpēc ir vērts atgriezties pašā sākumā, nolikt malā gan automātisku ticību, gan automātisku noliegumu un ļoti uzmanīgi pajautāt:
Kas šajās dažās dienās patiesībā varēja notikt?
Ar šo jautājumu arī sākas mūsu izmeklēšana.
Jēzus augšāmcelšanās: mēģinājums salikt četrus stāstus vienā ainā
Es šeit nemēģinu pierādīt, ka Dievs eksistē, vai pierādīt pretējo. Mani interesē daudz vienkāršāks jautājums: ja Jauno Derību lasa kā senu liecību kopumu, kādu notikumu ainu mēs no tām patiešām varam izveidot?
Svarīgi uzreiz noteikt vienu principu.
Ja viens autors piemin kādu detaļu, kuras nav pie cita autora, tas vēl nav pretrunīgums.
Viens saka:
„Istabā bija Ivans.”
Otrs:
„Istabā bija Ivans un Pēteris.”
Abi apgalvojumi teorētiski var būt patiesi.
Bet, ja viens apgalvo:
„Pulksten astoņos Ivans atradās mājās,”
bet otrs:
„Tajos pašos pulksten astoņos tas pats Ivans atradās simt kilometru no mājām,”
tad jau rodas īsts krustpunkts. Abas versijas vairs nevar automātiski pieņemt kā viena un tā paša brīža aprakstu.
Tāpēc izmantosim trīs vērtējumus:
Sakrīt. Versijas ir savienojamas un apstiprina vienu galveno notikumu līniju.
Ir jautājums. Versijas atšķiras, bet tās vēl ir iespējams savienot bez tiešas loģiskas pretrunas.
Problēma. Lai versijas saskaņotu, ir vai nu būtiski jāmaina stāsta dabiskais saturs, vai jāizdomā papildu notikumi, par kuriem paši autori neko nestāsta.
Un vēl viens noteikums: „autors kļūdās” un „autors apzināti melo” nav viens un tas pats. Pēc diviem tūkstošiem gadu autora nodomu praktiski nav iespējams noteikt. Tāpēc vārds „meli” jālieto uzmanīgi.
1. Vispirms svarīgi saprast, kas tās vispār ir par grāmatām
Jaunā Derība netika uzrakstīta viena cilvēka rokām viena vakara laikā.
Mums ir četri atsevišķi evaņģēliji, kuri vēlāk tika novietoti līdzās kristīgajā kanonā.
Aptuvenā secība, ko pieņem lielākā daļa mūsdienu pētnieku, izskatās šādi:
Jēzus tika sists krustā aptuveni mūsu ēras 30. gados.
Pāvila vēstules parādās aptuveni 50.–60. gados.
Marka evaņģēlijs parasti tiek uzskatīts par agrāko no četriem.
Mateja un Lūkas evaņģēliji ir sarakstīti vēlāk un, saskaņā ar visizplatītāko zinātnisko modeli, izmantoja Marku kā vienu no saviem avotiem.
Jāņa evaņģēlijs parasti tiek uzskatīts par vēl vēlāku un ievērojami atšķiras gan pēc stila, gan stāstījuma uzbūves.
Tātad tie nav četri neatkarīgi četru aculiecinieku policijas protokoli.
Īpaši svarīgi atcerēties: ja Matejs izmantoja Marku un atkārto Marka sniegto informāciju, tie nav divi neatkarīgi viena notikuma liecinieki. Tas var būt viens stāsts, kuru otrs autors ir pārrakstījis un papildinājis.
Un šeit rodas svarīgs novērojums.
Tā laika cilvēki nebija nekādi pusprimitīvi radījumi, kas tikko bija atklājuši rakstīšanu. Pirmais gadsimts pastāvēja sarežģītā grieķu-romiešu pasaulē ar rakstību, filozofiju, tiesībām, valsts pārvaldi, tirdzniecību un milzīgu literāro tradīciju.
Tāpēc šo grāmatu sarežģītība un struktūra pati par sevi nepavisam nav pārsteidzoša.
Cits jautājums ir: no kurienes autori pēc vairākiem gadu desmitiem ieguva konkrētas sarunu un notikumu detaļas?
Un te atbildes nebūt ne vienmēr ir atrodamas.
2. Nāve un apbedīšana
Stāstu kopējais pamats ir diezgan saprotams:
Jēzu sit krustā.
Viņš nomirst.
Ķermeni noņem.
Jāzeps no Arimatijas piedalās apbedīšanā.
Ķermeni ievieto kapā.
Ieeju aizver ar akmeni.
Pēc tam paiet sabats, un agri no rīta, nedēļas pirmajā dienā, sievietes dodas uz kapu.
Tātad „augšāmcēlās trešajā dienā” nenozīmē, ka ķermenis kapā atradās tieši septiņdesmit divas stundas. Tiek izmantots senais dienu skaitīšanas veids: piektdiena, sestdiena, svētdiena.
Šeit pagaidām galvenais stāstījuma karkass ir diezgan stabils.
Nāve, apbedīšana, kaps un svētdienas rīts.
3. Sievietes dodas uz kapu
Un te uzreiz sāk parādīties atšķirības.
Pie Marka:
Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, un Salome. (Mk 16:1)
Pie Mateja:
Marija Magdalēna un „otra Marija”. (Mt 28:1)
Pie Lūkas:
Marija Magdalēna, Joanna, Marija, Jēkaba māte, un vēl citas sievietes. (Lk 24:10)
Pie Jāņa stāsta centrā atrodas Marija Magdalēna. (Jņ 20:1–2)
No pirmā acu uzmetiena sieviešu skaits staigā, kā pats vēlas.
Tomēr pagaidām stingras pretrunas nav.
Autors, kurš nosauc divas sievietes, ne obligāti apgalvo:
„Viņas bija tieši divas un nevienas citas nebija.”
Īpaši interesanti ir tas, ka Jāņa evaņģēlijā pati Marija vēlāk runā daudzskaitlī, sakot, ka „mēs nezinām”, kur ķermenis ir nolikts. Tas pieļauj citu cilvēku klātbūtni, pat ja stāstījums koncentrējas uz viņu. (Jņ 20:2)
Spriedums
Saraksti atšķiras, bet tos vēl ir iespējams savienot.
Tomēr jau ir redzams, ka mūsu priekšā nav četras pilnīgi vienādas atmiņas.
4. Akmens
Pie Marka sievietes pa ceļam burtiski apspriež problēmu:
kas viņām novels akmeni?
Viņas atnāk un atklāj, ka akmens jau ir novelts. Pēc tam viņas ieiet iekšā. (Mk 16:3–5)
Pie Lūkas akmens arī jau izrādās novelts. (Lk 24:1–3)
Pie Jāņa Marija tāpat ierodas un atklāj, ka akmens ir noņemts. (Jņ 20:1)
Un tad parādās Matejs.
Matejs pievieno zemestrīci, Kunga eņģeli, kurš nokāpj no debesīm, noveļ akmeni un apsēžas uz tā. Turklāt tieši pie Mateja pie kapa atrodas sardze. (Mt 28:2–4; par sardzes novietošanu pie kapa - Mt 27:62–66)
Var izveidot pilnīgi loģisku modeli:
eņģelis novēla akmeni; pagāja kāds laiks; sievietes ieradās un ieraudzīja jau atvērtu kapu.
Tad Marks vienkārši zina mazāk, bet Mateja rīcībā ir papildu informācija.
Bet šeit parādās mūsu galvenais jautājums:
no kurienes Matejs to ieguva?
Ja pašas sievietes neredzēja kapa atvēršanas brīdi, kurš pastāstīja par eņģeli?
Sargi?
Citi aculiecinieki?
Mutvārdu tradīcija?
Autora rekonstrukcija?
Teksts mums avota ķēdi nesniedz.
Tāpēc apgalvot:
„Matejs atrada liecinieku, kurš redzēja eņģeli,”
mēs nevaram.
Tas jau būtu mūsu pašu piektais evaņģēlijs.
Spriedums
Akmens jautājums pamatā sakrīt: sievietes atrod atvērtu kapu.
Matejs ir vienīgais, kurš sniedz pārdabisku skaidrojumu tam, kā kaps tika atvērts. Šīs papildu informācijas avots nav zināms.
5. Sardze
Te situācija kļūst īpaši interesanta.
Pie Marka sardzes nav.
Pie Lūkas sardzes nav.
Pie Jāņa sardzes nav.
Pie Mateja:
akmens tiek aizzīmogots;
ir sardze;
sargi redz eņģeli;
nobīstas;
pēc tam dodas pie augstajiem priesteriem;
viņiem iedod naudu un piedāvā izplatīt skaidrojumu, ka mācekļi ķermeni ir nozaguši. (Mt 27:62–66; 28:4, 11–15)
Formāli tas, ka Marks nepiemin sardzi, nenozīmē, ka Marks būtu teicis:
„sardzes nebija”.
Tāpēc matemātiskas pretrunas šeit nav.
Taču vēsturiski tā ir milzīga jauna detaļa.
Jo sardze tieši atbild uz vienu no galvenajām alternatīvajām versijām:
bet varbūt ķermeni vienkārši nozaga?
Un pārsteidzošā kārtā stāsts, kas aizver tieši šo iebildumu, parādās vēlākajā Mateja evaņģēlijā, kamēr agrīnais Marks par sardzi neko nestāsta.
Tas pats par sevi neko automātiski nepierāda.
Bet jautājums ir ļoti nopietns:
kāpēc tik svarīga detaļa nav atrodama pārējos stāstījumos?
Spriedums
Ir jautājums - ar diezgan lielu izsaukuma zīmi.
Stāsts par sardzi nav pretrunā ar pārējo autoru klusēšanu, taču neatkarīgi no Mateja tas netiek apstiprināts.
6. Kas atrodas pie kapa?
Tagad sākas jautrība, lai gan te jau drīzāk jākasa pakausis, nevis jāsmejas.
Pie Marka sievietes ieiet iekšā un redz vienu jaunekli baltās drēbēs, kurš sēž labajā pusē. Tieši viņš paziņo, ka Jēzus ir augšāmcēlies un šeit viņa nav. (Mk 16:5–6)
Pie Mateja parādās viens Kunga eņģelis, kurš noveļ akmeni un sēž uz tā ārpusē. (Mt 28:2–7)
Pie Lūkas parādās divi vīri spožās drēbēs. (Lk 24:4–7)
Pie Jāņa vēlāk vietā, kur bija gulējis ķermenis, Marija redz divus eņģeļus. (Jņ 20:11–13)
Var mēģināt to savienot:
tur bija divi, bet Marks un Matejs koncentrējas tikai uz to, kurš runāja.
Tas ir iespējams.
Tomēr parādās cita problēma.
Pie Marka tēls atrodas iekšpusē.
Pie Mateja eņģelis sēž uz akmens ārpusē.
Lai padarītu to par vienu un to pašu būtni, jāpieņem:
eņģelis novēla akmeni, sēdēja uz tā, pēc tam pārvietojās iekšā; sievietes iegāja un jau tur viņu ieraudzīja.
Varēja tā būt?
Varēja.
Vai kāds teksts to pasaka?
Nē.
Tāpēc izmantot šādu rekonstrukciju kā konstatētu faktu nevar.
Mēs varētu pieņemt arī vēl vienu modeli: iespējams, viens bija parasts cilvēks, bet otrs bija eņģelis, kuru varēja redzēt tikai noteikti cilvēki.
Šāda skaidrojuma problēma ir tā, ka tas kļūst nepārbaudāms.
Ja viens autors redz vienu, bet otrs desmit, vienmēr var paziņot:
„pārējie bija neredzami.”
Tādā veidā var saskaņot pilnīgi visu pasaulē.
Normālai analīzei šāds instruments ir bezjēdzīgs.
Spriedums
Skaits viens/divi pats par sevi vēl nerada stingru pretrunu.
Bet:
tēlu identifikācija un to atrašanās vieta ievērojami atšķiras.
Un jau parādās interesanta literārā līnija:
jauneklis, eņģelis, divi neparasti vīri, divi eņģeļi.
Tas var nozīmēt dažādus viena notikuma aprakstus.
Bet tas var nozīmēt arī tradīcijas attīstību.
No pašiem tekstiem izvēlēties starp šiem diviem variantiem nav iespējams.
7. Ķermeņa nav
Šeit ir svarīgs moments.
Sievietes nenovēro pašu bioloģisko augšāmcelšanās procesu.
Viņas nestāv pie ķermeņa un neredz:
sirds atsāka darboties;
āda atjaunojās;
Jēzus atvēra acis;
piecēlās;
novēla akmeni.
Viņas ierodas pēc iespējamā notikuma.
Sākotnēji novērojamā situācija ir:
apbedījuma vieta ir atvērta, ķermeņa tur nav.
Bet apgalvojumu:
„Viņš ir augšāmcēlies”
viņas saņem no tur esošā tēla vai tēliem. (Mk 16:5–6; Mt 28:5–7; Lk 24:4–7)
Tas ir ļoti svarīgs nošķīrums.
Vēsturiski:
ķermeņa neesamība un ķermeņa neesamības skaidrojums ar augšāmcelšanos ir divi dažādi apgalvojumi.
8. Ko sievietes dara pēc tam?
Un te sākas viens no mūsu nopietnajiem krustpunktiem.
Marka agrākais nobeigums beidzas ārkārtīgi strauji.
Sievietes bailēs aizbēg no kapa un nevienam neko nesaka. Tieši ar to Marka 16:8 beidzas senākajā teksta formā; garākais nobeigums 16:9–20 ir atsevišķa tekstoloģiska problēma un nav atrodams dažās no senākajām tekstu liecībām.
Tātad agrīnais Marks beidzas aptuveni šādi:
tukšs kaps; jaunekļa paziņojums; sievietes nobīstas, aizbēg un klusē. (Mk 16:5–8)
Pats augšāmcēlies Jēzus šajā sākotnējā nobeigumā lasītāja priekšā vispār neparādās.
Bet pie Mateja sievietes:
aiziet;
skrien paziņot mācekļiem;
pa ceļam satiek pašu Jēzu. (Mt 28:8–10)
Pie Lūkas sievietes:
atgriežas;
pastāsta mācekļiem;
tie sākumā viņām netic. (Lk 24:9–11)
Sanāk:
Marks: nevienam neko nepateica.
Matejs un Lūka: aizgāja un paziņoja mācekļiem.
Situāciju var glābt ar šādu skaidrojumu:
Marks domā, ka pa ceļam viņas neko neteica svešiniekiem, bet pēc tam tomēr izpildīja uzdevumu un pastāstīja mācekļiem.
Tas ir iespējams.
Bet pats Marks šādu turpinājumu nesniedz.
Un, ja frāzi lasa, iepriekš nemēģinot harmonizēt tekstus, dabiskais iespaids patiešām ir cits:
viņas nobijās un klusēja. Beigas.
Spriedums
Tas jau ir ievērojams saspringums starp stāstījumiem.
Mēs vēl varam izdomāt notikumu secību, kurā viss ir savienojams, taču šāda secība Marka sākotnējā nobeigumā vairs nav atrodama.
9. Parādās pats Jēzus
Pie Mateja sievietes pa ceļam satiek Jēzu.
Un šeit ir svarīgi:
viņas pieiet pie viņa;
apķer viņa kājas;
pielūdz viņu. (Mt 28:9)
Tātad Matejs nepārprotami attēlo Jēzu ne tikai kā iekšēju redzējumu vai balsi.
Pastāv fizisks kontakts.
Un tas kļūst par svarīgu līniju vēlākajos evaņģēlijos.
10. Dīvainā problēma: kāpēc viņu neatpazīst?
Tagad pārejam pie Lūkas un Jāņa.
Pie Jāņa Marija Magdalēna stāv pie kapa.
Viņas priekšā atrodas Jēzus.
Un viņa nesaprot, ka tas ir Jēzus.
Viņa notur viņu par dārznieku.
Viņi sarunājas.
Un tikai tad, kad viņš uzrunā viņu vārdā:
„Marija”,
viņa viņu atpazīst. (Jņ 20:14–16)
Pēc tam Jāņa evaņģēlijā ir vēl viena līdzīga aina.
Mācekļi zvejo Galilejas jūrā.
Jēzus stāv krastā.
Viņi skatās uz viņu un sākumā nesaprot, ka tas ir Jēzus. (Jņ 21:1–7)
Pie Lūkas aina ir vēl dīvaināka.
Divi mācekļi dodas uz Emmausu.
Jēzus viņiem pievienojas.
Viņi iet kopā.
Ilgi sarunājas.
Apspriež pašu Jēzu.
Un tajā pašā laikā nesaprot, ka runā tieši ar viņu.
Pēc tam, maizes laušanas laikā, viņi viņu atpazīst.
Un tad viņš pazūd no viņu redzesloka. (Lk 24:13–31)
Un te mēs varētu mēģinājām izdomāt dabiskus skaidrojumus.
Varbūt seja bija stipri cietusi?
Varbūt izskats pēc nāves bija mainījies?
Varbūt Jēzus slēpa seju?
Varbūt sākumā viņu vienkārši noturēja par citu cilvēku?
Tīri loģiski var izdomāt daudz ko.
Bet teksti nevienu no šādiem skaidrojumiem nesniedz.
Ne Lūka, ne Jānis neraksta:
„Viņa seja bija tik smagi bojāta, ka viņu nebija iespējams atpazīt.”
Neviens neapraksta šausmīgi sadalījušos ķermeni.
Neviens nerunā par masku.
Ja runa būtu vienkārši par ārkārtīgi sakropļotu cilvēku, būtu dabiski sagaidīt vismaz kādu piezīmi par viņa ārieni.
Bet autori to nedara.
Spriedums
Neatpazīšana ir reāla Lūkas un Jāņa stāstījumu īpatnība, taču tās iemesls netiek paskaidrots.
Mēs varam piedāvāt hipotēzes.
Teksts atbildi nesniedz.
11. Bet vienlaikus autori īpaši uzsver: tas nav vienkārši gars
Un te stāsts kļūst vēl interesantāks.
Pie Lūkas mācekļi ierauga Jēzu un paši domā, ka redz garu.
Un stāstījums it kā speciāli aizver šīs durvis.
Jēzus piedāvā apskatīt viņa rokas un kājas.
Piedāvā viņam pieskarties.
Paskaidro, ka garam nav miesas un kaulu.
Pēc tam viņu klātbūtnē ēd. (Lk 24:36–43)
Pie Jāņa parādās Toms.
Toms nav klāt pirmajā parādīšanās reizē un atsakās ticēt tikai pārējo mācekļu vārdiem.
Viņš grib redzēt krustā sišanas pēdas.
Pēc astoņām dienām Jēzus parādās vēlreiz un piedāvā Tomam pārbaudīt viņa rokas un sānu. (Jņ 20:24–29)
Tātad autors īpaši nostiprina:
tas ir tas pats Jēzus;
pastāv ķermeniskums;
ir saglabājušās krustā sišanas pēdas.
Tāpēc variants:
„Jēzus nomira, bet mācekļiem parādījās tikai viņa bezķermeniskā dvēsele”
slikti atbilst tam, ko vēlākie evaņģēliji vēlas pateikt.
12. Bet šis ķermenis jau uzvedas pavisam citādi nekā parasts cilvēka ķermenis
Un te mēs atduramies pret sienu.
Pie Lūkas Jēzus kļūst neredzams pēc tam, kad mācekļi viņu atpazīst. (Lk 24:30–31)
Vēlāk viņš pēkšņi atrodas sapulcējušos vidū. (Lk 24:36)
Pie Jāņa divas reizes tiek īpaši uzsvērts, ka mācekļi atrodas aiz aizslēgtām durvīm.
Un, neskatoties uz to, Jēzus nostājas viņu vidū. (Jņ 20:19; 20:26)
Svarīgi nepievienot neko lieku.
Jānis neraksta:
„ķermeņa atomi izgāja cauri sienai.”
Neraksta:
„Jēzus teleportējās.”
Neraksta:
„kļuva nemateriāls un izgāja cauri durvīm.”
Bet autors īpaši piemin aizslēgtās durvis un pēc tam Jēzus parādīšanos.
Tātad notikuma neparastums stāstā ir nepārprotami iestrādāts.
Un šeit mūsu dabiskie modeļi beidzot izsīkst.
Bojāta seja var izskaidrot neatpazīšanu.
Maska var izskaidrot neatpazīšanu.
Tumsa var izskaidrot neatpazīšanu.
Bet neviens no šiem modeļiem nepaskaidro:
bija, pēc tam pazuda;
aizslēgta telpa, pēc tam parādījās iekšā.
Ja mēs sākam stāstīt:
„kāds izslēdza gaismu, Jēzus ātri ielīda pa logu, pēc tam gaismu atkal ieslēdza”,
tad mēs vairs neanalizējam avotu, bet filmējam lētu komēdiju.
Spriedums
Parastās mūsdienu fizikas un fizioloģijas ietvaros šis stāstījums nav izskaidrojams.
Bet tā ne obligāti ir autora iekšēja pretruna.
Autors tieši apgalvo, ka noticis brīnums.
Citiem vārdiem:
no teksta viedokļa tā nav sistēmas kļūda.
Tā ir deklarētā sistēmas funkcija.
13. Kas tad īsti augšāmcēlās?
Un te agrīnais Pāvils kļūst ārkārtīgi svarīgs.
Pirmajā vēstulē korintiešiem, kas uzrakstīta agrāk par evaņģēlijiem, Pāvils nodod tradīciju:
Jēzus nomira;
tika apbedīts;
trešajā dienā augšāmcēlās;
parādījās Kēfam, divpadsmit, vairāk nekā piecsimt cilvēku lielai grupai, Jēkabam, apustuļiem un visbeidzot pašam Pāvilam. (1Kor 15:3–8)
Vēlāk tajā pašā nodaļā Pāvils uzdod praktiski mūsu jautājumu:
„Ar kādu miesu tie nāks?” (1Kor 15:35)
Un atbild, izmantojot sēklas tēlu.
Tas, kas mirst, un tas, kas pēc tam rodas, ir savstarpēji saistīts, taču stāvoklis mainās.
Viņš pretstata iznīcīgo un neiznīcīgo, vājo un spēka pilno, „dabisko” un „garīgo” miesu. (1Kor 15:35–44)
Veidojas interesants iekšējs kristietības modelis:
tas nav vienkārši atdzīvojies līķis;
bet tas nav arī vienkārši bezķermenisks spoks;
tas ir tas pats cilvēks, taču kaut kādā pārveidotā ķermeniskā stāvoklī.
Mūsdienu medicīnā šādas kategorijas nav.
Nevar aiziet pie ārsta un saņemt diagnozi:
„augšāmcēlies apskaidrots ķermenis, otrā stadija”.
Tāpēc mehānisms šeit jau atrodas ārpus medicīniska skaidrojuma.
14. Kas notika pēc augšāmcelšanās?
Matejs liek uzsvaru uz Galileju.
Mācekļiem tiek paziņots, ka Jēzus dosies viņiem pa priekšu uz turieni. (Mt 28:7, 10)
Evaņģēlija beigās vienpadsmit mācekļi satiek viņu kalnā Galilejā. (Mt 28:16–20)
Lūka, gluži pretēji, savas augšāmcelšanās ainas koncentrē ap Jeruzalemi. (Lk 24)
Jānis apvieno abas vietas:
vispirms Jeruzaleme; (Jņ 20:19–29)
vēlāk Galilejas jūra. (Jņ 21:1–14)
Pats par sevi tas nav pretrunīgums.
Jeruzaleme un Galileja neatrodas blakus, taču starp tām var nokļūt dažu dienu laikā.
Tātad:
Jēzus varēja parādīties Jeruzalemē, pēc tam notikumi varēja turpināties Galilejā.
Tomēr stāstu secība atkal ir jārekonstruē no vairākiem atšķirīgiem avotiem.
15. Un te rodas milzīgs caurums: četrdesmit dienas
Šī vieta man šķiet viena no dīvainākajām visā konstrukcijā.
Lūkas evaņģēlija beigas notikumus apraksta ļoti blīvi:
svētdienas rīts;
sievietes;
kaps;
mācekļi;
Emmausa;
garas sarunas;
kas ko kuram pateica;
kurš kuru atpazina;
ēšana;
pieskārieni;
skaidrojumi.
Pēc tam Jēzus aizved mācekļus Betānijas apkārtnē, svētī viņus un tiek uzņemts debesīs. (Lk 24:50–53)
Ja lasa tikai Lūku, stāstījums patiešām rada iespaidu par ļoti ciešu notikumu secību. NABRE katoļu izdevuma komentārs pat norāda, ka Lūkas stāstījumā augšāmcelšanās parādīšanās tiek pasniegtas kā notikušas Lieldienu svētdienas ietvaros.
Bet tad sākas Apustuļu darbi, šī paša darba turpinājums.
Un pēkšņi parādās konkrēts skaitlis:
četrdesmit dienas.
Autors saka, ka pēc ciešanām Jēzus četrdesmit dienu laikā parādījās mācekļiem un runāja par Dieva valstību. (Apd 1:1–3)
Un te nav iespējams neapstāties.
Tikko mēs saņēmām detaļas tādā līmenī kā:
kuras sievietes gāja;
ko viņas nesa;
kurš sēdēja labajā pusē;
kurš no kā nobijās;
kurš kuru noturēja par dārznieku;
ko apsprieda pa ceļam;
kurš ēda;
kurš pieskārās;
kuras durvis bija aizslēgtas.
Un tad:
četrdesmit dienas ar augšāmcēlušos Jēzu.
Un informācija praktiski saraujas līdz:
parādījās un runāja par Dieva valstību.
Četrdesmit dienas!
Ja stāstu pieņem burtiski, tas, iespējams, ir viens no neparastākajiem periodiem cilvēces vēsturē:
cilvēks nomira;
augšāmcēlās;
var parādīties neparastā veidā;
mācekļi saprot, ka viņu priekšā ir augšāmcēlies Jēzus;
un tas turpinās vairāk nekā mēnesi.
Bet detalizētas šo četrdesmit dienu dienasgrāmatas nav.
Tā nav pretruna.
Tas ir informācijas pārrāvums.
Un te patiešām rodas sajūta:
mēs divdesmit minūtes apspriedām, kura sieviete kur nolika smaržvielas svētdienas rītā, bet pēc tam četrdesmit dienas aizlidoja vienā teikumā.
Spriedums
Nevis loģiska pretruna, bet ārkārtīgi dīvaina avota disproporcija.
Visneticamākais laika posms izrādās viens no vismazāk detalizēti aprakstītajiem.
16. Debesbraukšana
Pēc četrdesmit dienām, saskaņā ar Apustuļu darbiem, notiek sekojošais.
Jēzus atrodas kopā ar mācekļiem.
Runā ar viņiem.
Viņi jautā viņam par Israēla valsts atjaunošanu.
Viņš atbild.
Pēc tam, kamēr viņi skatās, Jēzus tiek pacelts augšup.
Mākonis aizsedz viņu viņu skatieniem.
Kamēr mācekļi skatās debesīs, blakus parādās divi vīri baltās drēbēs, kuri saka, ka Jēzus atgriezīsies tādā pašā veidā. (Apd 1:6–11)
Un atkal sastopams jau pazīstamais elements:
neparasts notikums; pēc tā parādās divi balti tēli, kuri aculieciniekiem paskaidro notiekošā nozīmi.
Debesbraukšanas mehānisms atkal netiek izskaidrots.
Kā tieši cilvēka vai pārveidots ķermenis paceļas augšup?
Kur tieši tas dodas?
Ko „debesis” nozīmē fiziskā nozīmē?
Autors ar šādiem jautājumiem nenodarbojas.
Viņš apraksta notikumu reliģiskās pasaules ainas ietvaros:
Jēzus atstāj zemes klātbūtni un atgriežas pie Dieva.
17. Lūka un četrdesmit dienas: vai šeit ir īsta pretruna?
Tas ir viens no interesantākajiem mūsu laika krustpunktiem.
Lūkas evaņģēlija beigās literāro secību ir ļoti viegli izlasīt šādi:
augšāmcelšanās, svētdienas parādīšanās, norādījumi, Betānija un Debesbraukšana.
Bet Apustuļu darbos tas pats autors saka:
starp augšāmcelšanos un Debesbraukšanu bija četrdesmit dienas, kuru laikā Jēzus parādījās mācekļiem. (Apd 1:3)
Var teikt:
„Lūka vienkārši ļoti stipri saspieda četrdesmit dienas pirmās grāmatas beigās, bet otrajā precizēja ilgumu.”
Šāds skaidrojums ir iespējams.
Bet tad jāatzīst, ka pirmā versija patiešām saspiež milzīgu laika posmu tik stipri, ka lasītājs bez Apustuļu darbiem praktiski nevarētu to rekonstruēt.
Tāpēc es šeit neliktu vērtējumu „Problēma”, bet gan:
Spēcīgs hronoloģisks saspringums viena autora divu darbu ietvaros.
Īpaši tāpēc, ka runa nav par to, ka viens autors aizmirsa kādu kausu vai sievietes vārdu.
Runa ir par četrdesmit dienām.
18. Kas mums paliek, ja visu saliekam kopā?
Ja noņem teoloģisko skaidrojumu un atstājam tikai stāstu karkasu, aina ir aptuveni šāda.
Jēzus patiešām tiek attēlots kā miris.
Viņu patiešām apglabā.
Svētdien sievietes ierodas pie kapa.
Kaps tiek atrasts atvērts.
Ķermeņa tur nav.
Pie kapa vai tā iekšpusē atrodas viens vai divi neparasti tēli.
Viņi paziņo, ka Jēzus ir augšāmcēlies.
Pēc tam parādās stāsti par tikšanos ar Jēzu.
Dažos stāstos viņu atpazīst uzreiz.
Citos viņu kādu laiku vispār neatpazīst.
Vienlaikus autori uzsver fizisku nepārtrauktību:
rokas;
kājas;
brūces;
pieskārieni;
ēdiens.
Bet šim fiziskajam ķermenim piemīt īpašības, kādu parastam cilvēkam nav:
negaidīta parādīšanās;
pazušana;
atrašanās aiz aizslēgtām durvīm;
un visbeidzot Debesbraukšana.
Tāpēc pašu tekstu ietvaros runa nav par medicīnisku cilvēka atgriešanos dzīvē pēc kļūdaini konstatētas nāves.
Runa ir tieši par pārdabisku augšāmcelšanos.
19. Kur mēs atradām reālas problēmas, bet kur ne?
Sievietes
Saraksti atšķiras, bet potenciāli ir savienojami.
Atvērtais kaps un akmens
Galvenā līnija sakrīt.
Kas novēla akmeni
Tikai Matejs sniedz konkrētu atbildi: eņģelis. (Mt 28:2)
Sardze
Tikai Matejs. Ļoti svarīga, bet neatkarīgi neapstiprināta detaļa. (Mt 27:62–66; 28:4, 11–15)
Viens vai divi tēli pie kapa
Harmonizācija ir iespējama, bet versijas ievērojami atšķiras.
Cilvēks vai eņģelis
Atšķirīga pārdabiskā tēla identifikācija.
Kur viņš atrodas
Pie Mateja ārpusē uz akmens, pie Marka iekšpusē labajā pusē. Lai padarītu to par vienu ainu, jāpieņem pārvietošanās, kuru neviens neapraksta. (Mt 28:2; Mk 16:5)
Ko izdarīja sievietes
Marks beidzas ar viņu bailēm un klusēšanu, bet pārējie stāsti turpina notikumu ar ziņas nodošanu mācekļiem. (Mk 16:8; Mt 28:8; Lk 24:9–10)
Augšāmceltā Jēzus atpazīšana
Daži viņu atpazīst uzreiz; pie Lūkas un Jāņa ir ainas, kur viņu ilgāku laiku neatpazīst. Iemesls netiek paskaidrots.
Fizisks ķermenis vai gars
Vēlāko evaņģēliju ietvaros autori nepārprotami vēlas pateikt: tas nav tikai gars. Pieskārieni, ēdiens un brūces tiek izmantoti tieši šim nolūkam. (Lk 24:36–43; Jņ 20:24–29)
Pazušana un aizslēgtas durvis
Šeit vairs nav jautājums par autoru savstarpēju saskaņošanu.
Tas ir apgalvots brīnums.
Zinātnisku mehānismu teksts nesniedz.
Četrdesmit dienas
Milzīgs laika posms tiek pieminēts tikai ļoti īsi Apustuļu darbos. (Apd 1:3)
Lūka pret Apustuļu darbiem Debesbraukšanas laika jautājumā
To iespējams skaidrot ar literāru laika saspiešanu, taču saspringums patiešām pastāv: Lūkas evaņģēlija beigas izskatās ļoti kompaktas, bet Apustuļu darbi pēkšņi ievieto četrdesmit dienas.
20. Galvenais starpsecinājums
Mēs sākām ar diezgan vienkāršu ainu:
Jēzu nogalināja, viņš augšāmcēlās, un cilvēki viņu redzēja.
Pēc detalizētākas izpētes izrādījās, ka paši teksti apgalvo kaut ko ievērojami dīvaināku.
Tas nav vienkārši cilvēks, kurš atkal sāka elpot.
Tas nav vienkārši miruša cilvēka gars.
Tas nav vienkārši redzējums, vismaz vēlākie evaņģēliji paši nevēlas to tā pasniegt.
Mūsu priekšā ir apgalvojums par būtni, kura:
joprojām ir Jēzus;
saglabā ķermeniskumu;
tai var pieskarties;
tā var ēst;
tai saglabājas iepriekšējā ķermeņa brūču pēdas;
reizēm tuvākie pazīstamie to neatpazīst;
tā parādās neparastā veidā;
pazūd;
un pēc tam galīgi tiek uzņemta debesīs.
Kā tas fiziski darbojas, Jaunā Derība vispār nepaskaidro.
Un šeit ir nepieciešams apstāties, jo mēģinājums to izskaidrot ar medicīnu vienkārši radītu informāciju, kuras avotos nav.
Kristietības ietvaros atbilde skan:
augšāmcēlies, pārveidots ķermenis.
Zinātnes ietvaros konstatēta analoga šādam stāvoklim nav.
Vēsturiskās izpētes ietvaros mēs varam konstatēt ko citu:
ļoti agrīnie kristieši patiešām jau bija pārliecināti, ka Jēzus pēc nāves kaut kādā veidā parādījās dzīvs.
Bet tas vēl neatbild uz galveno jautājumu:
Kas sākotnēji notika tāds, ka cilvēku grupa nonāca pie pārliecības nevis vienkārši „ķermenis pazuda”, bet tieši „viņš augšāmcēlās”?
Tieši no šī brīža sākas izmeklēšanas otrā daļa.
Jo tagad mūs jau mazāk interesē mistiskā ķermeņa uzbūve.
Mums jādodas atpakaļ pa ķēdi:
kurš pirmais paziņoja, ka ir redzējis augšāmcēlušos Jēzu; kad tieši tas tika paziņots; kuri senākie avoti to apstiprina; vai šīs liecības bija neatkarīgas; un kā no sākotnējā apgalvojuma izveidojās detalizētie stāsti, kuri pēc vairākiem gadu desmitiem nonāca pie Marka, Mateja, Lūkas un Jāņa.
Un tieši tur Pāvils atkal kļūst par ļoti svarīgu liecinieku.
Jo evaņģēliji ir sarakstīti vēlāk, bet Pāvils jau pirms tiem zina tradīciju:
„nomira, tika apbedīts, augšāmcēlās un parādījās cilvēkiem”. (1Kor 15:3–8)
Tātad pašu augšāmcelšanās ideju nevar vienkārši norakstīt uz vēlāko Mateju, Lūku vai Jāni.
Tā pastāvēja jau pirms šo evaņģēliju sarakstīšanas.
Un nākamajam mūsu izmeklēšanas jautājumam jābūt maksimāli konkrētam:
Kurš pirmais pateica: „Es viņu redzēju dzīvu”?....
Mana noslēguma piezīme
Analizējot šos tekstus, mani nepamet vēl kāda doma.
Evaņģēliju autori vairākās vietās īpaši uzsver, ka Jēzu pēc augšāmcelšanās sākumā neatpazina pat cilvēki, kuri viņu labi pazina. Marija Magdalēna viņu noturēja par dārznieku. Mācekļi pie Galilejas jūras sākumā nesaprata, kas stāv krastā. Bet visdīvainākā man šķiet aina ceļā uz Emmausu.
Divi mācekļi iet kopā, apspriež Jēzus nāvi un visu tikko notikušo. Viņiem pievienojas pats Jēzus, iet kopā ar viņiem un piedalās sarunā, bet viņi nesaprot, kas atrodas viņiem līdzās. (Lk 24:13–31; Jņ 20:14–16; 21:4–7)
Protams, arī šeit rodas jautājums: vai cilvēki patiešām tik brīvi turpinātu apspriest savas personiskās un sāpīgās lietas, ja viņiem ceļā pievienotos pilnīgi nepazīstams cilvēks? Varbūt jā. Varbūt tajā laikā šāda saruna ar ceļabiedru nebija nekas neparasts. Taču autors atkal apzināti uzsver galveno: Jēzus bija kopā ar viņiem, bet viņi viņu neatpazina.
Tieši šī doma man pārskrien pāri ķermenim kā drebuļi.
Subjektīvi es varu pieļaut vēl vienu iespēju: varbūt augšāmceltajam Jēzum piemita spēja atrasties starp cilvēkiem fiziski - redzēt viņus, dzirdēt viņu sarunas un iet viņiem līdzās -, bet palikt neatpazītam vai pat viņu uztverei neredzamam līdz brīdim, kad viņš pats vēlējās sevi atklāt.
Tad citādi varētu skatīties arī uz vietām, kur Jēzus pēkšņi nostājas mācekļu vidū aiz aizslēgtām durvīm. (Jņ 20:19, 26) Varbūt viņš neieradās no nekurienes, bet jau atradās tur un tikai tajā brīdī kļuva viņiem redzams.
Taču tās ir tikai manas fantāzijas un viena no daudzām iespējamām interpretācijām. Teksts mums nepaskaidro, vai Jēzus tajā telpā iepriekš nebija un pēc tam fiziski parādījās, vai arī viņš jau bija klātesošs, bet cilvēki viņu neredzēja. Tas arī nepaskaidro, vai vārds „parādījās” nozīmē ierašanos vai vienkārši kļūšanu redzamam.
Ja mēs šo versiju pasniegtu kā faktu, mēs atkal sāktu rakstīt savu - piekto - evaņģēliju un tam klāt vēl vienu jaunu Bībeli. Tāpēc šis jautājums jāatstāj atvērts.
Mans rezumējums pēc visas šīs „izmeklēšanas” paliek tāds pats kā doma, kuru esmu izteicis jau pirms daudziem gadiem: Bībele ir uzrakstīta tā, ka to iespējams uztvert un skaidrot daudzos dažādos veidos.
Vienu un to pašu frāzi iespējams pagriezt gandrīz jebkurā virzienā - atkarībā no tā, ko cilvēks pats tajā vēlas ieraudzīt. Iespējams, tieši tajā slēpjas šīs grāmatas savdabīgā unikalitāte: uz galda atrodas viena grāmata, to lasa simtiem tūkstošu cilvēku, bet katrs no viņiem izlasa nedaudz citu tekstu un saprot to caur savu pasauli.
Ar to mēs savu nelielo stāstu beigsim, bet pašu grāmatu pilnībā neaizvērsim…
