Kur palika liftinieks?
Pēdējā laikā arvien biežāk var dzirdēt apmēram vienu un to pašu satraukumu: mākslīgais intelekts cilvēkiem atņems darbu.
Tas jau raksta tekstus. Raksta programmēšanas kodu. Palīdz veidot lietotnes. Analizē informāciju. Veido attēlus. Dara lietas, kurām agrāk bija vajadzīgs atsevišķs speciālists, bet dažreiz pat vairāki.
Un it kā rodas loģisks jautājums: ko tad darīs cilvēks?
Bet man nez kāpēc rodas pavisam cits jautājums.
Kur palika liftinieks?
Kādreiz tā bija pilnīgi normāla profesija. Cilvēks sēdēja liftā un vadāja citus cilvēkus no viena stāva uz otru. Spieda vajadzīgās pogas, atvēra durvis un pieskatīja kārtību.
Šodien lifts kaut kādā brīnumainā veidā pats saprot, ka pēc pogas “7” nospiešanas viņam, visticamāk, būtu jādodas uz septīto stāvu.
Traģēdija.
Tūkstošiem liftinieku palika bez darba.
Droši vien kāds no viņiem tagad vada lidmašīnu. Te es, protams, mazliet pasmaidu.
Bet, ja nopietni, bijušie liftinieki taču nenomira badā kopā ar savu profesiju. Kāds aizgāja strādāt pavisam citā jomā. Kāds palika tajā pašā nozarē, tikai tagad strādā par liftu mehāniķi, elektriķi vai apkopes speciālistu.
Nepazuda vajadzība pēc cilvēka.
Pazuda vajadzība pēc konkrētā darba, kuru agrāk veica cilvēks.
Un, manuprāt, tā ir diezgan būtiska atšķirība.
Pasaule nekad nav solījusi stāvēt uz vietas
Pārmaiņas notiek neatkarīgi no tā, vai mums tās patīk vai nepatīk.
Pasaule nestāv uz vietas. Apmēram tāpat kā dzīvokļu cenas.
Var dusmoties, strīdēties un prasīt, lai viss atkal būtu kā agrāk, bet laiks kaut kādu iemeslu dēļ no tā nesāk iet atpakaļ.
Tāpēc es īpaši nebaidos no mākslīgā intelekta.
Manuprāt, daudz vairāk būtu jāuztraucas cilvēkam, kurš visiem spēkiem cenšas palikt tieši tur, kur atrodas šobrīd.
Jo tad variantu tiešām kļūst arvien mazāk.
Vai nu tu ej līdzi laikam, vai arī kādu dienu atklāj, ka laiks ļoti labi ir iemācījies iet uz priekšu arī bez tevis.
Un tas notika jau ilgi pirms ChatGPT parādīšanās.
Mašīnas aizvietoja roku darbu. Bankomāti pārņēma daļu banku darbinieku pienākumu. Internets mainīja veikalus, avīzes, televīziju, reklāmu un milzīgu daudzumu citu nozaru.
Tagad pienākusi mākslīgā intelekta kārta.
Šodien automašīna jau var atbraukt pēc tevis pati
Mēs jau redzam autonomā transporta tehnoloģijas. Automašīna var pati pārvietoties pa pilsētu, paņemt pasažieri un nogādāt viņu galamērķī.
Ja šāda tehnoloģija kļūs masveidīga, ir diezgan skaidrs, ka ļoti daudzi taksometru vadītāji zaudēs savu ierasto darbu.
Bet vai tas nozīmē, ka tādēļ sabruks ekonomika?
Ka rīt tūkstošiem cilvēku kļūs par bezpajumtniekiem un sāksies civilizācijas gals?
Šaubos.
Cilvēki darīs to pašu, ko ir darījuši vienmēr: pielāgosies.
Dažas profesijas pazudīs. Dažas kļūs mazāk pieprasītas. Dažas mainīsies līdz nepazīšanai. Un tajā pašā laikā parādīsies profesijas, kuru nosaukumi šodien lielākajai daļai cilvēku vēl neko neizsaka.
Tas jau ir noticis daudzas reizes.
Tas pats šobrīd notiek ar programmētājiem
Es to īpaši labi redzu pats savā piemērā.
Šobrīd strādāju pie savas lietotnes. Man nākas tikt galā ar skriptiem, programmas loģiku, API un veselu kaudzi lietu, ar kurām profesionāli nekad neesmu nodarbojies.
Un lielu daļu šī darba man palīdz paveikt mākslīgais intelekts.
Vēl pavisam nesen, lai realizētu dažas līdzīgas idejas, man būtu vajadzējis meklēt programmētāju, skaidrot viņam savu ieceri, maksāt naudu un pēc tam cerēt, ka mēs vispār viens otru esam pareizi sapratuši.
Šodien es varu izskaidrot savu ideju mākslīgajam intelektam, saņemt kodu, pārbaudīt to, izmainīt, atkal pārbaudīt un soli pa solim izveidot strādājošu sistēmu.
Un te ir ļoti viegli nonākt pie vilinoša secinājuma:
Nu viss. Programmētāji vairs nav vajadzīgi.
Tikai tas būtu apmēram tāds pats secinājums kā reiz pateikt:
Ir izgudrots kalkulators. Matemātiķi vairs nav vajadzīgi.
Nē.
Labs IT speciālists ne vienmēr kļūst mazāk vērtīgs tāpēc, ka ir parādījies mākslīgais intelekts. Gluži pretēji. Speciālists, kurš saprot savu profesiju un prot izmantot jaunos instrumentus, var paveikt darbu ātrāk un izdarīt to, kam agrāk, iespējams, būtu vajadzīgi vairāki cilvēki.
Mākslīgais intelekts ne vienmēr aizvieto speciālistu.
Ļoti bieži tas vienkārši iedod speciālistam neticami spēcīgu instrumentu.
Bet cilvēkam, kurš divdesmit gadus dara vienu un to pašu un principiāli nevēlas neko mainīt, tiešām var kļūt grūtāk.
Un šeit vaina vairs nav mākslīgajā intelektā.
Iespējams, lielākā problēma ir izglītībā
Un te, manuprāt, sākas daudz interesantāks jautājums.
Mēs joprojām mācām bērniem profesijas tā, it kā pasaule mainītos lēni.
Bērns vairākus gadus mācās skolā. Pēc tam vēl vairākus gadus apgūst profesiju. Un šajā laikā tehnoloģijas reizēm paspēj izmainīt pašu profesiju ātrāk, nekā cilvēks paspēj saņemt diplomu.
Sanāk diezgan savāda situācija.
Mēs mēģinām sagatavot cilvēku nākotnei, izmantojot pagātnes priekšstatu par profesiju.
Bet no tā nekādā gadījumā neizriet secinājums, ka tagad mācīties vairs nav jēgas.
Tieši otrādi.
Man šķiet, ka tagad būs jāmācās vēl vairāk.
Vienkārši mainās pati vārda “mācīties” nozīme.
Agrāk varēja iegūt profesiju un pēc tam divdesmit vai trīsdesmit gadus izmantot aptuveni vienu un to pašu zināšanu kopumu.
Tagad, iespējams, norma būs pavisam cita: ieguvi pamatzināšanas, sāki strādāt, parādījās jaunas tehnoloģijas, apguvi tās, mainījās tirgus, atkal kaut ko iemācījies.
Dzīve vienkārši ir kļuvusi ātrāka.
Ne obligāti divas reizes. To diez vai var normāli izmērīt ar lineālu.
Bet sajūta ir tieši tāda.
Es izmantoju ChatGPT, bet stāsts vispār nav par ChatGPT
Personīgi es izmantoju ChatGPT. Ne jau tāpēc, ka uzskatītu to par vienīgo vai kaut kādu maģisku mākslīgo intelektu.
Vienkārši tas bija viens no pirmajiem šāda veida instrumentiem, kuru sāku aktīvi izmantot. Esmu pie tā pieradis, man ir abonements, un pagaidām tā iespējas mani kopumā apmierina.
Iespējams, kaut kur jau ir sistēma, kas vienā jomā ir labāka, cita ir labāka citā. Es negrasos katru nedēļu skraidīt no vienas pie otras ar koferi rokās, mēģinot noskaidrot, kura šonedēļ kļuvusi par trim procentiem gudrāka.
Ja kādu dienu šis instruments mani vairs neapmierinās, izmantošu citu.
Jo šis stāsts nav par ChatGPT.
Svarīgs ir pats princips.
Cilvēkam ir parādījies jauns instruments.
Un jautājums vairs nav tikai par to, ko šis instruments spēj izdarīt mūsu vietā.
Daudz interesantāks ir cits jautājums:
Ko mēs paši tagad spēsim izdarīt ar tā palīdzību?
Kad parādījās automašīna, cilvēks nezaudēja automašīnai skriešanas sacensībās.
Viņš vienkārši tajā iekāpa.
Kad parādījās kalkulators, cilvēks nekļuva stulbāks tikai tāpēc, ka pārstāja milzīgus skaitļus dalīt ar roku.
Kad lifts iemācījās pats apstāties vajadzīgajā stāvā, cilvēce kaut kādā veidā pārdzīvoja arī šo katastrofu.
Domāju, pārdzīvosim arī mākslīgo intelektu.
Vienkārši dažiem no mums atkal nāksies pārsēsties no liftinieka krēsla kaut kur citur.
Varbūt pat lidmašīnas pilota krēslā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru