Nesen skatījos video par Ameriku. Tur tika runāts par to, ka Amerika vairs neesot tā, kas agrāk, un kā viens no piemēriem tika pieminēti cilvēki, kuri vairs nevar atļauties normālu mājokli un tāpēc dzīvo automašīnās, busos vai kemperos.
Un, protams, no malas tas ļoti labi iederas kopējā bildē: cilvēki nevar samaksāt par mājokli, dzīvo mašīnās - tātad viss ir slikti.
Es negribu apgalvot, ka šādas problēmas nav. Protams, ir. Ja cilvēks gribētu dzīvot dzīvoklī vai mājā, bet nevar to atļauties un tāpēc ir spiests gulēt automašīnā, tā ir finansiāla problēma.
Bet man šķiet, ka mēs reizēm pārāk ātri izdarām secinājumus par cilvēkiem, par kuriem patiesībā nezinām gandrīz neko.
Ieraugām bezpajumtnieku pie pieturas un automātiski sākam viņa vietā rakstīt viņa dzīvesstāstu. Nav naudas. Pazaudēja darbu. Nodzerās. Kaut kas notika ģimenē.
Bet mēs taču nezinām.
Varbūt tiešām nav naudas. Varbūt viņam ir problēmas ar galvu. Varbūt dzīvē noticis kaut kas tāds, par ko mēs pat nevaram iedomāties. Varbūt viņš pats ir izdarījis kaut kādu izvēli, kuru mēs nekad nesaprastu.
Cilvēkiem vispār ir interesanta tendence - ieraudzīt dažus faktus un pārējo stāstu izdomāt pašiem.
Ar dzīvi automašīnās ir līdzīgi.
Ja cilvēks dzīvo mašīnā, mēs viņu diezgan ātri pieskaitām bezpajumtniekiem. Bet, ja viņš ar to pašu mašīnu braukā pa pasauli, fotografē saulrietus un pie bildēm raksta “vanlife”, tad pēkšņi tā jau ir brīvība un dzīvesveids. :)
Kur tad īsti ir tā robeža?
Ja var būt cilvēks, kurš finansiālu apstākļu dēļ ir spiests dzīvot automašīnā, un var būt cilvēks ar naudu, kurš dzīvo kemperī un ceļo pa pasauli, tad kāpēc nevar būt trešais variants?
Cilvēks strādā vienā vietā. Dzīvo vienā reģionā. Viņam ar finansēm viss ir kārtībā. Bet viņš vienkārši dzīvo kemperī, jo viņam tā patīk.
Es laikam esmu diezgan labs piemērs tieši šim trešajam variantam.
Viss sākās pavisam citādi
Kad aizbraucu strādāt uz ārzemēm, protams, neviens mani nesagaidīja ar dzīvokļa atslēgām un tekstu: “Lūdzu, šis tagad ir tavs.” :)
Sākumā dzīvoju pie dzīvokļa saimnieka. Viņam bija divas istabas. Vienā istabā dzīvoju es kopā ar pašu saimnieku, bet otrā dzīvoja vēl divi imigranti.
Pēc kāda laika viens no viņiem aizgāja, un es pārcēlos uz viņa vietu. Saimnieks palika savā istabā viens, jo arī viņam acīmredzot bija apnicis visu laiku atrasties ar kādu vienā telpā.
Tā kādu laiku dzīvoju vienā istabā ar otru imigrantu. Nevaru par viņu pateikt neko sliktu. Normāls čalis, uzvedās normāli, viens otram īpaši netraucējām. Ja nemaldos, viņš bija no Moldovas.
Tajā laikā mana alga bija apmēram 1700 eiro mēnesī, un par dzīvošanu maksāju 300 eiro.
Tātad finansiāli tas nebija nekas briesmīgs.
Bet arī par savu dzīvesvietu to īsti nosaukt nevarēja.
Tu nedzīvo viens. Tev nav savas privātās telpas. Pie tevis īsti nevar atbraukt ciemos. Tu dali istabu ar citu cilvēku.
Labi vēl, ka vienā gultā nebija jāguļ. :)
Tagad to atceros ar smaidu. Toreiz tā vienkārši bija mana ikdiena.
Tad es paliku istabā viens
Pēc kāda laika tas čalis, ar kuru dzīvoju vienā istabā, izdomāja pārcelties.
Viņš gribēja dzīvot kopā ar ģimeni, tāpēc sāka meklēt citu variantu un atrada sev istabu pavisam citā rajonā. Ja pareizi atceros, arī doma bija tāda, ka tur viņš varēs dzīvot viens un pēc tam kaut kā sakārtot dzīvi kopā ar ģimeni.
Tajā brīdī manā istabā gribēja ielikt citu cilvēku.
Un es padomāju - nē.
Ja jau tā, tad labāk maksāšu vairāk un dzīvošu viens.
Vienojāmies, ka es maksāšu 500 eiro mēnesī par visu istabu. Ja pareizi atceros, tie bija tieši 500, nevis 600.
Un tā es nodzīvoju vairākus mēnešus. Varbūt pat ilgāk. Precīzi vairs neatceros.
Bet notika vēl viena interesanta lieta.
Tas čalis, kurš bija pārcēlies, ar savu jauno dzīvesvietu īsti netrāpīja. Tā atradās citā rajonā, diezgan tālu no viņa darba. Turklāt viņa sievai kaut kas nesanāca ar atbraukšanu uz Eiropu.
Rezultātā visa sākotnējā ideja viņam pajuka.
Un viņš gribēja atpakaļ.
Bet atpakaļ vairs tik vienkārši nevarēja.
Es jau maksāju par visu istabu un dzīvoju viens. Dzīvokļa saimnieks man bija apsolījis, ka tā arī būs.
Starp citu, saimnieks bija izglītots cilvēks, skolotājs. Un šajā ziņā man viņa attieksme patika. Ja reiz cilvēkam esi kaut ko apsolījis, tad nevar šodien pateikt vienu, bet rīt - “atvaino, tagad būs citādi”.
Pateica - tātad jāpilda.
Tāpēc tas čalis vienkārši gaidīja.
Viņš lika saprast: ja es kaut kad izvākšos, uzreiz zvaniet, es gribu atpakaļ.
Un tieši tajā laikā manā galvā arvien biežāk sāka griezties pavisam cita doma.
Bet vai man vispār vajag šo istabu?
Man jau iepriekš bija sanācis dažas naktis pārnakšņot savā vieglajā automašīnā. Toreiz man bija universālis, un, ja pareizi atceros, bija vasara.
Un kaut kādu iemeslu dēļ tās pāris naktis man bija palikušas atmiņā.
Es atcerējos to sajūtu.
Brīvību.
Reāli - brīvību.
Es arvien biežāk domās atgriezos pie tā, kā bija gulēt mašīnā. Un sāku skatīties uz savu istabu mazliet citādi.
Jā, tagad es dzīvoju viens.
Jā, neviens man netraucē.
Bet es katru mēnesi par šīm četrām sienām atdodu 500 eiro.
Pusi no tūkstoša.
Katru mēnesi.
Un vienā brīdī es sāku sev jautāt: vai es pareizi daru?
Ko tieši es par tiem 500 eiro saņemu?
Četras sienas?
Gultu?
Vietu, kur nolikt mantas?
Protams, ir duša, tualete, virtuve. Tas viss ir svarīgi. Es negribu izlikties, ka istaba un mašīna ir viens un tas pats.
Bet tad sāku skaitīt.
500 eiro mēnesī.
Gadā tie ir 6000 eiro.
Seši tūkstoši eiro.
Tie uz grīdas nemētājas.
Un tad man galvā kaut kas pārslēdzās.
Ja es tos 500 eiro katru mēnesi vienkārši neatdotu par četrām sienām, tad pēc gada man principā no gaisa būtu palikuši 6000 eiro.
Es tos varētu atlikt.
Varētu kaut kur ieguldīt.
Par 6000 eiro galu galā jau var nopirkt kaut kādu vecu, sapuvušu busu. :)
Bet tas jau būtu mans buss.
Pat ja pēc gada es to pārdotu. Pat ja kaut ko pārbūvētu. Pat ja beigās izmestu ārā un nopirktu citu.
Tā jau būtu materiāla lieta, kas paliek pie manis.
Bet 6000 eiro par īri pēc gada vienkārši vairs nav.
Tie ir aizgājuši.
Un es arvien vairāk domāju: varbūt ir laiks nevis vienkārši maksāt, bet sākt kaut ko būvēt sev.
Ne obligāti māju.
Savu dzīvi.
Vienā skaistā dienā es vienkārši aizgāju
Tad es atcerējos arī to čali, kurš gribēja atgriezties.
Viņam vajadzēja šo istabu.
Man savukārt arvien vairāk šķita, ka man tā vairs nav vajadzīga.
Un kaut kā viss salikās kopā.
Es viņam paziņoju, ka eju prom. Viņš var mierīgi atgriezties un atkal tur dzīvot.
Nebija nekāda skandāla.
Nebija tā, ka mani kāds izmeta.
Nebija tā, ka man pietrūka naudas samaksāt nākamo īri.
Es pats pieņēmu lēmumu.
Vienkārši vienā skaistā dienā savācu savas mantas un pārcēlos uz mašīnu. :)
Un, kad tagad to atceros, man pašam nāk smaids.
Jo tajā brīdī es, protams, vēl nezināju, kur tas viss mani aizvedīs.
Gandrīz gads vieglajā automašīnā
Tajā laikā man jau bija arī dažas lietas, ar kurām nodarbojos papildus pamatdarbam un nopelnīju vēl mazliet naudas.
Tāpēc ar bijušo saimnieku vienojāmies pavisam vienkārši.
Es turpināju maksāt nelielu summu par to, ka uz viņa adresi varēja pienākt mana korespondence, un vēl dažus desmitus eiro par pagrabu, kur glabājās manas mantas un lietas, kas bija saistītas ar manu papildu nodarbošanos.
Un es dzīvoju mašīnā.
Tā nodzīvoju, šķiet, gandrīz gadu.
Vasarā tas viss vēl šķiet diezgan vienkārši.
Bet ziemu es atceros ļoti labi.
Ja ilgstoši dzīvo vieglajā automašīnā, viena no lielākajām problēmām ir kondensāts.
Un tas jau sāk vienkārši nogalināt pašu automašīnu.
Tu no rīta pamosties, un no logiem tek ūdens. Uz jumta un citām virsmām sakrājies mitrums. Vietām tas jau burtiski pil.
Tu guli, elpo, sildi salonu, ārā ir auksts - un visa tā fizika, par kuru skolā negribējās klausīties, pēkšņi dzīvo kopā ar tevi. :)
Tajā brīdī es sapratu: nē, ilgtermiņā vieglā automašīna nav risinājums.
Bet interesanti ir tas, ka es nedomāju:
“Viss, pietiek. Jāmeklē dzīvoklis.”
Man galvā bija pavisam cits jautājums:
“Labi. Kā šo dzīvesveidu uztaisīt normālu?”
Un tā ir ļoti būtiska atšķirība.
Tad radās doma par busu
Es sāku skatīties uz komerciālajiem busiem. Kaut ko Volkswagen Crafter tipa.
Tur jau var nostāties pilnā augumā.
Var ielikt normālu gultu.
Apkuri.
Galdu.
Elektrību.
Virtuvi.
Tualeti.
Beigās arī dušu.
Un tad es sapratu: principā taču var atrisināt gandrīz visas problēmas, kuru dēļ dzīve vieglajā automašīnā ilgtermiņā nav normāla.
Tā soli pa solim es aizgāju šajā virzienā.
Nopirku busu.
Iekārtoju to.
Uztaisīju, tā teikt, remontu un pielāgoju dzīvošanai.
Un tagad tajā dzīvoju jau aptuveni trīs gadus. Varbūt mazliet mazāk, precīzi tagad nerēķināšu, bet apmēram tā.
Un te atkal darbojas vecais teiciens:
Apetīte rodas ēdot.
Jo, kad kādu laiku dzīvo šādos apstākļos, tu sāc daudz labāk saprast, kas tev patiešām ir vajadzīgs.
Ko vajag uztaisīt citādi.
Kas traucē.
Bez kā var mierīgi iztikt.
Un par ko, gluži pretēji, ir vērts samaksāt vairāk.
Ja es gribu turpināt dzīvot tieši šādā veidā, tad nākamais solis man vairs nav bezgalīgi pārbūvēt esošo busu.
Nākamais solis ir īsts, pilnvērtīgs un pietiekami liels autokemperis.
Nopirkt jau rūpnīcā būvētu kemperi un pēc tam, ja vajadzēs, dažas lietas nedaudz pielāgot sev.
Esošo busu pēc tam var pārdot.
Bet vai tad tā nav nabadzība?
Un te mēs atgriežamies pie tēmas, ar kuru es sāku.
Mums kaut kā ir iepotēts priekšstats, ka normālam cilvēkam jādzīvo dzīvoklī vai mājā. Vēlams savā. Vēl labāk divstāvu mājā no sarkaniem ķieģeļiem. :)
Tad viss ir kārtībā.
Bet, ja cilvēks dzīvo transportlīdzeklī, kaut kas ar viņu droši vien nav kārtībā.
Man šķiet, ka tas ir pārāk primitīvs skatījums.
Protams, es nesaku, ka finansiāli neatkarīgi un bagāti cilvēki masveidā izvēlas gulēt vecas vieglās automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Es personīgi daudz tādu gadījumu neesmu dzirdējis. Lai gan šajā pasaulē visādi cilvēki eksistē.
Ar autokemperi jau ir pavisam cita saruna.
Labs, mūsdienīgs autokemperis Eiropā nav nekāda lēta nabagu būdiņa uz riteņiem.
Jauni kemperi sākas kaut kur ap 80 000 eiro, bet ap 100 000 eiro jau var runāt par normālu, labu un modernu autokemperi.
Un arī par 100 000 tas nebūs nekāds zelta kosmosa kuģis.
Tas būs vienkārši labs, mūsdienīgs autokemperis.
Tajā pašā laikā par 100 000 eiro Baltijas valstīs joprojām var nopirkt nekustamo īpašumu. Kaut kur nelielu māju, kaut kur dzīvokli. Arī galvaspilsētā par šādu naudu dzīvokli atrast nav nekāda zinātniskā fantastika.
Tāpēc viss ir relatīvs.
Dažos modernos kemperos dzīves apstākļi ir labāki nekā dažos dzīvokļos.
Tad kāpēc viens automātiski skaitās “mājoklis”, bet otrs pēkšņi kļūst par pierādījumu cilvēka finansiālajām problēmām?
Šodien es varu atlikt naudu
Ar pašreizējo dzīves principu es katru mēnesi varu atlikt apmēram 500 eiro tīri uzkrājumā.
Un arī pēc tam man paliek diezgan normāla summa dzīvei.
Man ir vēl apmēram 400 eiro dažādu nelielu regulāro maksājumu. Man ir laba un diezgan dārga mūsdienu elektronika. Es normāli ēdu. Ja kaut ko vajag, es to nopērku.
Es neteiktu, ka kaut kur īpaši sev atsaku.
Vienkārši pati mana dzīve ir diezgan minimālistiska.
Es nepērku katru mēnesi jaunus apavus.
Nepērku drēbes tikai tāpēc, ka sen nekas nav pirkts un laikam atkal kaut kas jānopērk.
Ja vajag - nopērku.
Ja nevajag - kāpēc?
Un es sevi nepiespiežu tā dzīvot.
Man nav katru dienu sev jāatkārto: “Netērē naudu. Netērē naudu.”
Man vienkārši daudz kas nav vajadzīgs.
Un tad vēl ir vientulība
Es dzīvoju ārzemēs un speciāli nemeklēju cilvēkus tikai tāpēc, lai ar kādu tusētu vai kaut kā nosistu laiku.
Man patīk būt vienam.
Tieši šī vārda nozīmē - es izbaudu pats savu kompāniju un savu vientulību.
Protams, dažreiz gribas komunikāciju.
Tas ir normāli.
Un arī tāpēc mans nākamais solis ir lielāks, pilnvērtīgs autokemperis, kurā es varētu uzaicināt draugus, paziņas vai pat ar kādu dalīt šo telpu.
Ja jau dalīt, tad, protams, vēlams ar pretējo dzimumu. :)
Teiksim tā - reizēm dalīt arī savu vientulību.
Es uzskatu: ja cilvēks jūtas vientuļš, staigā no viena stūra uz otru un domā, ka vajag tikai ar kādu iepazīties un tad visa dzīve pēkšņi mainīsies, tas lielā mērā ir mīts.
Man reiz ļoti iepatikās doma: personībai nav garlaicīgi pašai ar sevi, un tai nav obligāti vajadzīgs pūlis, lai aizpildītu savu laiku.
Neatceros, kam tieši šī doma piederēja un kā tā skanēja oriģinālā, tāpēc negribu izdomāt autoru vai precīzu citātu. Bet pati doma man ir ļoti tuva.
Ja tev ir savas intereses, savi darbi, savi mērķi un tev pašam ar sevi ir interesanti, tad vientulība vairs neizskatās pēc kaut kā briesmīga. Tev nav obligāti visu laiku jāmeklē kompānija tikai tāpēc, lai nebūtu vienam.
Ja esi aizņemts ar savām lietām, interesēm un mērķiem, nav tā, ka visu dienu sēdi un domā:
“Šausmas, cik vientuļi. Kaut tagad būtu ar ko parunāt.”
Vienmēr atradīsies, ko darīt.
Kaut ko paremontēt.
Kaut kur aizbraukt.
Pastrādāt.
Kaut ko jaunu izdomāt.
Vai vienkārši atpūsties.
Tam nav 100 procentus laika vajadzīgs vēl viens cilvēks.
Īpaši mūsdienās.
Un, jā, nauda ir svarīga
Ir vēl viena lieta, par kuru cilvēkiem patīk ļoti skaisti filozofēt.
Nauda neesot galvenais.
Labi.
Protams, naudai jāzina mērs. Nauda pati par sevi neatrisinās visas dzīves problēmas.
Bet nevajag arī pašiem sevi mānīt.
Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, un nauda ir ļoti svarīgs instruments.
Bez naudas tava izvēle kļūst ļoti maza.
Ja tev ir nauda, tu vari labāk ēst. Vari nopirkt vitamīnus. Vari rūpēties par sevi. Vari nopirkt normālu tehniku. Vari kaut kur aizbraukt. Vari kaut ko uzbūvēt. Vari attīstīties. Vari mazāk būt atkarīgs no citiem.
Nauda nenosaka cilvēka vērtību.
Bet nauda ļoti spēcīgi nosaka viņa iespējas.
Un, kad tu mazāk tusē tikai tāpēc, ka “tā cilvēki dara”, mazāk bezjēdzīgi tērē naudu sabiedrībā tikai tāpēc, lai kaut kur atrastos kopā ar citiem, tad pēkšņi izrādās, ka šo naudu var atlikt.
Vai iztērēt tur, kur tev tā reāli kaut ko dod.
Savām interesēm.
Attīstībai.
Saviem mērķiem.
Tam pašam nākamajam autokemperim.
Tāpēc manā gadījumā viss sākās ar diezgan vienkāršu jautājumu:
Vai es tiešām gribu katru mēnesi atdot 500 eiro par četrām sienām?
Tie ir 6000 eiro gadā.
Un 6000 eiro uz grīdas nemētājas.
Sākumā es pārcēlos uz vieglo automašīnu.
Gandrīz gadu nodzīvoju tajā.
Pēc tam sapratu, ka vieglā mašīna ilgtermiņā nav risinājums.
Nopirku Volkswagen Crafter.
Iekārtoju to dzīvošanai.
Un dzīvoju tajā jau vairākus gadus.
Tagad nākamais mērķis ir pilnvērtīgs autokemperis.
Tāpēc laikam tiešām vislabāk šeit iederas tas pats teiciens:
Apetīte rodas ēdot.
Tikai manā gadījumā apetīte nav pēc lielākas mājas, vēl vienas istabas vai lielāka televizora.
Es vienkārši gribu savu izvēlēto dzīvesveidu padarīt arvien ērtāku, neko sev īpaši neatsakot un nezaudējot to brīvības sajūtu, kuru toreiz pavisam nejauši pirmo reizi sajutu, pārnakšņojot savā universālī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru