Tu nevari man pierādīt, ka Dievs eksistē. Es nevaru tev pierādīt, ka Dieva nav. Un varbūt tieši ar to arī vajadzētu sākt.
Bet tad tu man saki: ja manī ir dzīvība, tad tas jau ir Dievs, jo Viņš dod dzīvību visam dzīvajam.
Pagaidi. Kāpēc?
Tas, ka es esmu dzīvs, pierāda tikai vienu – es esmu dzīvs. Tas vēl nepierāda, kas vai kas tieši šo dzīvību ir devis. Tu vispirms pieņem, ka dzīvību dod Dievs, un pēc tam pašu dzīvības esamību izmanto kā pierādījumu tam, ka Dievs eksistē.
Manā skatījumā tā nav loģika. Tu ar vienu un to pašu apgalvojumu mēģini pierādīt pats sevi.
Un paskatīsimies uz pasauli mums apkārt.
Tu nogalini tarakānu, jo tas ir tarakāns. Bet tauriņu tu, iespējams, pažēlosi, jo tas ir skaists. Kāpēc?
Abi ir dzīvi.
Ja tu saki, ka visu dzīvo ir radījis Dievs un ka Viņš dod dzīvību visam, kas dzīvs, tad tarakāns ir tieši tāds pats Dieva radījums kā tauriņš.
Bet cilvēks pats ir izdomājis, kuru no tiem mīlēt, kuru saukt par skaistu, kuru saukt par kaitēkli un kuru bez jebkādām pārdomām nospiest ar čību.
Un tieši šeit man sākas jautājumi.
Kur šajā izvēlē ir Dievs?
Ne jau Dievs tavā vietā izlemj, ka tarakāns ir pretīgs, bet tauriņš skaists. To izlem tu. Cilvēks.
Mēs paši esam izveidojuši kategorijas. Šis dzīvnieks ir labs. Šis ir slikts. Šis ir mājdzīvnieks. Šis ir kaitēklis. Šo mēs aizsargāsim. Šo iznīcināsim. Šo ēdīsim. Šo glābsim. Par šo raudāsim, bet otram pat nepievērsīsim uzmanību.
Un pēc tam mēs atrodam argumentus, lai savas izvēles attaisnotu.
Mēs sakām: tarakāns ir kaitēklis. Žurka ir kaitēklis. Ods ir kaitēklis.
Bet kas vispār ir “kaitēklis”?
Kaitīgs kam?
Cilvēkam?
Tad varbūt problēma ir tajā, ka mēs visu pasauli vērtējam tikai no sava skatpunkta.
Dabā nav uzraksta: “Šī suga ir laba, bet šī ir slikta.” Dabā viss ir savstarpēji saistīts. Viena suga barojas ar otru, viena ierobežo otras izplatību, kaut kas nomirst un kļūst par pamatu citai dzīvībai. Izņem vienu posmu, un tu nezini, kā mainīsies viss pārējais.
Tā ir ķēdes reakcija.
Un cilvēks arī ir tikai viens šīs milzīgās sistēmas posms. Taču mēs kaut kā esam nolēmuši, ka tieši mums ir tiesības nostāties tai pāri un pateikt: šo atstājam, šo iznīcinām, šis mums ir vajadzīgs, bet šis nav.
Mēs bieži pat nepamanām, cik akli to darām.
Mums bērnībā pasaka, no kā jābaidās, kas ir pretīgs, kas ir skaists, ko drīkst nogalināt un ko vajag saudzēt. Sabiedrība to atkārto, un mēs sākam uztvert šos priekšstatus kā kaut kādu objektīvu pasaules kārtību.
Bet tā nav pasaules kārtība.
Tā ir cilvēka radīta kārtība.
Tāpēc man ir grūti pieņemt argumentu: “Tevī ir dzīvība, tātad tas ir Dievs.”
Nē. Tevī ir dzīvība – tas ir fakts.
Dievs – tā jau ir tava atbilde uz jautājumu, no kurienes šī dzīvība nāk.
Un tev ir tiesības tā domāt.
Bet nevajag savu atbildi pasniegt kā paša jautājuma pierādījumu.
Es skatos uz pasauli un redzu kaut ko daudz sarežģītāku. Es redzu milzīgu savstarpēji saistītu sistēmu, kurā mēs paši vēl ļoti daudz ko nesaprotam. Cilvēks ir iemācījies būvēt pilsētas, lidot kosmosā, ārstēt slimības un pārveidot dabu, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš saprot dzīvi līdz galam.
Varbūt tieši pretēji.
Jo vairāk mēs uzzinām, jo vairāk kļūst jautājumu.
Un man šķiet daudz godīgāk pateikt: “Es nezinu.”
Es nezinu, vai Dievs eksistē.
Tu arī to nezini.
Tu vari ticēt. Es varu šaubīties. Cits cilvēks var neticēt vispār.
Bet nevienam no mums nevajadzētu sajaukt ticību ar pierādījumu.
Jo brīdī, kad cilvēks vairs nedzird jautājumus un uz katru pretargumentu vienkārši atkārto: “Dievs to radīja, jo Dievs to radīja,” saruna beidzas.
Tad tu vairs nediskutē.
Tu vienkārši stāvi pie sienas un atkal un atkal sit tajā ar vienu un to pašu argumentu.
Un varbūt reizēm vajag nevis sist stiprāk, bet atkāpties pāris soļus un paskatīties, kas patiesībā atrodas mums apkārt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru