Cilvēks vispār ir diezgan talantīgs katastrofu izgudrotājs. Viņam pietiek ar dažiem nezināmiem lielumiem, un pārējo smadzenes piezīmēs pašas. Turklāt piezīmēs tā, lai vakarā būtu par ko uztraukties. Pasaules gals mums ir bijis jau neskaitāmas reizes. Mainās tikai galvenais varonis. Vienreiz tā ir jauna tehnoloģija, citreiz ekonomiskā krīze, karš, dators, internets, mākslīgais intelekts. Tagad kārta pienākusi robotiem. Kaut kur fonā jau droši vien tiek rakstīts scenārijs filmai, kur cilvēki dzīvo pagrabos, bet virszemē staigā metāla gabali ar sarkanām acīm un meklē pēdējo dzīvo grāmatvedi.
Es uz to skatos nedaudz citādi.
Iedomāsimies pavisam vienkāršu situāciju. Es strādāju par autovadītāju. Kādā jaukā rītā uzņēmuma pagalmā parādās divas autonomas automašīnas. Sākumā visi uz tām skatās ar aizdomām. Viena kaut kur apstājas, otra kaut ko nesaprot, un šoferi smejas: nu, redzat, bez cilvēka tomēr nekā. Pēc gada uzņēmums nopērk vēl dažas. Izrādās, ka naktī tās brauc labi, algu neprasa, nogurumu nepazīst. Pēc dažiem gadiem jau ir desmit. Ja kāds šoferis aiziet, viņa vietā jaunu vairs nepieņem. Vēl pēc laika uzņēmumam sešdesmit vadītāju vietā vajag divdesmit. Un kādu dienu arī man pasaka: paldies, vecīt, bija patīkami, bet mums te tagad ir dzelži, kas brauc paši.
Vai man tajā brīdī ir problēma? Protams. Konkrētam cilvēkam darba zaudēšana ir ļoti reāla problēma. Rēķini no solidaritātes nepazūd, un ledusskapis filozofiju neēd. Taču tā ir pavisam cita situācija nekā apgalvojums, ka roboti atņems darbu cilvēcei un tādēļ sabruks cilvēce.
Profesijas ir pazudušas arī agrāk. Kādreiz bija liftinieki, kuru darbs bija vadīt liftu. Bija telefonistes, kas manuāli savienoja telefona sarunas. Bija vesela ekonomika ap zirgu transportu. Mainījās tehnoloģija, pazuda konkrēta vajadzība un līdz ar to arī profesija vai liela daļa no tās. Cilvēki nepazuda. Kādam pārejas periods bija sāpīgs, kādam nācās mācīties kaut ko citu, kāds droši vien lamāja jauno pasauli tāpat kā mēs to darām šodien. Taču nomira profesija, nevis cilvēks.
Ar masveida robotizāciju parādās vēl viena atšķirība, kuru bieži aizmirst. Ja robots aizstāj vienu šoferi, problēma ir šoferim. Ja roboti sāk aizstāt miljoniem cilvēku visās nozarēs, problēma vairs nav tikai šiem cilvēkiem. Tad sāk mainīties pati ekonomika.
Šodienas sistēma lielā mērā ir vienkārša. Cilvēks pārdod savu darbu, saņem naudu un par šo naudu pērk citu cilvēku un uzņēmumu saražotās preces un pakalpojumus. Bet tagad aizvedīsim robotizācijas ideju līdz galam. Roboti audzē pārtiku. Roboti būvē mājas. Roboti ražo automašīnas. Roboti ved kravas. Mākslīgais intelekts projektē rūpnīcas, raksta programmas, kārto dokumentus un vada daļu no pašām ražošanas sistēmām. Cilvēkam darba vairs gandrīz nav.
Un ko mēs darām tālāk?
Pasakām cilvēkam, ka viņam nav darba, tāpēc viņam nav naudas? Labi. Bet kam tad visa šī automatizētā ekonomika ražo? Noliktavā stāv robota uzbūvēta automašīna, blakus atrodas robota saražota pārtika, aiz stūra robots būvē māju, bet cilvēks to visu nevar izmantot, jo viņam nav darba vietas, kur nopelnīt ciparus bankas kontā.
Sanāk ģeniāla civilizācija. Mēs esam atrisinājuši ražošanas problēmu, lai pēc tam nomirtu badā pie pilnas noliktavas.
Tieši tādēļ arguments "roboti atņems visiem darbu, tāpēc visi paliks bez naudas" nevar bezgalīgi darboties. Ja cilvēka darbs masveidā zaudē savu ekonomisko nozīmi, jāmainās arī tam, kā cilvēks iegūst pieeju saražotajiem resursiem. Kā tieši tas notiks, es nezinu. To šobrīd īsti nezina neviens. Var mainīties nodokļi, īpašumtiesību modeļi, sociālās sistēmas, darba nedēļas garums, ienākumu sadale. Var parādīties risinājumi, kurus mēs šodien pat nemākam normāli nosaukt, jo nākotni mēģinām iztēloties ar šodienas instrumentiem.
Mēs domājam: ja es pats nestrādāšu, tad man būs vajadzīgs robots, kurš strādās manā vietā un pelnīs man naudu. Loģiski, jo mēs joprojām domājam kategorijās "darbs, alga, pirkums". Bet, ja cilvēku darbs vairs nav vajadzīgs milzīgai ekonomikas daļai, var izrādīties, ka nepareizs ir pats jautājums. Varbūt problēma vairs nebūs, kā nopelnīt robotam, kurš pelnīs man. Problēma būs, kā vispār organizēt sabiedrību, kurā ražošanai cilvēka darbs nepieciešams daudz mazāk nekā agrāk.
Protams, tas nenozīmē paradīzi. Arī pasaulē, kur mašīnas spēj saražot gandrīz visu, paliks ierobežoti resursi. Zemes gabals jūras krastā nevar piederēt visiem reizē. Enerģija nav bezgalīga. Ir ierobežotas izejvielas, teritorijas un cilvēku uzmanība. Un vēl ir daudz nepatīkamāks jautājums: kam piederēs roboti, rūpnīcas, datu centri, enerģija un infrastruktūra? Ja gandrīz visa ražošana pieder nelielai sabiedrības daļai, tehnoloģiskais pārpilnības laikmets automātiski nenozīmē pārpilnību visiem. Man šķiet, ka tieši tur nākotnē var slēpties daudz nopietnāks konflikts nekā primitīvajā "cilvēks pret robotu".
Ir vēl kāda lieta, par kuru mēs runājam pārsteidzoši maz. Kāpēc mēs vispār esam nolēmuši, ka darbs ir gandrīz vai cilvēka bioloģiska nepieciešamība?
Pamēģiniet pieiet pie kaķa un paskaidrot viņam, ka viņa dzīvē kaut kā pietrūkst, jo viņš neiet uz darbu. Kaķis no rīta pieceļas, paēd, paskatās pa logu, kaut kur aiziet, atnāk, paguļ un, spriežot pēc sejas, nekādu eksistenciālu katastrofu nepiedzīvo. Viņš četros gados nesāk uztraukties, ka nav izveidojis karjeru un LinkedIn profils izskatās aizdomīgi tukšs.
Cilvēkam, protams, vajag vairāk. Mums nepieciešama drošība, attiecības, interese, kustība, mērķi, sajūta, ka kaut ko spējam, ka esam vajadzīgi, ka kaut ko radām. Bet nekur cilvēka bioloģijā nav ierakstīts, ka tam obligāti jānotiek no pirmdienas līdz piektdienai astoņas stundas dienā pie darba devēja. Tas ir ekonomisks modelis, pie kura esam pieraduši tik ļoti, ka sākam to uztvert gandrīz kā dabas likumu.
Un te parādās bērni.
Katru paaudzi pieaugušie ar pārsteidzošu regularitāti atklāj, ka "bērni vairs nav tādi kā mēs". Tad sākas svētais stāsts par mūsu laiku. Mēs ārā spēlējāmies. Mums nebija telefonu. Mēs paši kaut ko taisījām. Mēs zinājām, kas ir īsta dzīve. Mēs bijām stiprāki, gudrāki un acīmredzot arī sniegs toreiz bija kvalitatīvāks.
Bet bērns savu laiku neuztver kā sabojātu iepriekšējās pasaules versiju. Viņam tā ir vienīgā pasaule, kuru viņš pazīst.
Manam dēlam ir desmit gadi. Viņam mākslīgais intelekts nav fantastika. ChatGPT viņa pasaulē jau eksistē. Varbūt viņš drīzāk varētu brīnīties, kāpēc šai gudrajai galvai vēl nav roku un kāju. Varbūt pēc desmit vai divdesmit gadiem robots mājās viņam būs tikpat ikdienišķa lieta kā mums šodien viedtālrunis. Un viņa bērni kādreiz varētu neticīgi jautāt: "Tēti, nopietni? Kad tu biji mazs, ChatGPT dzīvoja tikai telefonā?"
Un tad, ļoti iespējams, sāksies tas pats.
"Jūs, jaunie, vispār neko vairs paši nedarāt. Kad mēs augām, mākslīgajam intelektam pat kāju nebija. Mēs paši telefonu rokās turējām."
Aplis būs noslēdzies.
Katra paaudze pasauli, kurā uzaugusi, uztver kā kaut kādu pareizo sākuma punktu. Viss, kas bijis pirms tam, šķiet primitīvs. Viss, kas nāk pēc tam, sākumā šķiet aizdomīgs. Bet pasaule nekad nav apsolījusi saglabāt mūsu bērnības noteikumus.
Turklāt visa šī tehnoloģiskā varenība ir daudz trauslāka, nekā mums patīk domāt. Mākslīgais intelekts, datu centri, roboti, satelīti, globālā loģistika un digitālā ekonomika izskatās iespaidīgi, kamēr ir elektrība, sakari, infrastruktūra un relatīvi stabila sabiedrība. Pietiek ar nopietnu karu, enerģētikas krīzi, dabas katastrofu vai lielu infrastruktūras sabrukumu, un pēkšņi ļoti gudra civilizācija sāk atcerēties diezgan primitīvas lietas. Gudrākais mākslīgais intelekts bez elektrības ir ārkārtīgi iespaidīga ideja, kuru nevar ieslēgt.
Tas arī ir labs atgādinājums par mūsu pašu pašpārliecinātību. Cilvēcei patīk būvēt miljardiem vērtas sistēmas un pēc tam atklāt, ka daudz lētāka tehnoloģija spēj mainīt spēles noteikumus. Viena tehnoloģija rada priekšrocību, otra izdomā, kā šo priekšrocību apiet, trešā aizsargā pret otro, ceturtā atkal atrod caurumu. Un mēs katrā konkrētajā brīdī ļoti nopietni stāvam sava laikmeta vidū un paziņojam, ka tagad gan saprotam, kā izskatīsies nākotne.
Nesaprotam.
Tas nenozīmē, ka no mākslīgā intelekta un robotizācijas nav ko baidīties. Pārejas periods var būt ļoti nepatīkams. Tehnoloģija var mainīties ātrāk nekā likumi, izglītība un darba tirgus. Cilvēks var zaudēt profesiju šodien, bet jaunā ekonomiskā kārtība var nostabilizēties tikai pēc daudziem gadiem. Tam cilvēkam būs pilnīgi vienalga, ka vēstures grāmatā pēc piecdesmit gadiem šo periodu nosauks par veiksmīgu tehnoloģisko transformāciju. Viņam rēķins jāsamaksā šomēnes.
Tāpēc problēmas būs. Daudz. Vienkārši tās, visticamāk, nebūs tās, kuras šobrīd tik pārliecinoši sev zīmējam.
Un, iespējams, lielākais jautājums vispār nebūs par darbu.
Ja kādreiz nonāksim līdz pasaulei, kurā mašīnas dara lielu daļu no tā, ko šodien cilvēks dara tikai tādēļ, lai izdzīvotu, cilvēcei pirmo reizi milzīgā mērogā var nākties atbildēt uz daudz neērtāku jautājumu.
Nevis: kur es strādāšu?
Bet: ko es gribu darīt ar savu dzīvi, ja man vairs nav obligāti jāstrādā, lai drīkstētu dzīvot?
Un varbūt tieši tas mūs biedē vairāk par robotiem.
Jo cilvēks ir pieradis celties, iet uz darbu, saņemt algu, iztērēt to, atkal celties, atkal iet uz darbu un kaut kur pa vidu dažreiz paspēt padzīvot. Mēs šo konstrukciju esam atkārtojuši tik ilgi, ka sākam to jaukt ar pašu dzīvi.
Bet varbūt pēc simts gadiem kāds skatīsies uz mūsu laiku un nesapratīs pavisam ko citu.
"Jums jau bija mašīnas, kas varēja darīt lielu daļu darba. Kāpēc jūs paši vēl visu dzīvi skrējāt uz darbu?"
Un mēs droši vien gribētu viņam izstāstīt, ka viss nebija tik vienkārši.
Tāpat kā visas paaudzes pirms mums.
Jo cilvēcei, šķiet, ir vēl viens ļoti sens talants.
Vispirms mēs izgudrojam mašīnu, lai tā strādātu mūsu vietā.
Un pēc tam apsēžamies un sākam baidīties, ka tā tiešām strādās mūsu vietā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru