Vai Latvijai ir jāpalīdz Ukrainai? Cik lielā mērā? Kas mūsu valstij šobrīd ir svarīgāks: ārējā drošība vai ekonomikas stiprināšana? Vai šīs lietas vispār drīkst nostādīt vienu pret otru? Un vēl viens jautājums, kas šādās diskusijās bieži izraisa gandrīz automātisku konfliktu: vai uzņēmējs ar praktisku pieredzi uzņēmuma vadīšanā, izmaksu plānošanā, risku izvērtēšanā un naudas plūsmā drīkst spriest par valsts saimniekošanu, ja valsts tomēr nav uzņēmums?
Pamēģināsim paskatīties uz šo tēmu bez ierastā dalījuma divās nometnēs, kur vienā pusē automātiski nonāk “pareizie patrioti”, bet otrā visi pārējie. Dzīve, kā parasti, ir daudz sarežģītāka.
Piezīme: tekstā minētie skaitļi un atsevišķi salīdzinājumi, ja tādi tiek izmantoti, ir orientējoši un paredzēti kopējās situācijas raksturošanai. Atkarībā no datu avota un perioda tie var nedaudz atšķirties.
Neuzticēšanās valdībai nav neuzticēšanās Latvijai
Manuprāt, viena no lielākajām kļūdām šādās diskusijās sākas brīdī, kad neuzticēšanos konkrētiem politiķiem vai amatpersonām sāk uztvert kā neuzticēšanos valstij.
Latvija pati nepieņem nevienu lēmumu. Lēmumus pieņem cilvēki. Ministri, deputāti, ierēdņi, dažādu valsts institūciju vadītāji un citi cilvēki, kuriem sabiedrība tieši vai netieši ir devusi pilnvaras pārvaldīt valsti.
Ideālā variantā šajos amatos būtu jānonāk cilvēkiem, kuri spēj risināt problēmas, ko viens parasts cilvēks pats atrisināt nevar. Tāpēc mums ir ministrijas, diplomātiskais dienests, ekonomikas eksperti, juristi, padomnieki un vesela valsts pārvaldes sistēma. Sabiedrība maksā par šo sistēmu un sagaida nevis tikai problēmu aprakstu, bet arī risinājumus.
Tieši šeit daļai sabiedrības rodas neuzticība.
Ne tādēļ, ka cilvēkiem būtu vienalga par Latviju. Dažreiz tieši otrādi. Cilvēks redz problēmu un nesaprot, kāpēc tā gadiem tiek apspriesta, bet netiek atrisināta.
Tad parādās ļoti vienkāršs jautājums: ja vecais modelis vairs nedarbojas, kur ir jaunais?
Valsts nav uzņēmums, bet problēmu nevar bezgalīgi finansēt
Protams, valsts nav uzņēmums. Šeit nevajadzētu pārspīlēt uzņēmējdarbības analoģiju.
Uzņēmums neveiksmes gadījumā var samazināt darbinieku skaitu, atteikties no kādas darbības, pārdot īpašumu vai pat bankrotēt. Valsts nevar vienkārši paziņot, ka šomēnes naudas nepietiek, tāpēc pensijas, slimnīcas, policiju vai skolas uz kādu laiku atslēgsim.
Valstij ir sociāli un konstitucionāli pienākumi.
Tomēr uzņēmēja domāšanā ir viena lieta, kuru nevar vienkārši atmest tikai tāpēc, ka runājam par valsti. Ja problēma ilgstoši tiek finansēta, bet tās cēlonis netiek novērsts, problēma nepazūd.
Ja uzņēmums aizņemas naudu jaunai ražotnei, iekārtām, tehnoloģijām vai paplašināšanai, aizņēmums var radīt jaunus ienākumus. Ja uzņēmums regulāri aizņemas tikai tam, lai samaksātu algas, elektrību un iepriekšējos rēķinus, tas jau ir pavisam cits signāls.
Ar valsti mehānisms ir sarežģītāks, bet jautājums paliek tas pats: ko šodienas aizņēmums radīs rīt?
Man nav problēmu ar domu, ka valsts aizņemas lielas summas. Ja ar šo naudu tiek radīta infrastruktūra, enerģētika, ražošana, tehnoloģijas, eksporta iespējas, jaunas darba vietas un vide, kurā uzņēmumiem ir izdevīgi ienākt Latvijā, parāds var kļūt par attīstības instrumentu.
Problēma sākas tad, kad aizņēmums arvien vairāk kļūst par veidu, kā tikai uzturēt esošo sistēmu un aizlāpīt caurumus, kuri nākamajā gadā parādās atkal.
Parāds pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Būtiskākais ir tas, ko valsts ar šo parādu rada.
Palīdzība Ukrainai nav jautājums ar tikai divām atbildēm
Runājot par Ukrainu, diskusija ļoti ātri kļūst primitīva.
Ja cilvēks saka, ka jāvērtē palīdzības apjoms, viņu reizēm uzreiz mēģina ielikt kategorijā “pret Ukrainu”. Savukārt, ja cilvēks atbalsta Ukrainu, rodas priekšstats, ka viņam automātiski jāatbalsta jebkurš palīdzības apjoms un jebkura metode.
Manuprāt, tā ir ļoti vāja diskusija.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis reālu drošības problēmu Eiropā. Latvijai ir acīmredzama interese, lai militāra agresija nekļūtu par normālu instrumentu kaimiņvalstu pakļaušanai.
Taču no tā neizriet, ka mums nevajadzētu domāt par savas valsts iespējām, ekonomiku un to, kā tieši atbalsts tiek organizēts.
Es nesaskatu pretrunu tajā, ka Latvija palīdz Ukrainai un vienlaikus rūpīgi vērtē savu finansiālo stāvokli.
Pat vairāk. Gudra valsts var mēģināt šīs lietas savienot.
Ja Ukrainai vajadzīgi droni, sakaru sistēmas, elektronika, militārās tehnoloģijas vai cita produkcija, tad daļu nepieciešamā iespējams ražot Latvijā. Šādā gadījumā palīdzība vienlaikus var stiprināt Ukrainas aizsardzību, Latvijas aizsardzības industriju, radīt darba vietas, nodokļus, tehnoloģiskās zināšanas un eksporta iespējas.
Tad jautājums vairs nav primitīvais “palīdzēt vai nepalīdzēt”.
Jautājums kļūst daudz interesantāks: kā palīdzēt tā, lai katrs iztērētais eiro pēc iespējas vairāk stiprinātu arī pašu Latviju?
Bailes no nākotnes nedrīkst aizstāt domāšanu
Vēl viens arguments, kas bieži parādās, ir vēsture.
Tiek pieminēts 1940. gads un Latvijas okupācija. Doma ir saprotama: Latvija toreiz nespēja sevi aizsargāt, un neitralitāte valsti nepasargāja.
Šī vēstures pieredze ir jāatceras.
Taču vēsture nav formula, kuru var mehāniski nokopēt uz jebkuru šodienas situāciju.
Toreiz bija citi starptautiskie apstākļi, cita Eiropas drošības sistēma, citas alianses un pilnīgi cita militārā situācija. Šodien Latvija atrodas citā politiskajā un drošības telpā.
Tas nenozīmē, ka draudus drīkst ignorēt. Tas nozīmē tikai to, ka šodienas problēmas jārisina šodienas apstākļos.
Vēsture mums palīdz saprast, kas var notikt.
Tā neatbrīvo šodienas politiķus no pienākuma domāt, kā rīkoties tagad.
Aizvērt vecās durvis ir viegli. Grūtāk ir atvērt jaunas
Latvijas ekonomika gadu desmitiem daļēji balstījās uz ģeogrāfisko novietojumu.
Ostas, dzelzceļš, tranzīts, loģistika un kravu kustība starp austrumiem un rietumiem bija būtiska ekonomikas daļa. Krievijai un Baltkrievijai šajā sistēmā bija ievērojama nozīme.
Šādam modelim bija arī acīmredzami riski. Pārāk liela ekonomiska atkarība no viena tirgus nekad nav ideāla, jo politisku pārmaiņu gadījumā visa sistēma var ātri sākt brukt.
Tomēr, ja politisku vai drošības apsvērumu dēļ mēs no vecā modeļa atsakāmies, ar atteikšanos vien nepietiek.
Ja austrumu tranzīts samazinās, mums jāzina, kas būs tā vietā.
Ko darīsim ar ostām?
Kā izmantosim dzelzceļa infrastruktūru?
Ar kādiem tirgiem veidosim jaunus savienojumus?
Kā piesaistīsim ražotājus?
Ko piedāvāsim uzņēmumam, kurš apsver iespēju investēt Baltijā?
Var attīstīt Skandināvijas virzienu, enerģētiku, ražošanu, militāro loģistiku, tehnoloģijas, konteineru pārvadājumus, datu centrus un citus sektorus. Var būt desmitiem variantu.
Tieši tāpēc valstī ir cilvēki, kuru darbs ir šos variantus atrast, izvērtēt un īstenot.
Aizliegt vai slēgt ir salīdzinoši vienkārši. Kompetence sākas tur, kur vecā modeļa vietā jāuzbūvē jauns.
Valsts drošība nav tikai robeža
Latvijā ļoti daudz runājam par militāro drošību.
Tas ir nepieciešams.
Taču ir arī procesi, kuri nav tik skaļi un dramatiski kā militārs konflikts, bet ilgtermiņā var būt tikpat būtiski.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Sabiedrības novecošana.
Darba spēka trūkums.
Jaunu cilvēku aizbraukšana.
Uzņēmumu nespēja atrast darbiniekus.
Pieaugošs slogs sociālajai un pensiju sistēmai.
Šīs problēmas neveidojas vienā dienā. Tāpēc tās ir viegli atlikt.
Taču pēc desmit vai divdesmit gadiem tieši šie procesi noteiks, cik stipra Latvija vispār spēs būt.
Aizsardzībai nepieciešama nauda. Naudai nepieciešama ekonomika. Ekonomikai nepieciešami uzņēmumi un cilvēki. Cilvēkiem nepieciešams iemesls Latvijā dzīvot, strādāt un veidot ģimeni.
Tās nav atsevišķas tēmas.
Tā ir viena sistēma.
Tāpēc valsts nevar sevi padarīt drošu tikai ar lielāku aizsardzības budžetu. Tai vienlaikus jābūt ekonomiski dzīvotspējīgai.
Kāpēc cilvēki vairs neiet vēlēt?
Te nonākam pie vēl viena jautājuma, kuru bieži mēģina atrisināt ar ļoti vienkāršu frāzi: “Ja neaizgāji vēlēt, tad nesūdzies.”
Formāli loģika ir saprotama.
Ja cilvēks nepiedalās vēlēšanās, rezultātu nosaka tie, kuri piedalās.
Tomēr ar šo frāzi nevar izskaidrot, kāpēc daļa cilvēku vispār pārstāj redzēt jēgu vēlēšanās.
Ne visi, kuri neaiziet balsot, ir slinki vai vienaldzīgi. Daļa cilvēku vienkārši vairs neredz politisku spēku vai cilvēku, kuram gribētu uzticēt pilnvaras.
Tas ir daudz nopietnāks simptoms nekā vienkārši zema vēlētāju aktivitāte.
Ja vēlētājs gadiem redz vienus un tos pašus strīdus, līdzīgus solījumus un problēmas, kuras atkārtojas neatkarīgi no valdības sastāva, viņam var rasties sajūta, ka viņa balss neko būtisku nemaina.
Protams, nepiedalīšanās vēlēšanās šo problēmu neatrisina. Gluži otrādi, tad lielāku ietekmi iegūst tie, kuri tomēr balso.
Taču arī valsts nevar aprobežoties ar moralizēšanu.
Ja sabiedrības uzticība samazinās, politiķiem vajadzētu sev uzdot ne tikai jautājumu “kā dabūt cilvēkus uz vēlēšanām?”, bet arī daudz neērtāku jautājumu:
kāpēc viņiem mums būtu jāuzticas?
Uzticību nevar pieprasīt.
To var tikai nopelnīt.
Kompetence nav diploms un diploms nav kompetence
Vēl viena lieta, kas šādās diskusijās mani vienmēr mulsina, ir priekšstats, ka par valsts problēmām drīkst spriest tikai cilvēks ar konkrētu izglītību vai amatu.
Protams, profesionālās zināšanas ir ļoti svarīgas. Jurists zina lietas, kuras uzņēmējs var nezināt. Ekonomists zina lietas, kuras nezina jurists. Ierēdnis var pārzināt mehānismus, kurus cilvēks no malas nekad nav redzējis.
Taču arī praktiska pieredze ir zināšanas.
Uzņēmējs, kurš gadiem maksā algas, pērk tehniku, rēķina izmaksas, konkurē tirgū un uzņemas risku, redz problēmas no citas puses nekā valsts ierēdnis.
Tas nenozīmē, ka uzņēmējam automātiski ir taisnība.
Bet arī diploms vai amats automātiski nenozīmē, ka cilvēkam vienmēr ir taisnība.
Valstij vajadzīgi abi skatījumi.
Problēmas sākas tad, kad viena grupa uzskata, ka otrai pat nav tiesību uzdot jautājumus.
Kritizēt valdību nenozīmē atbalstīt Kremli
Un tad mēs nonākam pie tās vietas, kur politiskās diskusijas Latvijā mēdz kļūt īpaši absurdas.
Cilvēks uzdod neērtu jautājumu par sankcijām, palīdzību Ukrainai, tranzītu vai Latvijas ekonomisko politiku, un dažreiz atbilde vairs nav par pašu argumentu.
Parādās birka.
“Vatņiks.”
“Kremļa naratīvs.”
“Putina cilvēks.”
Un diskusija ir pabeigta.
Krievijas propaganda, protams, eksistē. Tā nav nekāda sazvērestības teorija. Krievijas televīzijas politiskajos raidījumos gadiem darbojas tādi cilvēki kā Olga Skabejeva, Jevgeņijs Popovs, Vladimirs Solovjovs un Dmitrijs Kiseļovs, kuru raidījumos regulāri tiek veidots ļoti specifisks Krievijas skatījums uz pasauli.
Taču no tā neizriet, ka katrs cilvēks, kurš kritizē Latvijas valdību, atkārto šo propagandu.
Cilvēks var neatbalstīt Putinu, neatbalstīt Krievijas iebrukumu Ukrainā, gribēt Latvijai spēcīgu aizsardzību un vienlaikus uzskatīt, ka konkrēta Latvijas valdības ekonomiskā vai ārpolitiskā izvēle ir kļūdaina.
Šajās lietās nav pretrunas.
Demokrātiska valsts tieši tādēļ arī ir demokrātiska, ka tās pilsonim nav pienākuma piekrist valdībai tikai tāpēc, ka valdība pārstāv viņa valsti.
Dažādi riski, viens mērķis
Manuprāt, šeit arī atrodas visas šīs diskusijas interesantākā daļa.
Cilvēks, kurš uzsver Krievijas militāro apdraudējumu, Latvijai nevēl neko sliktu. Viņš redz vēstures pieredzi un baidās, ka valsts var atkārtoti nenovērtēt ārēju draudu.
Cilvēks, kurš runā par ekonomiku, valsts parādu, demogrāfiju, tranzītu un uzņēmējdarbību, arī Latvijai nevēl neko sliktu. Viņš redz valsts vājināšanās risku citā vietā.
Viens baidās no tanka pie robežas.
Otrs baidās no valsts, kura pēc divdesmit gadiem ekonomiski vairs nespēj uzturēt pati sevi.
Abi var pārspīlēt. Abi var kļūdīties. Abi var runāt emocionāli.
Taču iespējams, ka viņu galvenais mērķis patiesībā ir viens un tas pats.
Viņi grib, lai Latvija pastāv.
Strīds ir par to, kas Latviju apdraud vairāk un kā to aizsargāt.
Manuprāt, kļūda ir mēģināt izvēlēties tikai vienu risku.
Latvijai jāspēj aizsargāt savu robežu, bet vienlaikus jāaizsargā sava ekonomika, uzņēmumi, infrastruktūra un cilvēki. Jārada apstākļi, kuros jaunam cilvēkam ir iemesls šeit palikt, uzņēmējam ir iemesls investēt un ārvalstu uzņēmumam ir iemesls izvēlēties Latviju.
Jo ekonomiski vāja valsts ilgtermiņā nevar būt militāri spēcīga.
Un militāri neaizsargāta valsts nevar mierīgi attīstīt ekonomiku.
Tās nav divas konkurējošas idejas.
Tās ir vienas valsts divas nepieciešamības.
No kā mēs dzīvosim rīt?
Varbūt tieši šis ir jautājums, kuru es gribētu daudz biežāk dzirdēt Latvijas politiskajās diskusijās.
Ne tikai, cik daudz naudas vēl aizņemsimies.
Ne tikai, cik procentus tērēsim aizsardzībai.
Ne tikai, kādu vēl nozari ierobežosim vai kādas attiecības pārtrauksim.
Bet ko mēs radīsim tā vietā.
Kāda būs Latvijas ekonomika pēc desmit gadiem?
Ko mēs eksportēsim?
Kur strādās cilvēki?
Kādēļ jaunietim būs izdevīgi palikt Latvijā?
Kādēļ uzņēmējam būs izdevīgi šeit investēt?
Kādēļ ārvalstu ražotājam būs interesanti atvērt rūpnīcu Latvijā, nevis Polijā, Lietuvā vai citur Eiropā?
Kāda būs ostu loma?
Kāda būs dzelzceļa loma?
Kur būs mūsu jaunās priekšrocības?
Tieši tāpēc mums ir politiķi un valsts pārvalde.
Nevis tikai tam, lai pateiktu, kāpēc vecais vairs nav iespējams.
Bet lai parādītu, kas būs nākamais.
Man nav vajadzīgs politiķis, kurš perfekti izskaidro, kāpēc problēmu nevar atrisināt. Man daudz vairāk interesē politiķis, kurš spēj pateikt:
“Problēma ir šāda. Vecais modelis vairs nedarbojas. Te ir jaunais modelis un te ir veids, kā līdz tam nonāksim.”
Varbūt tieši tā šobrīd Latvijā pietrūkst visvairāk. Ne vēl viena ideoloģiska strīda par to, kurš ir lielāks patriots un kurš kuru vairāk mīl vai ienīst.
Bet skaidras atbildes uz pavisam vienkāršu jautājumu:
no kā mēs dzīvosim rīt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru