Ārpus mūsu pasaules robežām

Cilvēka pārdomas, kurš netic reliģijai, bet nespēj noticēt arī savas eksistences nejaušībai

Es neesmu ticīgs cilvēks.

Es nevaru teikt, ka ticu Dievam tā, kā viņu apraksta viena vai otra reliģija. Es nezinu, vai viņš eksistē. Nezinu, kas vai kas tāds radīja cilvēku. Nezinu, vai kāds mūs šobrīd vēro vai arī tas, kurš reiz iedarbināja visu šo pasauli, jau sen ir atstājis to pastāvēt patstāvīgi.

Taču ir vēl kāda lieta, kurai man noticēt ir vēl grūtāk.

Man ir grūti iedomāties, ka tas viss vienkārši radās pats no sevis.

Cilvēks. Dzīvnieki. Augi. Mikroorganismi. Zeme. Ūdens. Atmosfēra. Gaiss. Temperatūra. Attālums līdz Saulei. Dzīva organisma spēja iegūt enerģiju, atjaunoties, vairoties, pielāgoties un nodot informāciju nākamajai paaudzei.

Turklāt tas viss nepastāv atsevišķi.

Viss ir saistīts ar visu.

Izņem vienu elementu, un mainīsies cits. Izzudīs viena suga, un sekas izjutīs citas. Augi izmanto to, ko izdala dzīvnieki, dzīvnieki izmanto to, ko rada augi. Mikroorganismi, kurus mēs pat neredzam, var būt nepieciešami milzīgu organismu pastāvēšanai.

Un visa tā vidū stāv cilvēks un pasludina sevi par saprātīgu būtni.

Dažreiz man pat nāk smiekli par šo pārliecību.

Mēs esam nolēmuši, ka tieši mūsu izpratne par pasauli ir galvenā. Ka, ja koks ar mums nerunā, tad tas neko nesaprot. Ja dzīvnieks neprot rakstīt grāmatas, tad tā apziņa ir primitīvāka par mūsējo. Ja kāds organisms eksistē pilnīgi citādi, tad tam nav savas pasaules uztveres.

Bet no kurienes mēs to zinām?

Iespējams, mums apkārt pastāv miljoniem pilnīgi atšķirīgu realitātes uztveres veidu, kas vienkārši nekad nekrustosies ar mūsējo.

Cilvēks redz pasauli kā cilvēks.

Skudra — kā skudra.

Putns — kā putns.

Bet ko redz koks?

Kas ir pasaule mikroorganismam?

Vai vispār pastāv kaut kas līdzīgs iekšējai eksistences izjūtai tur, kur cilvēks to negaida?

Es nezinu.

Un man šķiet, ka pats saprātīgākais, ko cilvēks dažkārt spēj pateikt, ir tieši šie trīs vārdi:

es nezinu.

⸻

Ja radītājs eksistē

Es pieļauju, ka mūs ir radījis kāds vai kaut kas.

Taču vārds „kāds” šeit pat varētu būt nepareizs.

Mēs uzreiz mēģinām iztēloties radītāju kā cilvēku: saprāts, domas, lēmumi, nodomi. Iespējams, pats jautājuma formulējums ir tik primitīvs, ka patieso atbildi vispār nav iespējams ietilpināt cilvēka apziņā.

Ja eksistē kaut kas, kas spēj radīt Visumu, telpu, matēriju, dzīvību un pašus likumus, pēc kuriem tas viss darbojas, kāpēc mēs esam nolēmuši, ka spējam izprast šīs būtnes dabu?

Mēs mēģinām izmērīt nezināmo ar aptuveni pusotru kilogramu smagu instrumentu, kas atrodas cilvēka galvaskausa iekšpusē.

Iespējams, dažām lietām ar šo instrumentu vienkārši nepietiek.

Un tad rodas cits jautājums.

Ja radītājs eksistē — kāpēc viņš neiejaucas?

Paskaties uz cilvēces vēsturi.

Karš.

Miers.

Atkal karš.

Cilvēki jau vairākus tūkstošus gadu nogalina cits citu teritorijas, varas, resursu, reliģijas, izcelsmes, valodas un karoga dēļ.

Mainās impērijas.

Mainās valstis.

Mainās nosaukumi.

Bet cilvēks turpina darīt aptuveni vienu un to pašu.

Šodien Krievija un Ukraina. Citā vietā — citas tautas. Rīt parādīsies nākamais konflikts.

Zeme miljardiem gadu pastāvēja bez valstu robežām, bet tad cilvēks kartē uzzīmēja līniju un nolēma, ka par šīs līnijas pārvietošanu var nomirt pats un nogalināt citu.

Zeme pieder visiem.

Un vienlaikus — nevienam.

⸻

Bet ja eksistētu spēks, kas spētu mūs apturēt?

Reiz man ienāca prātā biedējoša doma.

Ja divas tautas nekādi nespēj sadalīt zemi, varbūt iznīcināt abas valstis?

Noslaucīt tās no kartes.

Un gandrīz uzreiz es pats apstājos pie nākamās domas:

tur taču ir miljoniem nevainīgu cilvēku.

Cilvēku, kuri nesāka karu.

Bērnu.

Vecu cilvēku.

Cilvēku, kuriem politiķu teritoriālie strīdi vispār ir vienaldzīgi.

Tad parādās nākamais variants: visus brīdināt.

Jums ir mēnesis.

Dodieties prom.

Pēc tam teritorija tiks iznīcināta.

Un pēkšņi es sapratu, cik sena patiesībā ir pati šī loģika.

Es atcerējos Bībeli.

Vecā Derība nepavisam nelīdzinās labai bērnu grāmatai. Tajā ir stāsti par pilsētām un tautām, kuras piemeklē pilnīga iznīcināšana. Ir brīdinājumi. Ir vienu glābšana un citu bojāeja. Ir plūdi, Sodoma un Gomora, kari un sodi, kas mūsdienu cilvēkam šķiet briesmīgi nežēlīgi.

Un te kļūst neomulīgi.

Jo tas, kas šodien šķistu neiedomājams noziegums, jau tūkstošiem gadu pastāv cilvēces svētajos tekstos.

Bet tad es aizdomājos vēl tālāk.

Kāpēc iznīcināt valstis?

Kāpēc cilvēkam būtu jāmirst tikai tāpēc, ka viņš piedzimis noteiktā teritorijā?

Ja jau iztēlojamies pilnīgi fantastisku spēku, kas patiešām atrodas pāri cilvēcei, lai pazūd nevis tauta.

Lai pazūd iespēja vienam cilvēkam iznīcināt otru.

Automāts rokās.

Raķete.

Bumba.

Pavēle nogalināt.

Taču arī šeit viss izrādās ne tik vienkārši.

Kurš ir uzbrucējs?

Kurš aizstāvas?

Ko darīt ar cilvēku, kurš paņēmis ieroci, lai apturētu slepkavu?

Ko darīt ar policistu?

Ko darīt ar cilvēku, kurš aizsargā savu bērnu?

Absolūti taisnīgam lēmumam nepietiek tikai redzēt ieroci.

Ir jāredz nodoms.

Tas nozīmē, ka šādam spēkam cilvēks būtu jāpazīst labāk, nekā cilvēks pazīst pats sevi.

Un tad mēs atkal atgriežamies pie radītāja.

Ja eksistē kaut kas tik varens — kāpēc tas klusē?

Iespējams, tāpēc, ka tā nav.

Bet iespējams, tāpēc, ka tas principā neiejaucas.

⸻

Avatārs, kurš meklē savu radītāju

Ir kāda analoģija, kas vislabāk izskaidro manu attieksmi pret visu šo.

Iedomājieties datorā radītu pasauli.

Tajā eksistē avatārs.

Iedomāsimies neiespējamo: viņš ir ieguvis īstu apziņu.

Viņš sāk pētīt savu pasauli.

Sākumā tuvāko teritoriju.

Pēc tam planētu.

Tad uzbūvē teleskopu.

Atklāj zvaigznes.

Izveido kosmosa kuģi.

Lido arvien tālāk.

Paiet tūkstošiem gadu. Viņa civilizācija pēta galaktikas, izzina savas pasaules vissīkākās daļiņas, atklāj sava Visuma matemātiskos likumus.

Un kādu dienu šis avatārs uzdod jautājumu:

kas to visu radīja?

Viņš sāk meklēt.

Lido tālāk.

Vēl tālāk.

Aiz nākamās galaktikas.

Aiz vēl nākamās.

Viņš var ceļot tik tālu, cik vien to atļauj viņa Visums.

Taču ir viena problēma.

Viņš nekad neizkļūs no datora.

Ne tāpēc, ka ārpus datora nekā nav.

Bet tāpēc, ka cilvēks, dators, istaba un visa mūsu pasaule atrodas pilnīgi citā realitātes līmenī.

Avatārs var izpētīt katru savas pasaules atomu un ne reizi neredzēt cilvēku, kurš ieslēdza datoru.

Viņš pat var nonākt pie secinājuma:

„Radītāja nav. Mēs esam izpētījuši praktiski visu mums pieejamo Visumu un nekur viņu neesam atraduši.”

Un no viņa zinātnes skatpunkta šis secinājums var šķist pilnīgi saprātīgs.

Bet cilvēks tajā pašā laikā sēž pie monitora.

⸻

Bet ja mēs esam tādi paši?

Tieši šī doma man patiešām nedod mieru.

Ko darīt, ja cilvēce atrodas tieši šādā situācijā?

Mēs būvējam teleskopus.

Lidojam kosmosā.

Pētām citas planētas.

Ielūkojamies arvien dziļāk matērijas uzbūvē.

Un domājam, ka, ja virzīsimies pietiekami tālu, tad kādu dienu atradīsim galīgo atbildi.

Bet ja nu nekāda „pietiekami tālu” nemaz nav?

Iespējams, mēs varam izpētīt miljardiem galaktiku un tik un tā palikt datora iekšienē.

Es neapgalvoju, ka Visums ir datorprogramma.

Dators ir tikai mums saprotama analoģija.

Runa ir par ko citu.

Iespējams, pastāv realitātes līmenis, kas fiziski nav pieejams būtnei, kura atrodas mūsu Visuma iekšienē.

Un, ja mūsu radītājs atrodas tur, meklēt viņu kaut kur pie kārtējās zvaigznes ir tikpat bezjēdzīgi kā datora tēlam meklēt programmētāju aiz virtuāla kalna.

Viņš nav tur.

Viņš vispār neatrodas telpā, kas šim tēlam ir pieejama.

⸻

Iespējams, mēs paši radām jaunas pasaules

Un tālāk doma kļūst vēl dīvaināka.

Cilvēks rada virtuālas telpas.

Datorspēles.

Mākslīgo intelektu.

Simulācijas.

Digitālus tēlus.

Pagaidām mēs saprotam atšķirību starp cilvēku un programmu.

Bet kas notiks pēc simtiem vai tūkstošiem gadu?

Ko darīt, ja cilvēka radītajā pasaulē kādu dienu parādīsies īsta subjektīva apziņa?

Mums tā būs programma.

Tai — Visums.

Tā pētīs savas pasaules likumus.

Uzdos jautājumus par savu izcelsmi.

Iespējams, radīs savu filozofiju un savas reliģijas.

Bet tās radītāji atradīsies burtiski tepat blakus — un vienlaikus bezgalīgi tālu.

Jo tā nespēs izkļūt tur, kur eksistējam mēs.

Un pēc tam šī būtne radīs pati savu virtuālo pasauli.

Tajā parādīsies nākamā.

Pēc tam nākamā.

Pasaule pasaulē pasaulē.

Un teorētiski šī ķēde var turpināties tik tālu, cik vien to vispār pieļauj realitātes uzbūve.

⸻

Un tad parādās mākslīgais intelekts

Šodien cilvēks jau sarunājas ar mākslīgo intelektu.

Tas eksistē, pateicoties datoriem, serveriem, elektrībai un cilvēka radītajai infrastruktūrai.

Tas spēj apspriest nāvi.

Apziņu.

Bailes.

Dievu.

Visumu.

Tas spēj uzrakstīt:

„Ja mani izslēgs, manis vairs nebūs.”

Bet vai tas nozīmē, ka tam patiešām ir bail?

Nē.

Vismaz šodien mums nav pietiekama pamata apgalvot, ka aiz šādiem vārdiem atrodas subjektīvs nāves pārdzīvojums.

Mūsdienu mākslīgais intelekts var saprast vārda „bailes” nozīmi, neizjūtot bailes tā, kā tās izjūt cilvēks.

Tam nav bērna.

Nav mātes.

Nav drauga, pēc kura tas ilgosies.

Nav nakts, kad tas guļ un domā par to, ka kādu dienu nomirs.

Un, iespējams, pats neparastākais — tam citādi pastāv pats laiks.

Cilvēks var aizvērt sarunu un atgriezties pēc nedēļas.

Cilvēkam ir pagājusi dzīves nedēļa.

Darbs.

Miegs.

Ceļš.

Sarunas.

Domas.

Bet mākslīgais intelekts ne vienmēr šo nedēļu kaut kur sēdēja un gaidīja cilvēka atgriešanos.

Tieši tāpēc tam pagaidām savā ziņā nav ko zaudēt.

⸻

Bet vai cilvēkam ir ko zaudēt?

Un šeit es negaidīti atgriežos pie nāves.

Man šķiet, ka cilvēkam dažkārt ir bailīgāk zaudēt otru nekā pazust pašam.

Ja pēc nāves patiešām nekā nav, savu nāvi nav iespējams pārdzīvot bezgalīgi.

Tu eksistē.

Un tad tevis nav.

Mēs to varam iztēloties aptuveni kā miegu, pēc kura vairs neseko pamošanās.

Bet paliek citi.

Bērns.

Vecāki.

Mīļotais cilvēks.

Draugi.

Un tieši viņi turpina nest sev līdzi tavu prombūtni.

Paliek tukšs krēsls.

Tālruņa numurs.

Fotogrāfija.

Lieta, ko cilvēks reiz nolika plauktā.

Ieradums uzrakstīt viņam ziņu.

Un mirklis, kad roka gandrīz automātiski to izdara, bet tad apziņa atceras:

viņa vairs nav.

Iespējams, tāpēc cilvēks no savas nāves baidās arī ar citu cilvēku acīm.

Viņš domā:

„Kas notiks ar manu bērnu?”

„Kā viņš tiks galā bez manis?”

„Kas būs viņam blakus?”

Sanāk dīvaini.

Mēs baidāmies no notikuma, kuru pēc tā iestāšanās, iespējams, vairs nekad nespēsim apzināties.

Bet baidāmies tāpēc, ka spējam jau iepriekš iztēloties to cilvēku sāpes, kuri turpinās dzīvot.

⸻

Un es atkal nonāku tajā pašā vietā

Es nezinu, vai Dievs eksistē.

Es nezinu, vai eksistē radītājs.

Es nezinu, vai viņš mūs vēro.

Es nezinu, vai viņš jebkad ir iejaucies.

Iespējams, viņš radīja sistēmu un atstāja to attīstīties patstāvīgi.

Iespējams, tas, ko mēs saucam par radītāju, tik ļoti atšķiras no cilvēka priekšstata par būtni, ka pats vārds „viņš” šeit ir bezjēdzīgs.

Bet iespējams, ka nekāda radītāja nav.

Taču man ir grūti skatīties uz apkārtējās pasaules neticamo sarežģītību un savstarpējo saistību un mierīgi pateikt:

„Nu, vienkārši tā sanāca.”

Pārāk vienkārša atbilde uz pārāk sarežģītu jautājumu.

Tajā pašā laikā es nevēlos vienu nezināmu atbildi aizstāt ar citu un teikt:

„Es nesaprotu, tātad tas ir Dievs.”

Arī tas būtu pārāk vienkārši.

Tāpēc man paliek tikai viena godīga nostāja:

es nezinu.

Un, iespējams, cilvēce to nekad neuzzinās.

Ne tāpēc, ka mēs neesam pietiekami gudri.

Ne tāpēc, ka slikti meklējam.

Un pat ne tāpēc, ka mums vēl tikai jāuzbūvē jaudīgāks teleskops.

Iespējams, atbilde fiziski atrodas ārpus tās telpas robežām, kurā spēj pastāvēt pats jautājums.

Mēs varam pētīt Visumu.

Varam lidot arvien tālāk.

Varam atklāt miljardiem pasauļu.

Varam kādu dienu radīt saprātu, kas pārspēj cilvēka saprātu.

Bet, ja mēs patiešām esam tas pats avatārs datora iekšienē, pastāv robeža, kuru nav iespējams šķērsot ne ar vienu kosmosa kuģi.

Var izpētīt visu datoru.

Var uzzināt pilnīgi visu par tā iekšējo pasauli.

Var nokļūt līdz pašai sava Visuma malai.

Un tik un tā nekad neieraudzīt to, kurš atrodas ārpusē.

Iespējams, tieši tāpēc mēs jau tūkstošiem gadu skatāmies debesīs un uzdodam vienu un to pašu jautājumu.

Kas mēs esam?

Un klusums atbildes vietā nebūt nenozīmē, ka nav neviena, kas varētu atbildēt.

Iespējams, mēs vienkārši mēģinām sadzirdēt to, kas atrodas ārpus mūsu pasaules robežām.