Kad 2017. gadā žurnāls Ir sāka publicēt viesnīcā „Rīdzene” Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ierakstīto sarunu fragmentus, sabiedrības reakcija bija ļoti asa. Daudziem šķita, ka beidzot publiski kļuvis dzirdams tas, par ko gadiem ilgi bija pastāvējušas aizdomas. Politiķi un uzņēmēji aiz slēgtām durvīm apsprieda ne tikai politiskus jautājumus, bet arī uzņēmumu īpašumtiesības, amatu sadali, ostu darbību, medijus un iespējas izmantot valsts vai pašvaldību lēmumus konkrētu biznesa interešu labā.
Sarunās figurēja jau iepriekš aplūkotie uzņēmumi un projekti, tostarp Rīgas tirdzniecības osta, airBaltic, Rīgas brīvosta un Zaķusalas attīstība. Tika apspriesti arī politiskie amati, mediju ietekmēšana, uzņēmumu kapitāldaļas un attiecības starp cilvēkiem, kuri publiskajā telpā formāli atradās atšķirīgās lomās. Šie materiāli radīja iespēju daudz detalizētāk izvērtēt politiskās varas un privātās uzņēmējdarbības savstarpējo saistību.
Žurnāls Ir publicētās sarunas interpretēja kā liecību par ļoti ciešu politikas un biznesa interešu saplūšanu. Publikācijās tika uzsvērta sarunu dalībnieku iespējamā ietekme Rīgas ostā, interese par airBaltic un politiskās varas izmantošana ekonomisku mērķu sasniegšanai. Tomēr žurnālistiska izmeklēšana un krimināltiesiska vainas pierādīšana ir divi atšķirīgi procesi. Tieši šajā apstāklī meklējams viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sabiedriskā uztvere un oligarhu lietas juridiskais iznākums izrādījās tik atšķirīgi.
Ko dzird sabiedrība un ko nepieciešams pierādīt tiesā?
No parasta klausītāja skatpunkta daļa sarunās apspriesto varēja šķist pietiekami nepārprotama. Ja cilvēks runā par „savu” daļu uzņēmumā, apspriež konkrētu personu iecelšanu amatos vai saista politiskus lēmumus ar biznesa interesēm, rodas iespaids, ka attiecību patiesais raksturs ir skaidrs. Tomēr kriminālprocesā ar šādu iespaidu nepietiek.
Izmeklētājiem un prokuroriem bija jānoskaidro, vai konkrētajai personai juridiski vai faktiski patiešām piederēja attiecīgā uzņēmuma daļas, vai tās tika kontrolētas ar citu personu starpniecību un vai amatpersonas pieņemtie lēmumi bija saistīti tieši ar šīm ekonomiskajām interesēm. Tikpat svarīgi bija noteikt, vai pastāvēja prettiesiska vienošanās, vai tika sniegta vai saņemta atlīdzība un vai konkrētās darbības veidoja pabeigtu noziedzīgu nodarījumu vai vismaz krimināli sodāmu mēģinājumu. Turklāt iegūtajiem pierādījumiem bija jābūt pietiekami pārliecinošiem, lai tiesā nerastos saprātīgas šaubas par apsūdzētās personas vainu.
Tieši šādu pierādījumu iegūšana un juridiska izvērtēšana kļuva par vienu no galvenajām oligarhu lietas problēmām. Lai gan sarunu saturs radīja nopietnus jautājumus par iespējamu slēptu ekonomisko interešu pastāvēšanu, izmeklēšanā neizdevās izveidot pietiekamu pierādījumu kopumu kriminālvajāšanas uzsākšanai un apsūdzības nodošanai tiesai.
gadā prokuratūra vienā no epizodēm pret Aināru Šleseru kriminālprocesu izbeidza, secinot, ka viņa darbībās nav konkrētajā Krimināllikuma pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva. Pārējie materiāli tika nosūtīti KNAB izmeklēšanas turpināšanai. Savukārt 2016. gada decembrī kriminālprocess kopumā tika izbeigts.
Juridiskais rezultāts bija nepārprotams. Izmeklēšanā netika izveidota tāda apsūdzība, kuru varētu nodot tiesai un pierādīt līdz notiesājošam spriedumam. Tomēr procesa izbeigšana pati par sevi vēl nenozīmēja, ka visi sākotnēji pārbaudītie apstākļi un aizdomas būtu izrādījušies nepatiesi. Tieši tādēļ diskusijas par šo lietu turpinājās arī pēc kriminālprocesa beigām.
Parlamentārā izmeklēšana un valsts sagrābšanas pazīmes
Pēc „Rīdzenes sarunu” publiskošanas 2017. gadā Saeima izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Tās uzdevums nebija noteikt Šlesera, Andra Šķēles, Aivara Lemberga vai citu personu krimināltiesisko vainu, jo šādas pilnvaras parlamentārai komisijai nepieder. Komisijai bija jāvērtē, kāpēc tik apjomīgs un politiski nozīmīgs kriminālprocess tika izbeigts un vai sarunās atspoguļotie apstākļi liecina par plašākām problēmām valsts varas un privāto ekonomisko interešu attiecībās.
gada galaziņojumā komisija secināja, ka atsevišķos „Rīdzenes sarunās” aplūkotajos jautājumos ir saskatāmas tā sauktās valsts sagrābšanas pazīmes. Šāds vērtējums bija saistīts ar sarunās apspriestām darbībām, kas varēja liecināt par valsts varas izmantošanu personiska ekonomiska labuma gūšanai.
Tas bija nopietns politisks un institucionāls secinājums, taču tas nebija krimināltiesisks spriedums. Parlamentārā komisija neatzina Šleseru par vainīgu konkrētā noziedzīgā nodarījumā. Tās vērtējums attiecās uz plašāku problēmu, kurā politiskās varas īstenošana un privātās ekonomiskās intereses atsevišķos gadījumos varēja būt tik cieši savijušās, ka kļuva grūti noteikt robežu starp sabiedrības un konkrētu uzņēmēju interesēm.
Šis secinājums ir būtisks arī tāpēc, ka jautājums par iespējamu valsts sagrābšanu nav pilnībā reducējams līdz atsevišķa noziedzīga nodarījuma pierādīšanai. Politisko un ekonomisko interešu savstarpējā ietekme var radīt nopietnas pārvaldības problēmas arī situācijās, kurās nav iespējams pierādīt konkrētu kriminālpārkāpumu.
Kāpēc oligarhu lieta nebeidzās ar apsūdzībām?
Oligarhu lietas izbeigšana radīja vairākus savstarpēji konkurējošus skaidrojumus. Viens no sabiedrībā izplatītajiem pieņēmumiem bija, ka izmeklēšanā iesaistītās personas savas ekonomiskās un politiskās attiecības esot organizējušas tik sarežģīti, lai patiesos īpašniekus un iespējamos pārkāpumus nebūtu iespējams pierādīt. Šāda iespēja teorētiski pastāv jebkurā sarežģītā korupcijas izmeklēšanā, īpaši tad, ja tiek izmantoti starpnieki, vairāku uzņēmumu īpašnieku struktūras un netiešas vienošanās. Tomēr iespējamu shēmu nevar pasludināt par pierādītu faktu tikai tādēļ, ka šāds skaidrojums šķiet ticams.
Pretējs skaidrojums balstījās uz apgalvojumu, ka nespēja pierādīt noziedzīgu nodarījumu apliecina visas lietas politisko nepamatotību. Arī šāds secinājums automātiski neizriet no pieejamajiem dokumentiem. Kriminālprocesa izbeigšana var būt saistīta ar dažādiem pierādījumu iegūšanas un izmantošanas ierobežojumiem, un tas vēl nenozīmē, ka sākotnējie izmeklēšanas jautājumi bijuši izdomāti.
Parlamentārā izmeklēšanas komisija analizēja izmeklēšanas kvalitāti, pierādījumu izmantošanu un apstākļus, kuru dēļ process nebeidzās ar apsūdzībām. Komisijas vairākums norādīja uz problēmām, tomēr netika konstatēts pierādījums tam, ka kriminālprocess būtu izbeigts pēc tieša politiska rīkojuma vai spiediena.
Tādēļ nav pamata kā pierādītu faktu apgalvot, ka politiskā sistēma būtu apzināti izglābusi Šleseru no kriminālatbildības. Vienlaikus nav arī pamata uzskatīt, ka līdz ar procesa izbeigšanu automātiski pazuda visi jautājumi par izmeklēšanā aplūkotajām ekonomiskajām un politiskajām attiecībām.
Kriminālprocess var nebeigties ar apsūdzību dažādu iemeslu dēļ. Pierādījumi var būt nepietiekami, pārāk netieši, juridiski neizmantojami vai iegūti pārāk vēlu. Atsevišķos gadījumos var būt sarežģīti sasaistīt konkrētas sarunas saturu ar reāli pieņemtu lēmumu, mantisku interesi vai noziedzīgu darbību. Turklāt pastāv vēl viens būtisks apstāklis. Ne visa rīcība, kuru sabiedrība uzskata par politiski vai morāli nepieņemamu, vienlaikus ir arī krimināli sodāma.
Politiskās ētikas un kriminālatbildības robeža
Šī atšķirība ir viens no būtiskākajiem jautājumiem visā Šlesera politiskās darbības vērtējumā. Politiķis var izmantot savus kontaktus, lai veidotu sev vai saviem sadarbības partneriem labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, un konkrētajos apstākļos nepārkāpt Krimināllikumu. Viņš var uzturēt ciešas attiecības ar uzņēmējiem, politiski atbalstīt nozari, kurā darbojas viņa agrākie vai iespējamie nākotnes biznesa partneri, un censties panākt sev lojālu personu iecelšanu amatos, ja attiecīgās procedūras to pieļauj.
Šāda rīcība sabiedrībā var radīt nopietnus jautājumus par politisko neatkarību, objektivitāti un amatpersonas patiesajām interesēm. Tā var šķist ciniska vai neatbilstoša labas pārvaldības principiem, taču kriminālatbildības piemērošanai nepieciešams konstatēt konkrēta likumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvu.
Krimināllikuma noteiktā atbildības robeža ir šaurāka par politiskās ētikas un sabiedriskās uzticības robežu. Tāpēc notiesājoša sprieduma neesamība pati par sevi neatbild uz jautājumu, vai konkrētais politiskās darbības modelis ir sabiedrībai pieņemams. Juridiskais vērtējums galvenokārt nosaka, vai valstij ir izdevies pierādīt konkrētu noziedzīgu nodarījumu atbilstoši kriminālprocesā noteiktajām prasībām.
Oligarhu lietā daudzos būtiskajos jautājumos pietiekami pierādījumi netika iegūti, un process nebeidzās ar personu notiesāšanu. Tomēr tas neatcēla nepieciešamību vērtēt politiskās varas un privāto ekonomisko interešu savstarpējo ietekmi.
Vai „Rīdzenes sarunas” bija viltotas?
Pēc sarunu publiskošanas izskanēja arī apgalvojumi, ka žurnālā Ir publicētie materiāli varētu būt sagrozīti, izrauti no konteksta vai pat neatbilst īstajiem ierakstiem. Šis jautājums tika aplūkots parlamentārās izmeklēšanas komisijā, kurai bija pieejami krimināllietas materiāli, kas ļāva salīdzināt publiskoto informāciju ar izmeklēšanas rīcībā esošo.
Komisijas galaziņojums neapstiprināja versiju, ka publicēto sarunu būtība būtu izdomāta. Arī žurnāls Ir sniedza komisijai paskaidrojumus par materiālu iegūšanu un publicēšanu.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka žurnālistiskās publikācijās sarunas tiek atlasītas un redakcionāli apstrādātas. Atsevišķs publicēts fragments ne vienmēr ietver visu oriģinālā ieraksta kontekstu, un arī transkripcijā izmantotās pieturzīmes vai teikumu sadalījums var ietekmēt teksta uztveri. Šie apstākļi ir svarīgi, interpretējot konkrētus izteikumus, taču tie nedod pamatu apgalvojumam, ka „Rīdzenes sarunas” būtu vienkārši žurnālistu izdomājums.
Sarunas patiešām pastāvēja, un KNAB tās bija ierakstījis likumā paredzēta procesa ietvaros. Tāpēc būtiskākais jautājums ir saistīts ar šo ierakstu saturu, kontekstu un pierādījumu juridisko nozīmi. Lai gan ieraksti ļāva iepazīties ar politiķu un uzņēmēju apspriestajām interesēm, kriminālprocesā bija nepieciešams pierādīt arī konkrētu rīcību un tās atbilstību noziedzīga nodarījuma sastāvam.
Šlesera galvenais aizstāvības arguments
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē Šlesers uzsvēra, ka piecus gadus sadarbojies ar KNAB un ka kriminālprocess pret viņu nav nonācis līdz kriminālvajāšanai. Komisijas materiālos fiksēta arī viņa nostāja, ka izmeklēšanā nav iegūts pietiekami daudz pierādījumu viņa vainai.
No juridiskā viedokļa šis ir nozīmīgs arguments. Cilvēku nedrīkst atzīt par vainīgu tikai tādēļ, ka pret viņu pastāvējušas aizdomas vai publiskotie materiāli sabiedrībā radījuši pārliecību par iespējamu prettiesisku rīcību. Nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, un tā attiecas arī uz politiķiem, kuru reputācija sabiedrībā ir pretrunīgi vērtēta.
Tomēr šā argumenta tvērums ir ierobežots. Fakts, ka persona nav notiesāta, automātiski nenozīmē, ka visi izmeklēšanas laikā pārbaudītie apstākļi, žurnālistu konstatētās saiknes vai parlamentārās komisijas secinājumi bijuši izdomāti.
Šlesers oligarhu lietā netika notiesāts. Vienlaikus oficiālā parlamentārā izmeklēšanas komisija lietas materiālos saskatīja valsts sagrābšanas pazīmes. Šie fakti nav savstarpēji pretrunīgi, jo attiecas uz atšķirīgiem izvērtēšanas līmeņiem. Kriminālprocess bija saistīts ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu pierādīšanu, savukārt parlamentārā izmeklēšana vērtēja arī plašāku politisko un ekonomisko interešu ietekmi uz valsts varas īstenošanu.
Ko patiesībā var secināt par Šlesera atbildību?
Ja jautājums attiecas uz Šlesera krimināltiesisko vainu oligarhu lietā, juridiskais rezultāts ir skaidrs. Šajā kriminālprocesā viņš netika notiesāts, un nav notiesājoša tiesas sprieduma, ar kuru būtu pierādīta viņa vaina izmeklētajos noziedzīgajos nodarījumos.
Savukārt izmeklēšanas materiāli un parlamentārās komisijas secinājumi apliecina, ka pastāvēja nopietni apstākļi, kuru dēļ tika pārbaudīta iespējama politiskās varas un privāto ekonomisko interešu saplūšana. Komisija atsevišķos jautājumos saskatīja valsts sagrābšanas pazīmes, un šis vērtējums nav ignorējams tikai tādēļ, ka kriminālprocess nebeidzās ar apsūdzību.
Tomēr neviens no šiem apstākļiem neļauj automātiski nonākt pie galēja secinājuma, ka Šlesers būtu īstenojis visas izmeklēšanā pārbaudītās darbības vai, gluži pretēji, ka nekādu problemātisku attiecību un lēmumu vispār nebūtu bijis.
Tieši šī atšķirība palīdz izskaidrot, kāpēc strīds par Šlesera politisko un ekonomisko darbību nav beidzies pat pēc vairāk nekā desmit gadiem. Viena sabiedrības daļa galvenokārt atsaucas uz to, ko izmeklēšanā neizdevās juridiski pierādīt, savukārt otra pievērš uzmanību tam, kas atklājās noklausītajās sarunās un parlamentārās izmeklēšanas materiālos. Abas puses vērtē vienu un to pašu politiķi, taču izmanto atšķirīgus kritērijus viņa darbības novērtēšanai.
Oligarhu lietas vēsture tādējādi atklāj ne tikai jautājumus par Šlesera personīgo atbildību, bet arī daudz plašāku problēmu Latvijas politiskajā sistēmā. Tā saistīta ar robežu starp likumīgu politisko ietekmi, privātām ekonomiskajām interesēm, iespējamu interešu konfliktu un krimināli sodāmu valsts varas izmantošanu. Šo robežu noteikšana bieži izrādās sarežģītāka, nekā sākotnēji šķiet pēc publiskotiem sarunu fragmentiem vai politiskiem paziņojumiem.
Tomēr „Rīdzenes sarunas” un oligarhu lieta nebija pēdējā reize, kad Šlesers nonāca kriminālprocesa centrā. Vēlāk viņa vārds parādījās arī digitālās televīzijas lietā, kurā apsūdzība jau nonāca līdz izskatīšanai tiesā.
Šajā procesā situācija attīstījās citādi. Šlesers tika attaisnots divās tiesu instancēs, taču 2026. gadā Senāts atcēla attaisnojošo spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai. Līdz ar to digitālās televīzijas lietā jautājums par viņa krimināltiesisko atbildību joprojām palika atklāts, jo tiesvedība vēl nebija noslēgusies ar galīgu nolēmumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru