Vārds „oligarhs” Latvijas politikā nav juridisks jēdziens. Nevienā likumā nav noteikts, cik uzņēmumu, cik miljonu vai cik kontaktu ar politiķiem cilvēkam nepieciešams, lai viņu oficiāli varētu atzīt par oligarhu. Tas ir politisks un sabiedrisks apzīmējums, kas parasti tiek saistīts ar lielas ekonomiskās ietekmes un politiskās varas savstarpēju pārklāšanos.
Tomēr Aināra Šlesera gadījumā šis apzīmējums neradās bez iemesla. Līdz 2000. gadu vidum viņš jau bija kļuvis par daudz vairāk nekā politiķi ar uzņēmējdarbības pagātni. Vairākus gadus Šlesers bija ieņēmis amatus, kuros iespējams ietekmēt transporta infrastruktūras attīstību, valsts uzņēmumu darbību, ostas, lielus investīciju projektus un pašvaldību lēmumus. Vienlaikus viņa tuvākajā lokā darbojās uzņēmēji, ar kuriem viņu saistīja ilgstošas biznesa un finansiālās attiecības. Šādos apstākļos sabiedrībai arvien grūtāk kļuva saskatīt robežu starp politisko darbību un privātajām ekonomiskajām interesēm.
Aizdomas par iespējamu interešu konfliktu vēl nav pierādījums prettiesiskai rīcībai. Taču Šlesera politiskajā biogrāfijā sāka parādīties notikumi, kuru sekas vairs neaprobežojās tikai ar sabiedrības diskusijām vai politisko konkurentu pārmetumiem. Pirmais lielais skandāls, kas nopietni iedragāja viņa reputāciju, bija saistīts ar pašvaldības balsojumu Jūrmalā.
Jūrmalgeita. 20 tūkstoši eiro un viens balsojums
Pēc 2005. gada Jūrmalas domes vēlēšanām sākās politiska cīņa par pilsētas mēra amatu. Vēlāk izmeklēšanā tika konstatēts mēģinājums par 20 tūkstošiem eiro nopirkt deputāta Ilmāra Ančāna balsi, lai par Jūrmalas mēru ievēlētu Juri Hlevicki.
Šajā gadījumā runa nebija tikai par politiskiem apvainojumiem vai nepārbaudītām aizdomām. Kriminālprocess noslēdzās ar notiesājošiem spriedumiem vairākām personām, tostarp Hlevickim un uzņēmējam Germanam Milušam. Tātad mēģinājums nopirkt pašvaldības deputāta balsi bija reāls un tiesā pierādīts noziedzīgs nodarījums.
Šlesera vārds lietā parādījās telefonsarunu ierakstos un politisko kontaktu kontekstā. Tas izraisīja daudz plašākas diskusijas par cilvēku loku, kas bija iesaistīts Jūrmalas mēra ievēlēšanas politiskajā procesā, un par to, cik tālu varēja sniegties savstarpējā koordinācija. Skandāla politiskās sekas Šleseram bija ļoti nopietnas. 2006. gada 17. martā Ministru prezidents Aigars Kalvītis saistībā ar Jūrmalgeitu atbrīvoja viņu no satiksmes ministra amata.
Tomēr arī šajā gadījumā jānodala politiskā atbildība no kriminālatbildības. Šlesers Jūrmalgeitas lietā netika notiesāts par balsu pirkšanu. Vēlāk publiskajā telpā izskanēja arī atsevišķu notiesāto personu apgalvojumi, ka patiesie shēmas organizētāji bijuši Šlesers un Andris Šķēle, taču tiesas spriedumā tas netika nostiprināts kā pierādīts fakts.
Tāpēc apgalvojums, ka Šlesers personīgi nopircis Jūrmalas mēra ievēlēšanai nepieciešamo balsi, nebūtu juridiski pamatots. Vienlaikus viņa saistību ar skandāla politisko kontekstu nevar vienkārši ignorēt. Šlesera vārds bija pietiekami cieši saistīts ar notikušo, lai tas viņam maksātu ministra amatu un kļūtu par vienu no nopietnākajiem reputācijas satricinājumiem politiskajā karjerā.
Kad priekšvēlēšanu kampaņa pārsniedz likumā noteiktās robežas
Nākamais skaļais skandāls bija saistīts ar 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Šlesers tolaik bija viens no redzamākajiem Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas ceļš” apvienības LPP/LC līderiem. Pēc vēlēšanām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs konstatēja, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā tika pārkāpti politisko partiju finansēšanas ierobežojumi.
Problēma nebija saistīta tikai ar partijas oficiāli deklarētajiem izdevumiem. Daļu priekšvēlēšanu reklāmas finansēja ar partiju formāli nesaistītā organizācija „Pa saulei”, kas izvietoja reklāmas, kuras pēc būtības kalpoja tās pašas politiskās kampaņas interesēm. KNAB secināja, ka partija bija pārsniegusi atļauto priekšvēlēšanu izdevumu apjomu un saņēmusi aizliegtus dāvinājumus.
Kopējā atmaksājamā summa sasniedza aptuveni 529 tūkstošus latu jeb vairāk nekā 750 tūkstošus eiro. No šīs summas aptuveni 422 tūkstoši latu bija saistīti ar priekšvēlēšanu izdevumu pārsniegšanu, savukārt vairāk nekā 106 tūkstoši latu attiecās uz neatļautiem dāvinājumiem. Augstākā tiesa KNAB lēmumu būtiskajā daļā atstāja spēkā.
Šajā gadījumā pārkāpums tika konstatēts juridiski, tāpēc to nevar uzskatīt tikai par politisku interpretāciju vai nepierādītām aizdomām. Vienlaikus tiesas nolēmums nenozīmēja, ka Šlesers būtu personīgi piesavinājies partijas naudu. Atbildība attiecās uz partiju un tās priekšvēlēšanu finansēšanas kārtību. Tomēr kā viens no galvenajiem politiskajiem līderiem un kampaņas redzamākajām sejām Šlesers nevarēja pilnībā norobežoties no politiskās atbildības par notikušo.
Jūrmalgeita un priekšvēlēšanu finansēšanas skandāls sabiedrībā pakāpeniski veidoja priekšstatu par politiķi, kura darbības metodes regulāri nonāca pretrunā ar pieņemtajām politiskās ētikas un tiesiskuma robežām. Viņa politiskajā vidē formālie ierobežojumi dažkārt šķita drīzāk šķēršļi iecerēto mērķu sasniegšanai, nevis nepārkāpjamas darbības robežas. Šādu priekšstatu pastiprināja fakts, ka abi skandāli bija saistīti ar politiskās ietekmes iegūšanu vai saglabāšanu.
Un tomēr vēlētāji viņu neatmeta
Aplūkojot Šlesera biogrāfiju tikai caur politisko skandālu prizmu, viegli nepamanīt kādu būtisku apstākli. Ne Jūrmalgeita, ne priekšvēlēšanu finansēšanas pārkāpumi nenozīmēja viņa politiskās karjeras beigas. Jau 2006. gada novembrī Šlesers atkal kļuva par satiksmes ministru.
Šāda atgriešanās liecināja, ka Latvijas politiskajā sistēmā viņš joprojām saglabāja pietiekami lielu ietekmi un politisko atbalstu, lai pēc viena no skaļākajiem politiskās korupcijas skandāliem valstī atgrieztos valdībā. Šlesera partijai un viņa politiskajiem sabiedrotajiem joprojām bija iespējas piedalīties valdības veidošanā, bet viņš pats saglabāja nozīmīgu vietu Latvijas politikā.
Viens no iespējamajiem šīs politiskās noturības skaidrojumiem meklējams viņa līdzšinējās ekonomiskās darbības rezultātos. Šleseram bija argumenti, kurus varēja pamatot ar konkrētiem skaitļiem. Rīgas lidostā strauji pieauga pasažieru skaits, palielinājās kravu pārvadājumu apjomi, bet Latvijā un Rīgā tika piesaistītas jaunas investīcijas. Viņa politiskās darbības metodes varēja kritizēt, taču bija daudz grūtāk apgalvot, ka viņa vadītajās nozarēs nekas nenotiek.
Daļai sabiedrības šāds politiķa tēls bija pievilcīgs. Šlesers tika uztverts kā cilvēks, kurš spēj pieņemt lēmumus, virzīt lielus projektus un panākt redzamus ekonomiskus rezultātus. Šajā attieksmē atklājās arī plašāka politiska problēma, kas nav raksturīga tikai Latvijai. Vēlētāju vērtējumā ekonomiskie sasniegumi dažkārt var izrādīties svarīgāki par politiķa reputāciju, izmantotajām metodēm un pat nopietniem skandāliem.
Tas liek domāt par robežu, līdz kurai sabiedrība ir gatava pieņemt politiķa apšaubāmu rīcību, ja vien viņš spēj piedāvāt taustāmu ekonomisko rezultātu. Šlesera gadījumā šis jautājums turpmāk kļuva vēl sarežģītāks, jo aizdomas un izmeklēšanas arvien biežāk skāra iespējamas slēptas īpašumtiesības, amatpersonu ietekmēšanu un valsts lēmumu izmantošanu privātās ekonomiskajās interesēs.
2011. gads. Brīdis, kad viss saplūda vienā lietā
gada 20. maijā KNAB sāka kriminālprocesu, kas vēlāk Latvijas politiskajā vēsturē kļuva pazīstams kā oligarhu lieta. Izmeklēšanas uzmanības centrā nebija viens atsevišķs notikums vai konkrēts darījums. Tiesībsargājošās iestādes interesējās par plašāku politisko, ekonomisko un personisko attiecību tīklu, kurā figurēja Ainārs Šlesers, Andris Šķēle, Aivars Lembergs, kā arī ar viņiem saistīti uzņēmēji un amatpersonas.
Izmeklēšanā tika pārbaudītas versijas par slēptām īpašumtiesībām uzņēmumos, amatpersonu pieņemtiem lēmumiem, Rīgas ostas biznesa interesēm, iespējamu tirgošanos ar ietekmi, politisko partiju finansēšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šlesera gadījumā viens no centrālajiem jautājumiem bija, vai uzņēmumi, kas oficiāli piederēja citām personām, patiesībā daļēji neatradās viņa kontrolē.
Izmeklētāju uzmanības lokā bija vairāki uzņēmumi, kas jau iepriekš parādījušies šajā stāstā, tostarp Rīgas tirdzniecības osta jeb RTO, Zaķusalas Estates, Jaunrīgas attīstības uzņēmums, Euroline un Baltijas aviācijas sistēmas jeb BAS. Šo uzņēmumu darbība bija saistīta ar nozarēm, kurās Šlesers dažādos laikos bija īstenojis aktīvu politisko darbību vai piedalījies nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.
Ja izmeklētājiem izdotos pierādīt, ka Šleseram šajos uzņēmumos bija slēptas ekonomiskas intereses laikā, kad viņš kā amatpersona pieņēma tiem izdevīgus lēmumus, viņa darbības vērtējums būtiski mainītos. Tad jautājums vairs neaprobežotos ar agresīvu ekonomiskās attīstības politiku vai apšaubāmu politisko ētiku, bet skartu iespējamu valsts varas izmantošanu personiska ekonomiska labuma gūšanai.
Šādas versijas pārbaudei bija nepieciešami konkrēti pierādījumi, un viens no būtiskākajiem iecerētajiem izmeklēšanas pasākumiem bija kratīšana Šlesera dzīvesvietās.
Saeima pasaka „nē”
gada 24. maijā izmeklēšanas tiesnesis deva atļauju veikt kratīšanu Šlesera deklarētajā un faktiskajā dzīvesvietā. Tomēr izmeklētāji nevarēja šo procesuālo darbību īstenot bez papildu procedūras, jo Šlesers tobrīd bija Saeimas deputāts. Saskaņā ar Satversmi kratīšanai pie deputāta bija nepieciešama parlamenta piekrišana.
gada 26. maijā Saeima balsoja par atļauju veikt kratīšanu. Par to nobalsoja 35 deputāti, pret bija septiņi, bet 37 atturējās. Šajā balsojumā svarīga ir atšķirība starp formālo balsojumu un tā praktiskajām sekām. Deputāti, kuri atturējās, juridiski nebalsoja pret kratīšanas atļaušanu, tomēr nepieciešamā parlamenta piekrišana netika iegūta. Rezultātā paredzētā kratīšana tajā brīdī nenotika.
No juridiskā viedokļa Saeimas balsojums nepierādīja Šlesera vainu nevienā no izmeklējamajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Taču politiskās sekas bija ārkārtīgi nopietnas. Izmeklēšanas tiesnesis bija izvērtējis iesniegtos materiālus un devis atļauju konkrētas procesuālās darbības veikšanai, bet parlaments šo iespēju bloķēja.
Sabiedrībā radās pamatots jautājums par izmeklēšanas neatkarību situācijā, kurā politiķi paši balso par to, vai tiesībsargājošās iestādes drīkst veikt pierādījumu iegūšanai nepieciešamās darbības pie viņu kolēģa. Šāds balsojums radīja iespaidu, ka parlamentārā imunitāte var kļūt par politiskas aizsardzības instrumentu, nevis tikai par garantiju pret nepamatotu vēršanos pret deputātiem.
Šis notikums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem robežpunktiem Latvijas politiskajā vēsturē. Tikai divas dienas vēlāk tika pieņemts lēmums, kuram līdz tam neatkarīgās Latvijas vēsturē nebija precedenta.
Rīkojums Nr. 2
gada 28. maijā Valsts prezidents Valdis Zatlers televīzijas uzrunā paziņoja par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, izmantojot Satversmē paredzētās prezidenta tiesības. Šis lēmums kļuva pazīstams kā Rīkojums Nr. 2.
Publiskajā atmiņā notikušais bieži tiek vienkāršots līdz apgalvojumam, ka Saeima tika atlaista Šlesera dēļ. Šādam skaidrojumam ir faktisks pamats, taču tas neatspoguļo visu politisko situāciju. Saeimas atteikums dot piekrišanu kratīšanai pie Šlesera bija tiešais politiskais katalizators, kas notika tikai divas dienas pirms prezidenta paziņojuma un bija viens no centrālajiem notikumiem, uz kuriem Zatlers atsaucās.
Tomēr prezidenta argumentācija bija ievērojami plašāka. Savā uzrunā viņš runāja par Saeimas necieņu pret tiesu varu, politisko tirgošanos ar amatiem, šauru ekonomisko grupu ietekmi un oligarhiskas politiskās sistēmas problēmām. Šlesera kratīšanas bloķēšana kļuva par notikumu, kas īpaši uzskatāmi atklāja jau ilgāku laiku sabiedrībā uzkrājušos neapmierinātību ar politiskās varas un ekonomisko interešu savstarpējo saistību.
gada 23. jūlijā notika referendums par Saeimas atlaišanu. Tajā piedalījās gandrīz 690 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā 650 tūkstoši jeb 94,3 procenti derīgo balsu atbalstīja parlamenta atlaišanu. Pret nobalsoja tikai aptuveni 5,5 procenti.
Referenduma rezultāts bija pārliecinošs sabiedrības politiskās attieksmes apliecinājums. Tas bija vērtējums ne tikai par vienu konkrētu politiķi, bet arī par toreizējās politiskās sistēmas darbību kopumā. Šlesers kļuva par vienu no redzamākajiem šīs sistēmas simboliem, un ar viņa vārdu arvien ciešāk tika saistītas diskusijas par oligarhu ietekmi Latvijas politikā.
Vai kratīšanas bloķēšana pierādīja Šlesera vainu?
Saeimas atteikums atļaut kratīšanu pats par sevi nepierādīja Šlesera vainu. Parlamenta lēmumu var vērtēt kā politiski nosodāmu, tajā var saskatīt iespējamas korporatīvas politiskās aizsardzības pazīmes, un šāda rīcība var traucēt izmeklēšanai iegūt nepieciešamos pierādījumus. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka persona, pie kuras izmeklētāji vēlējās veikt kratīšanu, būtu izdarījusi kādu konkrētu noziedzīgu nodarījumu.
Tiesiskā valstī kratīšanas atļaušana vai neatļaušana nav līdzvērtīga spriedumam par personas vainu. Pretējā gadījumā pati izmeklēšanas darbības nepieciešamība jau tiktu uzskatīta par pierādījumu noziegumam, kas būtu pretrunā nevainīguma prezumpcijai un kriminālprocesa pamatprincipiem.
Vienlaikus jāņem vērā arī izmeklēšanas iespēju ierobežošanas sekas. Ja tiesībsargājošajām iestādēm netiek dota iespēja veikt paredzētu procesuālo darbību, vēlāk nevar ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka šīs darbības laikā nekas būtisks nebūtu atrasts. Pierādījumu neiegūšana var būt saistīta gan ar to faktisku neesamību, gan ar apstākļiem, kuru dēļ izmeklētājiem nav bijusi iespēja tos meklēt.
Šī atšķirība kļuva īpaši nozīmīga vēlākajās diskusijās par oligarhu lietas iznākumu. Kriminālprocesā neiegūti vai nepietiekami pierādījumi neļauj personu atzīt par vainīgu, taču izmeklēšanas ierobežojumi vienlaikus rada jautājumus par to, cik pilnīgi bija iespējams pārbaudīt sākotnējās versijas.
Viesnīcas numuriņi, kuros politika runāja bez mikrofoniem
Oligarhu lietas izmeklēšanā bija vēl viens nozīmīgs pierādījumu avots, kura iegūšanu Saeimas balsojums vairs nevarēja ietekmēt. KNAB jau iepriekš bija slepeni ierakstījis sarunas viesnīcā „Rīdzene”. Vēlāk tieši šie ieraksti Latvijas sabiedriskajā un politiskajā telpā kļuva pazīstami kā „Rīdzenes sarunas”.
Sarunās politiķi un uzņēmēji apsprieda uzņēmumu daļas, Rīgas ostas biznesu, termināļus, zemes attīstības projektus, amatu sadali, airBaltic, medijus un politisko ietekmi. To publiskošana kļuva par vienu no skaļākajiem notikumiem Latvijas politiskajā dzīvē, jo sabiedrība ieguva iespēju iepazīties ar diskusijām, kas būtiski atšķīrās no politiķu oficiālajām uzstāšanās reizēm un publiskajiem paziņojumiem.
Šo sarunu nozīme bija saistīta ar iespēju ieraudzīt, kā daļa no Latvijas ietekmīgākajiem cilvēkiem savstarpējā komunikācijā apsprieda biznesa intereses, politiskos lēmumus un iespējamos ietekmes mehānismus. Atšķirībā no televīzijas intervijām vai priekšvēlēšanu debatēm tās bija sarunas, kuru dalībnieki nerēķinājās ar plašas sabiedrības klātbūtni.
Tomēr arī šādu ierakstu izvērtēšanā nepieciešama piesardzība. Cilvēka izteikumi sarunā paši par sevi vēl nepierāda noziedzīgu nodarījumu. Sarunas dalībnieks var pārspīlēt savu ietekmi, lielīties ar sakariem, apspriest uzņēmumu, kas viņam juridiski nepieder, vai runāt par ieceri, kura vēlāk nekad netiek īstenota. Tāpat ikdienas sarunvalodā apzīmējums „mans uzņēmums” ne vienmēr sakrīt ar juridiski reģistrētām īpašumtiesībām.
Kriminālprocesā ir nepieciešams pierādīt vairāk nekā pašu izteikumu esamību. Atkarībā no konkrētās apsūdzības jākonstatē noteikta darbība, personas nodoms, mantiskā interese un attiecīgajos gadījumos arī noziedzīgās sekas. Tāpēc sarunu saturs jāvērtē kopā ar uzņēmumu dokumentiem, finanšu darījumiem, amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem un citiem pierādījumiem.
Tieši šajā aspektā „Rīdzenes sarunu” vērtējums kļūst daudz sarežģītāks par atsevišķu skaļu citātu publiskošanu. Sabiedrībai viens ierakstā dzirdēts teikums var šķist pietiekams, lai izdarītu secinājumu par cilvēka patiesajiem nodomiem vai ekonomiskajām interesēm. Savukārt tiesai ir jāvērtē viss pierādījumu kopums un jānoskaidro, vai konkrētie izteikumi apliecina arī juridiski pierādāmu rīcību.
Šī atšķirība starp sarunu radīto sabiedrisko priekšstatu un kriminālprocesā pierādāmiem faktiem kļuva par vienu no centrālajiem jautājumiem visā oligarhu lietas vēsturē. Lai saprastu šīs lietas nozīmi, ir jāizvērtē ne tikai tas, ko politiķi un uzņēmēji savā starpā runāja, bet arī tas, kuri sarunās apspriestie nodomi tika īstenoti, kādi pierādījumi par tiem tika iegūti un kur beidzās izmeklēšanā konstatētie fakti.
Tieši tāpēc nākamais būtiskais jautājums ir par to, ko „Rīdzenes sarunas” patiesībā pierādīja un kādus secinājumus par tām sabiedrība izdarīja pati.
Iepriekšējā daļa (5/10) | Nākamā daļa (7/10)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru