Lieta bija saistīta ar notikumiem 2008. un 2009. gadā, kad Latvijā tika ieviesta televīzijas programmu zemes apraide ciparformātā un Satiksmes ministriju vadīja Šlesers. Prokuratūras ieskatā normatīvais regulējums un pretendentu atlases process bija organizēts tā, lai projektā kā Lattelecom, tagadējā Tet, sadarbības partneris tiktu iesaistīts uzņēmums Hannu Digital. Apsūdzība balstījās uz versiju, ka šī uzņēmuma iesaistīšana bijusi nepamatota un tās rezultātā Tet nodarīti aptuveni trīs miljonu eiro zaudējumi.
Šleseram tika izvirzīta apsūdzība par krāpšanu lielā apmērā organizētā grupā. Prokurors lūdza viņu atzīt par vainīgu un piespriest 65 tūkstošu eiro naudas sodu.
Atšķirībā no oligarhu lietas, kurā izmeklēšanas laikā neizdevās iegūt pietiekamus pierādījumus apsūdzības celšanai, šajā kriminālprocesā valsts apsūdzība bija formulēta un nodota tiesai. Tas nozīmēja, ka Šlesera iespējamā kriminālatbildība tika vērtēta tiesas procesā, pārbaudot apsūdzības argumentus un iesniegtos pierādījumus. Tomēr arī šajā gadījumā juridiskais iznākums izrādījās daudz sarežģītāks, nekā sākotnēji varēja šķist.
Pirmās instances tiesa vainu nekonstatēja
gada 31. janvārī Ekonomisko lietu tiesa attaisnoja visus otrajā digitālās televīzijas lietā apsūdzētos, tostarp Šleseru. Viens no būtiskākajiem jautājumiem tiesas vērtējumā bija saistīts ar to, vai Tet vispār bija nodarīti apsūdzībā norādītie mantiskie zaudējumi un vai uzņēmums tika maldināts.
Pats Tet sevi par cietušo neatzina. Uzņēmuma amatpersonas tiesā norādīja, ka tās nav tikušas maldinātas un ka projekts uzņēmumam nav radījis apsūdzībā aprakstītos zaudējumus. Tiesa ņēma vērā arī to, ka digitālās televīzijas projekts kopumā Tet bija ekonomiski veiksmīgs.
Izvērtējot šos apstākļus un pārējos lietā iesniegtos pierādījumus, tiesa secināja, ka nav pamata apsūdzētos atzīt par vainīgiem krāpšanā. Šleseram šāds spriedums bija būtisks juridisks arguments. Pret viņu bija celta valsts apsūdzība, tiesa bija izvērtējusi lietas materiālus un pieņēmusi attaisnojošu spriedumu.
Ja tiesvedība būtu noslēgusies šajā stadijā un spriedums stātos spēkā, juridiskais iznākums būtu daudz vienkāršāk vērtējams. Tomēr prokuratūra nepiekrita pirmās instances tiesas secinājumiem un spriedumu pārsūdzēja.
Apelācijas tiesa Šleseru attaisno vēlreiz
gada augustā Rīgas apgabaltiesa lietu izskatīja apelācijas kārtībā un arī attaisnoja visus apsūdzētos, tostarp Šleseru. Tomēr apelācijas instances spriedumā bija kāda būtiska nianse. Apgabaltiesa neaprobežojās ar pirmās instances secinājumu apstiprināšanu. Tā konstatēja kļūdas Ekonomisko lietu tiesas spriedumā, atcēla to attiecīgajā daļā un apsūdzētos attaisnoja no jauna, pamatojoties uz savu pierādījumu un juridisko argumentu izvērtējumu.
Līdz ar to pēc apelācijas instances sprieduma Šlesera pozīcija bija juridiski labvēlīga. Divas tiesu instances bija izskatījušas krimināllietu, un abās apsūdzētie tika attaisnoti. Šlesers vēlāk publiski atsaucās tieši uz šo apstākli, uzsverot, ka divas tiesas viņu pilnībā attaisnojušas.
Tomēr apelācijas instances spriedums vēl nenozīmēja galīgu tiesvedības noslēgumu. Lieta nonāca Augstākās tiesas Senātā, kur tika vērtēta apelācijas sprieduma tiesiskā pamatotība.
2026. gadā Senāts atceļ attaisnojošo spriedumu
gada 19. jūnijā Augstākās tiesas Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu otrajā digitālās televīzijas lietā un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instancē. Augstākās tiesas publiskotajā informācijā tika norādīts, ka apgabaltiesa nebija izvērtējusi pierādījumus atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām.
Šī lēmuma juridiskā nozīme ir būtiska. Senāts neatzina Šleseru par vainīgu krāpšanā un nepieņēma notiesājošu spriedumu. Tas arī nekonstatēja, ka apsūdzībā aprakstītais noziedzīgais nodarījums būtu pierādīts. Senāta secinājums attiecās uz apelācijas instances tiesas veikto pierādījumu izvērtēšanu. Tā tika atzīta par nepilnīgu, tāpēc attaisnojošais spriedums nevarēja palikt spēkā.
Līdz ar Senāta lēmumu 2023. gada apelācijas instances attaisnojošais spriedums tika atcelts, savukārt 2022. gada pirmās instances attaisnošana nebija uzskatāma par galīgu un spēkā esošu lietas iznākumu. Krimināllieta tika nodota atkārtotai izskatīšanai apelācijas instancē.
Tādējādi 2026. gada rudenī Šlesers joprojām atradās apsūdzētā statusā, un tiesvedība vēl nebija noslēgusies ar galīgu nolēmumu.
Kāpēc Senāts atcēla apelācijas spriedumu?
Viens no nozīmīgākajiem juridiskajiem strīdiem šajā lietā bija saistīts ar iespējamo mantisko zaudējumu vērtēšanu. Rīgas apgabaltiesas argumentācijā būtiska nozīme bija apstāklim, ka Tet no digitālās televīzijas projekta kopumā bija guvis peļņu. Tiesa vērtēja, vai uzņēmumam varēja būt nodarīti apsūdzībā aprakstītie mantiskie zaudējumi situācijā, kad pats projekts izrādījies ekonomiski veiksmīgs.
Prokuratūras skatījums bija atšķirīgs. Apsūdzība uzskatīja, ka projekta kopējā rentabilitāte pati par sevi neizslēdz iespēju, ka konkrēti izdevumi bijuši mākslīgi radīti vai ekonomiski nepamatoti. Prokuratūras versijā Hannu Digital bija iesaistīts projektā bez objektīvas nepieciešamības, tādējādi radot Tet papildu izmaksas.
Šo atšķirību var izskaidrot ar vienkāršu ekonomisku piemēru. Uzņēmums gada beigās var nopelnīt desmit miljonus eiro, taču tas vēl nenozīmē, ka katrs šajā laikā veiktais maksājums bijis saimnieciski nepieciešams vai pamatots. Arī peļņu nesošā projektā teorētiski var rasties nepamatoti izdevumi, kas samazina iespējamo ienākumu apjomu. Vienlaikus fakts, ka sadarbības partnerim samaksāti vairāki miljoni eiro, pats par sevi vēl nepierāda krāpšanu. Ir jānoskaidro, kādi pakalpojumi vai darbi par šo naudu saņemti, vai tie bijuši nepieciešami un vai maksājumi radušies prettiesiskas rīcības rezultātā.
Tieši šīs cēloņsakarības izvērtēšana bija būtiska, lemjot par apsūdzībā norādītajiem mantiskajiem zaudējumiem. Nepieciešams pārbaudīt ne tikai projekta kopējo ekonomisko rezultātu, bet arī konkrēto darījumu saturu un apsūdzībā aprakstīto darbību iespējamo ietekmi uz uzņēmuma mantiskajām interesēm.
Senāta lēmums nozīmēja, ka apelācijas instances tiesai lieta jāizskata atkārtoti, pilnvērtīgi izvērtējot pierādījumus un juridiskos argumentus. Kamēr šāda izskatīšana nav noslēgusies ar galīgu nolēmumu, jautājums par Šlesera krimināltiesisko atbildību paliek atklāts.
Divas attaisnošanas un atcelts spriedums
Pēc Senāta lēmuma Šlesers publiski uzsvēra, ka gan Ekonomisko lietu tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa viņu iepriekš bija attaisnojusi. Viņš kritizēja Senāta lēmumu un apgalvoja, ka kriminālprocess esot politizēts.
Apgalvojums par diviem iepriekšējiem attaisnojošiem rezultātiem atbilst faktiskajai tiesvedības gaitai. Abas tiesu instances patiešām bija pieņēmušas Šleseram labvēlīgus spriedumus. Savukārt viņa vērtējums par iespējamu procesa politizāciju ir paša apsūdzētā pausta nostāja, kuru nevar uzskatīt par pierādītu faktu tikai tādēļ, ka viņš to publiski apgalvo.
Tāpat Senāta lēmums nedod pamatu pretējam secinājumam, ka Augstākā tiesa būtu pierādījusi Šlesera vainu. Senāts neizskatīja lietu ar mērķi pats noteikt apsūdzētā vainu pēc būtības. Tā lēmums bija saistīts ar apelācijas instances sprieduma atbilstību procesuālajām prasībām un nepieciešamību atkārtoti izvērtēt pierādījumus.
Tāpēc juridiski nepareizi būtu apgalvot gan to, ka Šlesers digitālās televīzijas lietā jau ir notiesāts, gan to, ka viņš ir galīgi attaisnots. Precīzs tiesvedības raksturojums ir šāds. Šlesers tika apsūdzēts krāpšanā lielā apmērā organizētā grupā, divās tiesu instancēs tika attaisnots, taču 2026. gadā Senāts atcēla apelācijas instances attaisnojošo spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai.
Šāds ir lietas juridiskais stāvoklis 2026. gada rudenī, un līdz galīgam tiesas nolēmumam Šlesera vaina apsūdzībā norādītajā noziedzīgajā nodarījumā nav uzskatāma par pierādītu.
Aizdomas, tiesas spriedumi un politiskā atbildība
Digitālās televīzijas lietas vēsture palīdz labāk saprast, kāpēc diskusijas par Šlesera politisko un ekonomisko darbību turpinās jau daudzus gadus. Viņa kritiķi norāda uz atkārtotu vārda parādīšanos izmeklēšanās, noklausītās sarunās, strīdīgos uzņēmējdarbības darījumos un kriminālprocesos. Viņu ieskatā tik daudzu savstarpēji saistītu notikumu kopums rada nopietnus jautājumus par politiskās varas izmantošanu.
Savukārt Šlesera aizstāvji galvenokārt pievērš uzmanību juridiskajiem rezultātiem, tostarp tam, ka vairākos procesos nav izdevies pierādīt viņa vainu, bet digitālās televīzijas lietā divas tiesu instances bija pieņēmušas attaisnojošus spriedumus. Arī šādam argumentam ir būtiska nozīme, jo krimināltiesiskā atbildība nevar balstīties tikai uz sabiedrības aizdomām vai cilvēka reputāciju.
Tomēr šie vērtējumi attiecas uz atšķirīgiem jautājumiem. Liels skaits aizdomu un izmeklēšanas epizožu pats par sevi nepierāda noziedzīgu nodarījumu. Vainas konstatēšanai nepieciešami konkrēti, tiesā pārbaudāmi pierādījumi. Vienlaikus notiesājoša sprieduma neesamība automātiski neatceļ dokumentētos interešu konfliktus, politiskos lēmumus, ekonomiskās saites un apstākļus, kuru dēļ tiesībsargājošās iestādes veikušas izmeklēšanu.
Šlesera darbības objektīvam vērtējumam tāpēc ir svarīgi konsekventi nodalīt vairākas atšķirīgas kategorijas. Vienā ietilpst dokumentēti fakti un oficiāli pieņemti lēmumi, citā izmeklēšanas laikā pārbaudītas versijas un aizdomas, savukārt tiesas nolēmumi nosaka konkrētu juridisko rezultātu. Atsevišķi jāvērtē arī politiskā un ētiskā atbildība, kas ne vienmēr sakrīt ar krimināltiesiskās atbildības robežām.
Digitālās televīzijas lieta šo atšķirību parāda īpaši uzskatāmi. Tajā apsūdzība nonāca līdz tiesai, sekoja divi attaisnojoši rezultāti, bet vēlāk Senāts vienu no spriedumiem atcēla un pieprasīja atkārtotu lietas izvērtēšanu. Kamēr tiesvedība turpinās, jebkurš galīgs secinājums par Šlesera vainu vai nevainīgumu konkrētajā apsūdzībā būtu priekšlaicīgs.
Tomēr līdzšinējās krimināllietas un politiskie skandāli aptver tikai vienu daļu no Šlesera darbības vēstures. Cauri viņa ekonomiskajai politikai vairāku desmitgažu garumā stiepjas vēl viens būtisks jautājums, kas pēc 2022. gada ieguva pavisam citu nozīmi.
Tas ir jautājums par Latvijas ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju.
Krievijas kravas Latvijas dzelzceļā un ostās, Krievijas investori lielos infrastruktūras projektos, Krievijas tirgus nozīme tranzītā, nekustamajos īpašumos un tūrismā ilgstoši bija daļa no Šlesera atbalstītās ekonomiskās attīstības pieejas. Šāda sadarbība savulaik tika pamatota ar investīciju piesaisti, darbavietām un Latvijas ģeogrāfiskajām priekšrocībām.
Taču pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šīs ekonomiskās attiecības vairs nebija iespējams vērtēt tikai pēc kravu apgrozījuma, investīciju summām vai nodokļu ieņēmumiem. Arvien lielāku nozīmi ieguva jautājumi par valsts drošību, ekonomisko atkarību un politiskajām izvēlēm.
Tieši šajā kontekstā nākamais Šlesera biogrāfijas posms liek izvērtēt, kur beidzas ekonomiskais pragmatisms un sākas politiska izvēle.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru