Šlesera interese par nekustamajiem īpašumiem nebija radusies politikā. Kā jau redzējām viņa deviņdesmito gadu uzņēmējdarbības vēsturē, tirdzniecības centri, zemes gabali un komerciālie objekti bija daļa no viņa biznesa vēl ilgi pirms pirmā ministra amata. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī vēlāk viņa ekonomiskajā redzējumā nekustamais īpašums ieņēma nozīmīgu vietu.
Tomēr pēc ienākšanas politikā situācija bija būtiski mainījusies. Uzņēmējs var meklēt izdevīgu zemes gabalu, ieguldīt tajā naudu un mēģināt nopelnīt, savukārt politiķis piedalās lēmumu pieņemšanā par pilsētas attīstību, pašvaldības zemes izmantošanu, infrastruktūras izbūvi un investoriem piemērojamiem noteikumiem. Ja viens cilvēks savas karjeras laikā ir atradies abās šajās lomās, rodas nepieciešamība īpaši rūpīgi izvērtēt iespējamos interešu konfliktus. Iepriekšēja darbība nekustamo īpašumu biznesā pati par sevi vēl nenozīmē, ka amatpersona ir pārkāpusi likumu, taču tā ir būtisks apstāklis, analizējot konkrētus politiskos un saimnieciskos lēmumus. Viens no spilgtākajiem piemēriem Šlesera biogrāfijā bija Zaķusalas attīstība.
Zaķusala. Pilsētas attīstība vai nākotnes privātais projekts?
Ar Zaķusalas teritorijas attīstību bija saistīts uzņēmums Zaķusalas Estates. 2010. gada 6. jūlijā Šlesers kā Rīgas domes deputāts piedalījās balsojumā par iespēju šim uzņēmumam iegādāties pašvaldības zemi ar atlikto maksājumu. Šāds darījuma nosacījums pats par sevi vēl nepierāda prettiesisku rīcību. Pašvaldības var izmantot dažādus finansēšanas un īpašumu atsavināšanas risinājumus, lai veicinātu lielu teritoriju attīstību, turklāt apjomīgi nekustamo īpašumu projekti parasti tiek īstenoti ar ilgtermiņa finansējumu.
Tomēr vēlāk tā sauktās oligarhu lietas ietvaros Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārbaudīja versiju, ka Šleseram pašam varēja būt slēpta ekonomiska interese Zaķusalas Estates un citos uzņēmumos. Ja šāda interese būtu pastāvējusi, viņa piedalīšanās lēmumā par uzņēmumam izdevīgiem zemes iegādes nosacījumiem būtu jāvērtē pavisam citādi. Tādā gadījumā politiķis būtu piedalījies tāda lēmuma pieņemšanā, kas varēja palielināt viņa paša ekonomisko interešu vērtību.
Izmeklēšanas materiālos figurēja arī noklausītas sarunas par Zaķusalas attīstību, investoriem un iespējām izmantot ārvalstnieku interesi par Latvijas nekustamo īpašumu tirgu. Tomēr kriminālprocesā netika savākts pietiekams pierādījumu kopums, lai tiesā pierādītu, ka Šlesers konkrēto lēmumu pieņemšanas laikā bija slēpts Zaķusalas Estates īpašnieks vai ka par politisku lēmumu būtu saņēmis prettiesisku atlīdzību.
Šajā gadījumā būtiski saglabāt atšķirību starp izmeklēšanas laikā pārbaudītiem apstākļiem un juridiski pierādītu noziedzīgu nodarījumu. Pastāvēja apstākļi, kuru dēļ izmeklētāji pievērsās šiem darījumiem, kā arī sarunas un ekonomiskās saites, kuras bija nepieciešams pārbaudīt. Vienlaikus netika iegūts pietiekams pierādījumu kopums, lai šīs aizdomas pārvērstu par tiesā pierādītu noziegumu. Tāpēc, analizējot šo Šlesera darbības posmu, īpaša nozīme ir precīzam faktu un pieņēmumu nodalījumam.
Uzturēšanās atļaujas. Kad nekustamais īpašums kļūst par valsts ekonomikas instrumentu
gada 1. jūlijā Latvijā sāka darboties programma, kas noteiktos gadījumos ļāva trešo valstu pilsoņiem saņemt termiņuzturēšanās atļauju apmaiņā pret investīcijām Latvijā. Programma tika ieviesta laikā, kad valsts ekonomika vēl tikai centās atgūties no vienas no smagākajām finanšu un ekonomikas krīzēm Eiropā. Nekustamo īpašumu tirgus bija piedzīvojis sabrukumu, uzņēmumiem trūka kapitāla, bankas bija kļuvušas daudz piesardzīgākas, bet Latvijas ekonomikai bija nepieciešami jauni ieguldījumi un saimnieciskā aktivitāte.
Programmas pamatā bija samērā vienkārša ekonomiskā loģika. Ja ārvalstnieks bija gatavs ieguldīt Latvijā ievērojamu naudas summu un izpildīja likumā noteiktās prasības, viņš varēja iegūt tiesības šeit uzturēties un līdz ar to izmantot arī iespējas pārvietoties Šengenas zonā. Šlesers kļuva par vienu no aktīvākajiem šādas politikas aizstāvjiem. 2011. gada februārī viņš iesniedza priekšlikumu paplašināt sistēmu, paredzot iespēju saņemt uzturēšanās atļauju arī par vismaz 25 tūkstošu latu ieguldījumu uzņēmuma pamatkapitālā, ja uzņēmums izpildītu noteiktus nodokļu maksāšanas kritērijus. Vēlāk Šlesers publiski uzsvēra, ka bijis viens no programmas iniciatoriem.
Programma patiešām piesaistīja ievērojamus finanšu līdzekļus. Parlamentārās izmeklēšanas materiālos kopējais ar to saistītais investīciju apjoms tika vērtēts gandrīz 1,5 miljardu eiro apmērā. Latvijas ekonomikas mērogiem tā bija ļoti nozīmīga summa, taču, vērtējot programmas rezultātus, svarīgi analizēt arī ieguldījumu struktūru. Aptuveni 80 līdz 90 procenti investīciju bija saistīti ar nekustamo īpašumu iegādi. Tas nozīmēja, ka Latvijā patiešām ienāca ārvalstu kapitāls, tomēr salīdzinoši neliela tā daļa tika novirzīta jaunu rūpnīcu, tehnoloģiju uzņēmumu vai eksportējošas ražošanas attīstībai. Lielākoties investori iegādājās dzīvokļus, dzīvojamās mājas un citus nekustamos īpašumus.
Arī šādi ieguldījumi rada ekonomisku aktivitāti. Īpašumu pārdevēji saņem naudu, attīstītāji realizē savus projektus, tiek maksātas valsts nodevas un nodokļi, bet papildu darbu iegūst būvniecības uzņēmumi, juristi, bankas un nekustamo īpašumu starpnieki. Vienlaikus nekustamā īpašuma iegāde pati par sevi vēl nenodrošina jaunu eksportējošu uzņēmumu izveidi un ne vienmēr rada ilgtermiņa darbavietas. Tieši šis apstāklis vēlāk kļuva par vienu no būtiskākajiem uzturēšanās atļauju programmas kritikas argumentiem.
Iekšlietu ministrijas un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vērtējumos tika secināts, ka sākotnēji deklarētais mērķis būtiski veicināt jaunu darbavietu radīšanu nav sasniegts cerētajā apjomā. Daļa uzņēmumu izpildīja tikai minimālos kritērijus, kas bija nepieciešami programmas prasību ievērošanai. Līdz ar to programma nodrošināja ievērojamu naudas ieplūdi Latvijas ekonomikā, taču jautājums par šīs naudas ilgtermiņa ekonomisko pienesumu palika diskutabls.
Gandrīz pusotrs miljards. Daudz vai maz?
Uzturēšanās atļauju programma labi parāda, cik atšķirīgi iespējams interpretēt vienus un tos pašus ekonomiskos rezultātus. Tās aizstāvji var pamatoti norādīt uz gandrīz pusotru miljardu eiro lieliem ieguldījumiem Latvijā. Šis investīciju apjoms nav izdomāts, un tā ekonomisko nozīmi nevar vienkārši ignorēt. Savukārt programmas kritiķi var norādīt, ka lielākā daļa līdzekļu nonāca nekustamo īpašumu tirgū, bet ieguldījums jaunu darbavietu radīšanā bija ievērojami pieticīgāks, nekā sākotnēji cerēts. Arī šim vērtējumam ir faktisks pamats.
Publiskajās diskusijās šīs atšķirīgās pieejas bieži tika reducētas līdz diviem pretējiem saukļiem. Viena puse uzsvēra, ka Latvijai piesaistīts gandrīz pusotrs miljards eiro, bet otra raksturoja programmu kā uzturēšanās atļauju pārdošanu turīgiem ārvalstniekiem. Abi vērtējumi atspoguļoja noteiktu daļu no programmas būtības, taču neviens atsevišķi nesniedza pilnīgu priekšstatu par tās ekonomiskajām un politiskajām sekām.
Laika gaitā arvien lielāku nozīmi ieguva arī jautājumi par investoru pārbaudi, ieguldīto līdzekļu izcelsmi un valsts drošību. Programmas nosacījumi tika vairākkārt pastiprināti, un tās nozīme Latvijas imigrācijas sistēmā būtiski samazinājās. Tomēr Šlesera politiskās biogrāfijas kontekstā īpaši svarīgs ir vēl kāds apstāklis. Laikā, kad viņš aktīvi aizstāvēja ārvalstu investoru piesaisti Latvijas nekustamo īpašumu tirgum, tiesībsargājošās iestādes interesējās par viņa iespējamo ekonomisko saistību ar uzņēmumiem, kuru projekti varēja iegūt no šāda investoru pieplūduma.
Kad valsts politika sakrīt ar privātā biznesa interesēm
Oligarhu lietas ietvaros tika pārbaudīta versija, ka uzturēšanās atļauju politika varētu būt virzīta arī ar mērķi palielināt pieprasījumu pēc konkrētiem nekustamo īpašumu projektiem, tostarp ar Zaķusalas attīstību saistītiem objektiem. Noklausītajās sarunās tika apspriesti ārvalstu investori, uzturēšanās atļaujas, nekustamo īpašumu projekti un iespējamie ieņēmumi no šādas uzņēmējdarbības.
Par programmas praktisko izmantošanu liecināja arī Viestura Koziola parlamentārās izmeklēšanas laikā sniegtā informācija. Viņš atzina, ka ar viņu saistīts uzņēmums bija apkalpojis vairāk nekā 60 uzturēšanās atļauju klientu un no šīs darbības guvis peļņu. Tādējādi bija dokumentēts, ka ar Šlesera biznesa vidi saistīti cilvēki no programmas ekonomiski ieguva. Tomēr šis apstāklis pats par sevi nepierāda, ka uzturēšanās atļauju sistēma tika izveidota tieši konkrētā biznesa interesēs vai ka Šlesers par tās politisko virzīšanu būtu saņēmis kukuli vai citu prettiesisku atlīdzību. KNAB un prokuratūrai neizdevās iegūt pietiekamus pierādījumus, lai šādu versiju pierādītu kriminālprocesā.
Vienlaikus krimināltiesiskais vērtējums neaptver visus jautājumus, kas var rasties par politiķa rīcību. Arī situācijā, kurā nav pierādīts kukulis vai konkrēts noziedzīgs nodarījums, sabiedrībai ir pamats vērtēt, vai amatpersonas virzītā ekonomiskā politika nav radījusi īpaši labvēlīgus apstākļus tās tuvākajai biznesa videi. Šeit nozīme ir ne tikai likuma ievērošanai, bet arī politiskajai ētikai, lēmumu caurskatāmībai un sabiedrības uzticībai valsts pārvaldei.
Krimināltiesiskā procesā ir jāpierāda konkrēts noziedzīgs nodarījums, savukārt politiskās atbildības izvērtējumā būtiski ir arī apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par amatpersonas objektivitāti un lēmumu pieņemšanas motivāciju. Šlesera biogrāfijā šis jautājums atkārtojas vairākās nozarēs, kurās viņš vienlaikus bija aktīvs politisko lēmumu virzītājs un cilvēks ar plašu pieredzi privātajā uzņēmējdarbībā.
Live Riga. Rīgas kā tūrisma galamērķa attīstība
gada rudenī tika izveidots Rīgas Tūrisma attīstības birojs un zīmols Live Riga. Šlesers tolaik bija Rīgas vicemērs un viens no galvenajiem šī projekta politiskajiem virzītājiem. Arī tūrisma attīstības iecere iekļāvās viņa līdzšinējā ekonomiskajā domāšanā, kuras pamatā bija ārējo tirgu un papildu pieprasījuma piesaiste Latvijai.
Rīgas lidostas attīstība bija radījusi iespēju piesaistīt ievērojami vairāk ārvalstu pasažieru, taču pilsētas ekonomikai bija svarīgi panākt, lai pēc iespējas lielāka daļa šo cilvēku Rīgā arī uzturētos un tērētu naudu. Tūristu izdevumi viesnīcās, restorānos, veikalos un dažādos pakalpojumu uzņēmumos varēja palielināt ekonomisko aktivitāti un pašvaldības nodokļu ieņēmumus. Tāpēc kopīga pilsētas reklamēšana ārvalstīs tika uzskatīta par vienu no iespējām izmantot aviācijas nozarē sasniegto izaugsmi.
Rīgas pašvaldība tūrisma mārketingā ieguldīja aptuveni miljonu latu. Projektā piedalījās arī airBaltic, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija un Latvijas Tūrisma aģentu asociācija. Šāda sadarbība starp pašvaldību, aviokompāniju un tūrisma nozari bija paredzēta, lai ārvalstu tirgos veidotu vienotu Rīgas kā ceļojumu galamērķa piedāvājumu.
gadā ārvalstu viesu skaits Rīgā strauji pieauga. Statistika liecināja par aptuveni 30 procentu pieaugumu, turklāt īpaši ievērojami palielinājās viesu skaits no Krievijas. Tomēr visu šo izaugsmi piedēvēt tikai Live Riga darbībai nebūtu pamatoti. Pēc dziļās ekonomiskās krīzes pakāpeniski atkopās tūrisma nozare kopumā, paplašinājās aviācijas maršrutu tīkls, mainījās pakalpojumu cenas un vienlaikus darbojās vairāki citi ekonomiskie faktori. Pilsētas mārketinga kampaņu var uzskatīt par vienu no izaugsmes veicināšanas pasākumiem, taču tās individuālo ietekmi uz tūristu skaita pieaugumu nevar precīzi nodalīt no pārējiem apstākļiem.
Vēlāk Rīgas Tūrisma attīstības birojs nonāca skaļu kriminālprocesu centrā saistībā ar iespējamu līdzekļu izšķērdēšanu un fiktīvu nodarbināšanu. Tomēr lielākā daļa šo epizožu attiecās uz laiku no 2012. līdz 2019. gadam, kad Šlesers Rīgas domes vadībā vairs neatradās. Tāpēc šos vēlākos iespējamos vai konstatētos pārkāpumus nevar automātiski piedēvēt cilvēkam, kurš bija piedalījies projekta izveidē vairākus gadus agrāk.
Šlesera atbildību iespējams vērtēt saistībā ar viņa laikā pieņemtajiem lēmumiem, izveidoto organizatorisko modeli un politiski noteikto attīstības virzienu. Savukārt citu amatpersonu un darbinieku vēlākā rīcība ir jāanalizē atbilstoši konkrētajiem faktiem, laika periodiem un individuālajai atbildībai. Šāds princips ir būtisks, lai politiskās biogrāfijas izvērtējums nekļūtu par mēģinājumu vienam cilvēkam pierakstīt visas vēlākās problēmas organizācijās, kuru izveidē vai attīstībā viņš savulaik piedalījies.
Viena un tā pati ekonomiskā formula
Aplūkojot Šlesera uzņēmējdarbību un politisko darbību vairāku desmitgažu garumā, kļūst redzama diezgan konsekventa ekonomiskā pieeja. Deviņdesmitajos gados viņš palīdzēja piesaistīt Latvijai Norvēģijas kapitālu, meklējot ārvalstu partnerus un iespējas attīstīt mazumtirdzniecību Latvijas tirgū. Aviācijā viņa uzmanības centrā bija jaunu aviokompāniju piesaiste un starptautiskās pasažieru plūsmas palielināšana. Dzelzceļā un ostās galvenā nozīme bija kravu īpašniekiem un tranzīta maršrutiem, bet nekustamo īpašumu nozarē un uzturēšanās atļauju politikā priekšplānā izvirzījās ārvalstu investori. Savukārt tūrisma attīstībā mērķis bija panākt, lai vairāk cilvēku atbrauktu uz Rīgu un tērētu šeit naudu.
Šīs dažādās iniciatīvas vienoja pārliecība, ka Latvijas nelielais iekšējais tirgus ierobežo ekonomiskās izaugsmes iespējas, tāpēc valstij aktīvi jāpiesaista pieprasījums, kapitāls un klienti no ārpuses. Šāda pieeja pati par sevi ir ekonomiski saprotama. Mazas, atvērtas ekonomikas lielā mērā ir atkarīgas no starptautiskās tirdzniecības, investīcijām, eksporta un ārējo tirgu pieejamības. Vairākās nozarēs Šlesera politiskās darbības laikā šīs plūsmas patiešām pieauga ļoti strauji.
Tomēr ārvalstu uzņēmumu un investoru piesaiste bieži prasīja arī noteiktu nosacījumu piedāvāšanu. Tie varēja būt zemāki lidostas maksājumi, publiskās infrastruktūras izbūve, ostas zemes iznomāšana uz vairākiem gadu desmitiem, īpaši investīciju noteikumi vai piekļuve konkrētam tirgum. No ekonomiskās politikas viedokļa šādi instrumenti var būt pamatoti, ja ieguvums sabiedrībai un valstij ir samērīgs ar piešķirtajām priekšrocībām un uzņemtajiem riskiem.
Taču tieši šeit rodas viens no būtiskākajiem jautājumiem par Šlesera politiskās darbības vērtējumu. Cik lielā mērā investoru piesaistei izmantotie publiskie resursi kalpoja Latvijas ekonomikas kopējai attīstībai, un vai atsevišķos gadījumos tie neradīja nesamērīgas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai ar politisko lēmumu pieņēmējiem saistītām personām? Atbilde nav meklējama tikai kravu, pasažieru vai investīciju apjoma statistikā. Nepieciešams vērtēt arī konkrētos līgumus, īpašnieku struktūras, politisko lēmumu pieņemšanas apstākļus un iespējamos interešu konfliktus.
Līdz šim šos jautājumus galvenokārt aplūkojām, analizējot Šlesera ekonomisko stratēģiju un tās rezultātus. Taču noteiktā brīdī par viņa politiskajām un ekonomiskajām saiknēm sāka interesēties arī tiesībsargājošās iestādes. Turpmākajā Šlesera biogrāfijas posmā arvien lielāku nozīmi ieguva noklausītas telefonsarunas, kratīšanas, KNAB izmeklēšana, prokuratūras lēmumi un tiesvedības.
Tieši šajā periodā Latvijas publiskajā telpā nostiprinājās apzīmējums, kas ar Šlesera vārdu vēlāk tika saistīts daudz ciešāk nekā viņa agrākā uzņēmēja pieredze vai dažādie ministru amati. Tas bija vārds „oligarhs”.
Iepriekšējā daļa (4/10) | Nākamā daļa (6/10)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru