ASV atļauj Krievijas dīzeli, kamēr Eiropa tērē rezerves un turpina finansēt Ukrainas atbalstu
Dažu dienu laikā pasaules enerģētikas tirgū izveidojusies situācija, kuru vēl nesen varētu uztvert kā politisku satīru. Amerikas Savienotās Valstis ir oficiāli atvērušas iespēju importēt Krievijas izcelsmes dīzeļdegvielu, kamēr Eiropas valstis turpina sankciju politiku pret Krieviju, tērē savas stratēģiskās degvielas rezerves un vienlaikus no valstu budžetiem finansē Ukrainas atbalstu.
gada 9. oktobrī ASV Finanšu ministrijas Ārvalstu aktīvu kontroles birojs jeb OFAC izdeva General License 135. Dokumenta nosaukums pats par sevi daudz neatstāj interpretācijām. Tas atļauj darījumus, kas saistīti ar Krievijas Federācijas izcelsmes dīzeļdegvielas pārdošanu, piegādi, izkraušanu un importu.
Tajā pašā dienā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka pēc sarunas ar Vladimiru Putinu Krievija piekritusi nekavējoties piegādāt vairāk nekā 300 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas ASV un pasaules tirgum. ASV Finanšu ministrijas izsniegtā licence ļauj šādu importu veikt līdz 2027. gada 7. aprīlim.
Runa nav par Krievijas jēlnaftas pilnīgu atgriešanos ASV tirgū. Tiek atļauts gatavs naftas produkts, dīzeļdegviela. Taču ekonomiskā būtība no tā nekļūst sarežģītāka. Krievijas uzņēmumi pārdod savu produktu, pircēji par to maksā, un šī nauda kļūst par Krievijas eksporta ieņēmumiem.
Tas notiek laikā, kad dīzeļdegvielas cenas ASV ir strauji augušas. Reuters ziņo, ka tās kopš kara ar Irānu sākuma pieaugušas aptuveni par 70%, sasniedzot ap 6,28 dolāriem par galonu. Tātad ASV administrācijas motivācija ir saprotama. Tirgum vajag vairāk degvielas, cenas ir augstas, un Krievija var piedāvāt nepieciešamo produktu.
Taču interesantāk kļūst brīdī, kad paskatāmies uz Eiropu.
Vācija 9. oktobrī paziņoja, ka no ārkārtas rezervēm tirgū varētu novirzīt līdz 15 miljoniem barelu dīzeļdegvielas, kurināmā un jēlnaftas. Francija dažas dienas iepriekš paziņoja par vēl 10 miljonu barelu dīzeļdegvielas izlaišanu no stratēģiskajiem krājumiem. Šie pasākumi ir daļa no G7 un Starptautiskās Enerģētikas aģentūras centieniem palielināt piedāvājumu un samazināt degvielas cenu spiedienu.
Vēl interesantāk ir tas, ka tieši ASV bija viena no valstīm, kas mudināja Eiropu izmantot ārkārtas dīzeļdegvielas krājumus. Reuters vēstīja, ka Trampa administrācija pat brīdinājusi par iespējamu ASV dīzeļdegvielas eksporta ierobežošanu, ja sabiedrotie nepalielinās piedāvājumu tirgū.
Rezultātā veidojas savdabīga aina.
Eiropas valstis atver savas stratēģiskās rezerves. Tajā pašā laikā ASV izvēlas citu risinājumu un atver legālu tirgu Krievijas dīzeļdegvielai.
Un paralēli Eiropas Savienība turpina paplašināt sankcijas pret Krieviju. 7. oktobrī ES dalībvalstu vēstnieki apstiprināja 1646 jaunus sankciju saraksta ierakstus, galvenokārt vērstus pret Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu un ar raķešu ražošanu saistītām struktūrām.
Te sākas pats interesantākais paradokss.
Latvija 2026. gadā militārajam atbalstam Ukrainai paredzējusi 0,25% no IKP jeb 110 miljonus eiro. Aizsardzības ministrija norāda, ka kopējais Latvijas militārais atbalsts Ukrainai no 2022. līdz 2025. gadam sasniedzis aptuveni 665 miljonus eiro.
Tie nav abstrakti cipari kaut kur Briselē. Tā ir Latvijas valsts budžeta nauda. Budžetu veido arī iedzīvotāju un uzņēmumu samaksātie nodokļi, un katrs miljons, kas tiek novirzīts vienam mērķim, vienlaikus nav pieejams citam. Veselības aprūpei, ceļiem, izglītībai, pensijām, sociālajai palīdzībai vai citām valsts vajadzībām.
Latvija šo naudu piešķir Ukrainai ar ļoti konkrētu pamatojumu. Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un palīdzības mērķis ir stiprināt Ukrainas spēju aizstāvēties.
Un tajā pašā laikā mūsu galvenais sabiedrotais otrā Atlantijas okeāna pusē atver Krievijai legālu iespēju pārdot dīzeļdegvielu amerikāņu tirgū.
No vienas kabatas Rietumi maksā, lai Ukraina spētu pretoties Krievijai.
No otras puses tiek pieņemts lēmums, kas ļauj Krievijai saņemt jaunus ieņēmumus no energoresursu eksporta.
Protams, var teikt, ka tās ir dažādas valstis, dažādi budžeti, dažādi juridiskie režīmi un dažādi politiskie lēmumi. Tas viss ir taisnība.
Taču nauda no juridiskām definīcijām savu vērtību nezaudē.
Ja Krievijas dīzeļdegviela tiek pārdota ASV, Krievija par to saņem naudu. Ja Latvija piešķir 110 miljonus eiro Ukrainas militārajam atbalstam, šī nauda nāk no Latvijas publiskajiem resursiem.
Un tad rodas jautājums, kuru cilvēkam no malas ir diezgan grūti neuzdot.
Cik konsekventa ir politika, kurā mazās Eiropas valstis no saviem budžetiem meklē arvien jaunus miljonus Ukrainas atbalstam, kamēr pasaules lielākā ekonomika brīdī, kad tai pašai kļūst dārga degviela, vienkārši atver tirgu Krievijas produktam?
Mums Latvijā bieži tiek atgādināts, ka Ukrainai jāpalīdz, pat ja tas maksā dārgi. Un tam ir saprotams drošības un politiskais pamatojums.
Taču tajā pašā laikā ASV savas ekonomiskās intereses risina daudz pragmatiskāk. Degviela kļūst pārāk dārga, tiek izsniegta licence, Krievijas dīzelis atkal var nonākt tirgū, un Krievija par to saņem naudu.
Tā nu tas rats griežas, mani draugi.
Latvijas nodokļu maksātāju nauda palīdz Ukrainai pretoties Krievijai. Amerika tajā pašā laikā ļauj Krievijai pārdot tai dīzeļdegvielu un nopelnīt.
Vienā pusē mēs tērējam, lai Krievijai būtu grūtāk finansēt karu.
Otrā pusē Krievijai tiek atvērts jauns legāls ienākumu avots.
Un pēc tam vēl mēģinām cilvēkiem izskaidrot, ka starptautiskā politika ir ļoti sarežģīta.
Dažreiz tā nemaz nav tik sarežģīta.
Dažreiz vienkārši pietiek nolikt naudas plūsmas blakus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru