Degviela kļūst dārgāka, pārtikas cenas aug, rēķini palielinās. Cilvēki arvien biežāk runā par to, cik grūti kļuvis dzīvot. Sociālajos tīklos netrūkst komentāru, kuros pašreizējā situācija tiek raksturota gandrīz kā ekonomiska katastrofa. Klausoties šajās sarunās, varētu rasties iespaids, ka sabiedrība tuvojas brīdim, kad cilvēki vairs nevarēs atļauties pat ikdienas braucienus.
Taču katru darbdienas rītu uz ceļiem redzama pavisam cita aina. Rīgas ielas ir pilnas ar automašīnām, krustojumos veidojas garas rindas, un brauciens no Purvciema līdz centram var aizņemt pusstundu vai pat stundu. Tūkstošiem cilvēku ik dienu sēž pie stūres, patērē degvielu un pavada ievērojamu daļu sava laika sastrēgumos. Un nākamajā rītā viss sākas no jauna.
Interesanta pretruna. Publiskajās sarunās degvielas cenas kļuvušas gandrīz nepanesamas, bet uz ceļiem automašīnu joprojām ir tik daudz, ka tās cita citai traucē pārvietoties.
Iedomāsimies, ka degvielas litrs maksātu divarpus vai pat trīs eiro. Cik daudz cilvēku patiešām atteiktos no saviem ierastajiem braucieniem? Cik daudzi pārkārtotu savu ikdienu, izvēlētos sabiedrisko transportu vai sāktu rūpīgāk izvērtēt katru nobraukto kilometru? Visticamāk, daudzi turpinātu dzīvot tāpat kā līdz šim, tikai ar vēl lielāku neapmierinātību par degvielas cenām.
Protams, automašīna daudziem ir nepieciešama darbam, ģimenes pienākumiem un ikdienas vajadzībām. Taču arī šis apstāklis atklāj būtisku lietu. Cilvēki mēdz pielāgoties cenu pieaugumam, pārkārtot savus izdevumus un turpināt ierasto dzīvi pat tad, kad vārdos situāciju raksturo kā gandrīz neizturamu.
Varbūt problēma slēpjas pašā cilvēka dabā? Mums ir raksturīgi būt neapmierinātiem neatkarīgi no apstākļiem. Kad algas ir mazas, sūdzamies. Kad tās palielinās, atklājam, ka vajadzību kļuvis vēl vairāk. Kad degviela maksā pusotru eiro, tā ir pārāk dārga. Kad cena tuvojas diviem eiro, sākam atcerēties laikus, kad pusotrs eiro šķita nepieņemami daudz.
Šķiet, ka cilvēka prasības aug līdz ar viņa iespējām. Tas, kas vakar bija greznība, šodien kļūst par nepieciešamību, bet rīt jau tiek uztverts kā pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa. Un ikreiz, kad šīs ērtības kļūst dārgākas, rodas sajūta, ka dzīve pasliktinās.
Tādēļ, vērtējot sabiedrības ekonomisko stāvokli, ir vērts pievērst uzmanību ne vien tam, ko cilvēki saka, bet arī tam, ko viņi dara. Cik daudz tiek pirkts, cik daudz patērēts, cik daudz cilvēku turpina izmantot pakalpojumus un cik lielā mērā patiesībā mainās viņu ikdienas paradumi.
Varbūt īstā ekonomiskā krīze būs redzama tajā rītā, kad no Purvciema līdz Rīgas centram sastrēgumstundā varēs aizbraukt piecās minūtēs. Kad ierastās automašīnu rindas būs pazudušas un cilvēki vairs nevarēs atļauties braukt tā, kā braukuši gadiem. Tad gan būs pamats nopietni pētīt, kas noticis ar sabiedrības pirktspēju.
Bet pagaidām no rītiem turpinām stāvēt sastrēgumos, maksāt par degvielu, dusmoties par cenām un stāstīt cits citam, cik nepanesama kļuvusi dzīve.
Iespējams, cilvēks vienkārši ir tāda būtne, kurai vienmēr būs par ko sūdzēties. Ja dzīve kļūst sliktāka, viņš sūdzas par grūtībām. Ja tā kļūst labāka, viņš sāk vēlēties vairāk.
Un tā mēs turpinām dzīvot. Arvien vairāk iespēju, arvien augstākām prasībām un nemainīgu pārliecību, ka agrāk kaut kā tomēr bija labāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru