Ir lietas, kuras cilvēks iemācās tik agri, ka ilgu laiku pat neiedomājas pajautāt, kāpēc tās dara. Man viena no tādām lietām bija desmitā tiesa.
Es nevarētu gluži teikt, ka uzaugu ļoti reliģiskā ģimenē. Vismaz sākumā tā nebija. Reliģija mūsu ģimenē ienāca daudz izteiktāk vēlāk, galvenokārt caur mammu. Dzīvē viņai tobrīd nebija vieglākais periods, un kaut kādā brīdī viņa nonāca pie evaņģēlisko kristiešu draudzes “Jaunā Paaudze”.
Šodien uz to visu skatos pavisam citām acīm nekā toreiz. Man ir savs diezgan kritisks viedoklis gan par šo vidi, gan par cilvēkiem, kuri tajā laikā mācīja citiem, kā pareizi ticēt un dzīvot. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bērnībā es, protams, nedomāju par reliģisko organizāciju statusiem, teoloģiju vai to, kur beidzas ticība un sākas cilvēku uzbūvēta sistēma. Es vienkārši redzēju, kā tas viss ienāk mūsu ikdienā. Bija lielākas kopīgas sapulces, bet paralēli cilvēki pulcējās arī mazākās grupās mājās un dzīvokļos. Viena no šādām grupām kādu laiku regulāri sanāca arī mūsu mājās.
Tāpēc reliģija man tajā laikā nebija kaut kas tāls, kas svētdienās notiek kaut kur baznīcā. Šie cilvēki sēdēja mūsu mājās. Tur runāja par Dievu, ticību, Bībeli, pareizu dzīvi un, protams, arī par naudu. Tur es dzirdēju arī par desmito tiesu.
Princips bērnam bija saprotams bez teoloģijas grāda: no tā, ko saņem, desmit procentus atdod Dievam, un Dievs tevi svētīs. Es to toreiz sapratu vēl vienkāršāk: ja dod Dievam savu daļu, dzīvē lietas sāks iet labāk.
Par šo principu tika runāts pietiekami pārliecinoši, lai bērnam īsti nebūtu iemesla domāt, ka te vispār būtu par ko šaubīties. Interesanti gan, ka teorija un ikdienas dzīve ne vienmēr gāja roku rokā. Cik atceros no bērnības, arī mamma pati nebūt katru mēnesi precīzi neatlika desmit procentus un nenesa tos draudzei. Reālā dzīve bija daudz neregulārāka par teoriju. Bet tas atkal ir cits stāsts.
Man galvā palika pats princips: dod desmito daļu, un tava dzīve mainīsies uz labo pusi. Un kādu laiku man pat šķita, ka tas darbojas.
Tikai pēc daudziem gadiem parādījās neērts jautājums: ko tieši nozīmē “darbojas”?
Cilvēks iet skolā, pabeidz to, atrod pirmo darbu vai kādu piepelnīšanās iespēju. Kādam palīdz vecāki, citam nav, kas palīdz. Vēlāk parādās labāks darbs. Kāds sāk savu biznesu. Kaut kas izdodas, kaut kas izgāžas. Vienā vietā nopelni, citā pazaudē. Vienreiz pieņem ļoti labu lēmumu, citreiz tādu, par kuru pēc pieciem gadiem pašam gribas sev pajautāt: ko es toreiz vispār domāju?
Paiet desmit, divdesmit, trīsdesmit gadi. Ja visu šo laiku cilvēks kaut ko dara, mācās, strādā un kaut nedaudz mācās arī no savām kļūdām, nav nekas pārsteidzošs, ka četrdesmit gadu vecumā viņam ir vairāk pieredzes, naudas un stabilitātes nekā astoņpadsmit gados.
Tagad šim stāstam pašā sākumā pieliksim vienu detaļu: visus šos gadus cilvēks maksāja desmito tiesu.
Un pēkšņi rodas ļoti skaists stāsts. Es sāku dot desmito tiesu. Tagad man ir labs darbs, māja, automašīna un nauda. Tātad desmitā tiesa darbojas.
Pagaidiet. Kur pazuda viss pārējais?
Darbs, izglītība, pieredze, paaugstinājumi, risks, bizness, ģimenes palīdzība, pazīšanās, ekonomiskā situācija, veiksmīgi lēmumi un arī tie neveiksmīgie, pēc kuriem cilvēks kaut ko iemācījās. Un, visbeidzot, vienkārši divdesmit nodzīvoti gadi.
No milzīgas cēloņu ķēdes mēs izvēlējāmies vienu posmu un paziņojām: lūk, tas bija galvenais.
Lai pārbaudītu šo domu, paņemsim nosacītu Jāni. Atvainojos visiem normālajiem Jāņiem.
Mūsu Jānim ir trīspadsmit gadi, un kopš šī vecuma viņš gandrīz nekad nav redzēts bez alus pudeles. Arī frāze “vajadzētu pastrādāt” kaut kā nav kļuvusi par viņa dzīves moto. Bet Jānis tic Dievam un no katra nejauši saņemtā eiro godīgi atdod desmit procentus.
Paiet divdesmit gadi. Ja nekas cits Jāņa uzvedībā nemainās, vai šie desmit procenti paši uzbūvēs viņam karjeru? Izveidos uzņēmumu? Iemācīs rīkoties ar naudu? Iedos profesiju? Maz ticams. Drīzāk Jānis nonāks tur, kur viņu divdesmit gadus veduši viņa paša lēmumi. Varbūt viņš visu mūžu strādās gaterī. Un arī tas vēl nav sliktākais variants.
Taču pat šeit stāstu par desmito tiesu iespējams izglābt. Jānim taču ir darbs. Viņš nav nomiris grāvī. Tātad Dievs viņu sargāja.
Un te sākas problēma, kas mani interesē daudz vairāk par pašu reliģiju. Ja cilvēks kļūst bagāts, var pateikt: redzi, desmitā tiesa darbojas. Ja paliek nabadzīgs, Dievs viņu pārbauda. Pazaudēja darbu, Dievam viņam ir cits ceļš. Atrada jaunu, Dievs viņu atalgoja par uzticību.
Ja gan labs, gan slikts rezultāts apstiprina vienu un to pašu apgalvojumu, rodas ļoti vienkāršs jautājums: kāds rezultāts tad vispār parādītu, ka apgalvojums nav pareizs?
Ja tāda rezultāta nav, mēs vairs neko nepārbaudām. Mēs tikai piemeklējam skaidrojumu jau notikušajam.
Te gan būtu negodīgi aiziet otrā galējībā un pateikt, ka desmit procentus vienkārši izdomāja kāds mācītājs, kuram vajadzēja samaksāt par telpu apkuri. Vecajā Derībā desmitā tiesa tiešām pastāv.
Maleahija grāmatas trešās nodaļas desmitajā pantā ir norādījums atnest pilnu desmito tiesu krātuvē, lai Dieva namā būtu pārtika. Turpat seko neparasti tiešs aicinājums pārbaudīt Dievu un solījums par bagātīgu svētību.
Tātad šāds teksts eksistē. To nevar vienkārši norakstīt uz mūsdienu draudžu fantāziju. Bet no tā vēl neizriet formula: atdod desmit procentus no algas, saņem vairāk naudas atpakaļ.
Tekstā ir runa par svētību. Pārvērst šo svētību precīzā finansiālā darījumā jau ir interpretācija.
Un vēl interesantāk kļūst Jaunajā Derībā. Pāvils Otrajā vēstulē korintiešiem raksta, ka cilvēkam jādod tas, ko viņš pats savā sirdī nolēmis dot, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā. Šajā konkrētajā norādījumā fiksēti desmit procenti vispār nav minēti.
Tas jau nedaudz maina bildi. Varbūt svarīgākais nemaz nav kalkulators.
Un tad es par desmito tiesu atcerējos pavisam citā vietā. Ne baznīcā, bet pie veikala.
Tur sēdēja kāda sieviete gados. Es viņu nekad agrāk nebiju redzējis. Viņa nestaigāja cilvēkiem pakaļ, neķēra aiz rokas un skaļi neko neprasīja. Vismaz manā atmiņā viņa vienkārši sēdēja. Blakus bija trauciņš vai izstiepta roka.
Es pat šodien nevaru pateikt, kāpēc tieši viņai noticēju. Varbūt pareizi novērtēju situāciju. Varbūt pilnīgi kļūdījos. Mēs reizēm dažās sekundēs uzbūvējam veselu sveša cilvēka dzīvesstāstu pēc sejas, apģērba un uzvedības. Smadzenes šajā ziņā ir ārkārtīgi pārliecinošas arī tad, kad tām nav ne jausmas, kas patiesībā notiek.
Bet toreiz es apstājos, atvēru maku un ieraudzīju piecu eiro banknoti. Iedevu to viņai, pasmaidīju un aizgāju. Vairāk šo sievieti nekad neesmu redzējis.
Nekādus piecus, desmit vai piecdesmit eiro pēc stundas uz ielas arī neatradu. Taču kaut ko es saņēmu uzreiz.
Mainījās mans paša iekšējais stāvoklis. To ir grūti precīzi nosaukt. Gandarījums, miers, kaut kāds vieglums. Un galvenais, tajā brīdī es neko negaidīju pretī. Ne no tās sievietes, ne no Dieva, ne no Visuma. Darījums bija beidzies tajā sekundē, kad nauda pārgāja no vienas rokas otrā.
Un tieši šeit vecais jautājums par desmito tiesu man kļuva daudz interesantāks.
Psiholoģijā ir pētīts tā sauktais prosocial spending, proti, naudas tērēšana citu cilvēku labā. 2008. gadā žurnālā Science Elizabete Dana, Lara Aknina un Maikls Nortons publicēja pētījumu Spending Money on Others Promotes Happiness. Vienā eksperimenta daļā cilvēkiem tika dota nauda un pēc nejaušības principa noteikts, vai tā jāiztērē sev vai citiem. Autori ziņoja, ka grupa, kura naudu tērēja citiem, pēc tam uzrādīja lielāku laimes sajūtu.
Tas izklausās gandrīz pārāk skaisti. Tāpēc svarīga ir nākamā detaļa.
- gadā tika publicēts šī eksperimenta atkārtojums ar lielāku dalībnieku skaitu. Sākotnējā eksperimentā bija 46 dalībnieki, atkārtojumā gala analīzē 133. Izmantojot sākotnējā darba analīzes metodi, atkārtojuma autori statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām neatrada. Taču citā, izpētes analīzē, izmantojot tiešāku laimes mērījumu pēc naudas iztērēšanas, rezultāts bija sākotnējā pētījuma virzienā.
Un tieši šāds rezultāts man patīk daudz vairāk par skaistu frāzi “zinātne pierādīja”. Nē. Viss nav tik vienkārši.
Ir pamats domāt, ka palīdzēšana un naudas tērēšana citu cilvēku labā noteiktos apstākļos var pozitīvi ietekmēt paša devēja emocionālo stāvokli. Bet tā nav burvju poga, kuru nospiežot visiem cilvēkiem vienmēr notiek viens un tas pats. Un nevienā no šiem pētījumiem nav pierādīts, ka tieši desmit procenti būtu kaut kāds īpašs skaitlis. Vēl jo mazāk tie pierāda, ka atdotā nauda vēlāk mistiskā veidā atgriežas lielākā daudzumā.
Bet te parādās cita iespēja.
Pieņemsim, ka cilvēks palīdz kādam pilnīgi nesavtīgi. Mainās viņa iekšējais stāvoklis, varbūt pavisam nedaudz. Iekšējais stāvoklis var ietekmēt uzvedību. Uzvedība ietekmē to, kā runājam ar cilvēkiem. Cilvēki ietekmē mūsu iespējas. Iespējas ietekmē lēmumus. Lēmumi pēc gadiem var pilnīgi reāli ietekmēt dzīves rezultātu.
Tad ķēde izskatītos nevis iedevu simt eiro, Dievs atsūtīja divsimt, bet daudz garāka: palīdzēju, kaut kas mainījās manī, mazliet mainījās mana uzvedība, mainījās dažas attiecības un lēmumi, un pēc laika mainījās arī kaut kas manā dzīvē.
Pierādīt konkrētu šādu ķēdi pēc desmit gadiem būtu ārkārtīgi grūti. Bet pats iespējamais mehānisms vairs nav mistisks.
Un varbūt tieši tādēļ cilvēks pēc daudziem gadiem pilnīgi godīgi saka: “Kopš sāku dot, mana dzīve mainījās.” Viņš var pareizi atcerēties sākumu un pareizi redzēt rezultātu, bet kļūdīties par to, kas notika pa vidu.
Un tomēr paliek viens neērts jautājums.
Kāpēc vispār desmit? Kāpēc ne trīs? Kāpēc ne septiņpadsmit?
Ja pozitīvo efektu rada pati nesavtīga došana, iespējams, procentam vispār nav īpašas nozīmes. Es neatradu pārliecinošus zinātniskus pierādījumus, ka tieši desmit procentiem piemistu īpašs psiholoģisks vai materiāls efekts.
Ir arī vēl viens jautājums, kuru bērnībā neuzdevu. Kad man saka “atdod Dievam”, kam fiziski nonāk nauda? Dievam bankas konta, cik man zināms, nav. Naudu saņem cilvēki un organizācijas. Kā tā pēc tam tiek izmantota, ir jau pavisam konkrēts un pārbaudāms jautājums.
Par tās draudzes naudas izlietojumu tajā laikā man šādu datu nav, tāpēc es negrasos izdomāt atbildi. Es varu runāt tikai par to, ko pats redzēju, ko man mācīja un kā šo principu toreiz sapratu.
Arī tas, starp citu, ir cits stāsts.
Tāpēc es negribu izdomāt atbildi tikai tāpēc, lai šim rakstam būtu skaistas beigas.
Bībelē desmitā tiesa tiešām pastāv. Bībelē ir arī teksts, kurā saistībā ar to tiek solīta svētība. Jaunajā Derībā atrodam principu dot brīvprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Savukārt psiholoģiskie eksperimenti dod pamatu domāt, ka naudas tērēšana citu cilvēku labā noteiktos apstākļos var ietekmēt paša devēja emocionālo stāvokli.
Bet starp šo un apgalvojumu “atdod desmit procentus, un dzīve tev tos atdos atpakaļ” joprojām ir milzīgs tukšums.
Varbūt senie cilvēki bija pamanījuši kaut ko ļoti reālu cilvēka psiholoģijā un sabiedrībā, tikai aprakstīja to savā valodā. Varbūt reliģiskās institūcijas šo principu vēlāk ļoti veiksmīgi izmantoja arī savas pastāvēšanas finansēšanai. Varbūt darbojas vairāki mehānismi vienlaikus.
Un varbūt tur ir vēl kaut kas, ko mēs šodien nemākam izmērīt.
Ar pēdējo variantu gan jābūt uzmanīgiem. Tas, ka mēs kaut ko vēl nevaram izskaidrot, nav pierādījums tam, ka mūsu mīļākais skaidrojums ir pareizais.
Bet arī jautājums no tā nepazūd.
Un laikam tieši tāpēc pēc tik daudziem gadiem es pie tā atgriezos.
Avoti
Bībele, Maleahija 3:10
Bible Gateway — Malachi 3:10
Desmitā tiesa, Dieva nama krātuve un apsolītā svētība.
Bībele, 2. vēstule korintiešiem 9:7
Bible Gateway — 2 Corinthians 9:7
Došana pēc paša lēmuma, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā.
Elizabeth W. Dunn, Lara B. Aknin, Michael I. Norton, “Spending Money on Others Promotes Happiness”, Science, 2008
PubMed — pētījuma ieraksts
DOI: 10.1126/science.1150952.
Garam Kim u.c., “Prosocial spending encourages happiness: A replication of the only experiment reported in Dunn, Aknin, and Norton (2008)”, PLOS ONE, 2022
PLOS ONE — pilns pētījums
DOI: 10.1371/journal.pone.0272434.
Es atceros vienu cilvēku, kurš nodarbojas ar biznesu. Viņš saka: “Es īpaši neeju uz baznīcu. Jā, es ticu Dievam, bet es neeju uz baznīcu, taču ievēroju desmito tiesu. Ja es atdodu desmito tiesu baznīcai, man ir svētības, mans bizness aug. Turpretī manam draugam, kurš netic Dievam un neatdod desmito tiesu, viss jūk, pilnīgi viss jūk.”
AtbildētDzēstEs neesmu reliģisks cilvēks, bet vienkārši zinu, ka desmito tiesu mēs neatdodam tāpēc, ka Dievam būtu vajadzīga nauda. Dievam nauda nav vajadzīga. Tas ir par to, kam mana sirds ir pieķērusies, vai tā ir pieķērusies naudai vai kam citam. Es dodu, un Dievs mani svētī.
Bībelē, Maleahijas grāmatā, ir rakstīts: dodiet desmito tiesu, un atvērsies debesu logi. Tas nenozīmē, ka tev nekad nevar būt kāda problēma vai kaut kas slikts, bet Dievs obligāti svētīs un palīdzēs, dos gudrību. Tavs bizness pastāvēs un ies augumā, nevis lejā.
Daudzi cilvēki stāsta par šīm lietām. Es personīgi atdodu desmito tiesu un zinu, ka man ir svētības.
Mums ar vīru ir nedaudz atšķirīgas domas par desmito tiesu. Es uzskatu, ka vajag dot draudzei, tur, kur tu saņem garīgo barību. Bet mēs esam nolēmuši dot cilvēkiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Un mēs redzam, ka mums viss aug. Mēs varam braukt tur, kur citi nevar aizbraukt, mums ir nauda, mēs taisām remontus, mēs dzīvojam, mums nav problēmu. Protams, cilvēks var saslimt, ir vīrusi, ir vecums un citas lietas. Bet kopumā mēs redzam, ka Dievs svētī.
Man ir vienalga, ko saka citi cilvēki. Manas attiecības ir ar Dievu. Dievs un reliģija ir pavisam dažādas lietas.
Reliģija ir formāts un dogmas: tev jādara tā, tā un tā. Bet tad, kad tev ir attiecības ar Dievu, kad tu zini, kas ir Jēzus, kad zini, kam tu tici, tu zini, kas tev jādara. Tu vadies no Gara.
Ir miesīgi kristieši un ir garīgi kristieši, kuri saņem no augšienes, kuri zina Dievu, zina, kur viņiem jāiet un kas viņiem jādara.
Un ir cilvēki, kuri paņem kaut ko no viena, kaut ko no otra, filozofē, vienu paklausās, otru paskatās, vēl kādu paklausās, bet pašiem nekā nav. Kad tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tu lasi Bībeli, Dieva Gars tev atklāj, tu zini, ko dari, un redzi rezultātu.
Es pati reiz nonācu līdz tam, ka negribēju klausīties nevienu, jo ir tik daudz dažādu virzienu. Viens saka vienu, otrs kaut ko citu, trešais vēl kaut ko.
Es vienkārši teicu: “Dievs, es negribu klausīties nevienu. Es vienkārši gribu zināt patiesību. Ko Tu saki?”
Un Dievs man caur savu Vārdu atbildēja.
Tāpēc es sevi neuzskatu par reliģisku cilvēku. Es esmu kristiete, kura iet pakaļ Jēzum.