Cilvēks ir pieradis teikt, ka viņš kaut ko rada. Mēs radām lietas, būvējam mājas, izgatavojam automašīnas, ražojam traukus un tūkstošiem citu priekšmetu. Taču, ja uz šo procesu paskatās mazliet rūpīgāk, izrādās, ka gandrīz neko no tā mēs patiesībā neradām no nekā. Mēs tikai pārveidojam to, kas jau eksistē.
Uz galda stāv krūze. Mēs zinām, ka tā ir izgatavota rūpnīcā, taču rūpnīcā neviens neradīja vielu, no kuras krūze sastāv. Tur jau bija nepieciešamie materiāli, iekārtas tos apstrādāja un piešķīra tiem noteiktu formu. Rezultātā vairāki jau eksistējoši elementi kļuva par priekšmetu, kuru mēs nosaucām par krūzi. Tas pats attiecas uz automašīnu, māju, telefonu vai jebkuru citu cilvēka izgatavotu lietu. Mēs ļoti labi protam mainīt vielas formu, īpašības un savstarpējo izvietojumu, taču pati viela nav sākusies mūsu rūpnīcā.
Savā ziņā līdzīgs process notiek arī ar mums pašiem. Cilvēka ķermenis neveidojas no tukšuma. Tam nepieciešams ūdens, skābeklis, pārtika un milzīgs daudzums dažādu ķīmisko elementu, kas pasaulē jau eksistē. Organisms tos pārstrādā un izmanto sava ķermeņa veidošanai. Apēsta zivs vienkārši nepazūd no realitātes. Tās vielas tiek sadalītas, pārveidotas, daļa tiek izvadīta, bet daļa var kļūt par materiālu, no kura organisms būvē pats sevi. Tas, kas vēl nesen bija daļa no cita organisma, pēc kāda laika jau piedalās pavisam cita organisma procesos.
Šāda doma pati par sevi neatbild uz jautājumu, no kurienes radās pasaule, taču tā noved pie daudz interesantākas problēmas. Ja gandrīz viss, ko mēs saucam par radīšanu, patiesībā ir jau eksistējošas vielas pārveidošana, var mēģināt šo ķēdi izsekot atpakaļ.
Krūzes materiālam ir sava izcelsme. Ķīmiskajiem elementiem, no kuriem tas sastāv, ir sava vēsture. Zeme izveidojās no vielas, kas eksistēja vēl pirms mūsu planētas. Saules sistēma savukārt radās no daudz senākas vielas, kuras daļa bija saistīta ar iepriekšējām zvaigžņu paaudzēm. Jo tālāk ejam atpakaļ, jo mazāk mūsu stāsts sāk līdzināties ikdienas priekšstatam par kaut kā radīšanu un jo vairāk tas kļūst par nepārtrauktu vienas matērijas un enerģijas formas pāriešanu citā.
Cilvēce šajā ceļā ir tikusi pārsteidzoši tālu. Mums nav nepieciešams būt klāt pirms miljardiem gadu, lai kaut ko uzzinātu par tā laika Visumu. Mēs varam pētīt gaismu, vielu, starojumu, planētu un zvaigžņu veidošanos, salīdzināt novērojumus ar fizikas likumiem un matemātiskiem modeļiem. Tādā veidā iespējams rekonstruēt arvien senākus Visuma attīstības posmus. Tomēr rekonstrukcija nevar automātiski turpināties bezgalīgi. Jo tuvāk nonākam pie ārkārtīgi agrīna Visuma, jo vairāk tuvojamies robežai, aiz kuras mūsu pašreizējās teorijas vairs nespēj droši aprakstīt notikušo.
Tieši šeit parādās problēma, kuru reizēm pārāk viegli paslēpj aiz vārdiem “Visuma sākums”. Lielā sprādziena teorija ļoti labi apraksta daudzus Visuma agrīnās attīstības aspektus, taču pats nosaukums cilvēka iztēlē rada pārāk vienkāršu ainu: it kā kaut kur nebūtu bijis nekā, tad noticis sprādziens un pēkšņi parādījies viss. Mūsdienu kosmoloģija neko tik vienkāršu neapgalvo. Mēs spējam izsekot Visuma attīstībai līdz ārkārtīgi karstam un blīvam stāvoklim, bet jautājums par to, kas bija vēl agrāk un vai vārdam “agrāk” tur vispār ir tāda pati nozīme, paliek atvērts.
Šajā vietā man šķiet interesanta līdzība ar grāmatu. Grāmata var saturēt milzīgu daudzumu informācijas par notikumiem savās lappusēs. Ja tā kaut kādā veidā spētu pati sevi pētīt, tā varētu analizēt savu papīru, tinti, tekstu un attiecības starp nodaļām. Iespējams, pēc vēlākajām nodaļām tā pat spētu diezgan precīzi rekonstruēt daļu no iepriekšējām. Taču informācija par to, kas atradās telpā pirms grāmatas tapšanas, ne obligāti atrodas pašā grāmatā.
Ar mums ir vēl sarežģītāk, jo mēs neatrodamies ārpus Visuma un nevaram paskatīties uz to no malas. Visi mūsu instrumenti, novērojumi, smadzenes un matemātika atrodas tajā pašā sistēmā, kuras izcelsmi mēģinām noskaidrot. Mēs esam parādījušies jau notiekoša procesa laikā un no tā atstātajām pēdām mēģinām rekonstruēt iepriekšējo.
Tāpēc varbūt precīzāk būtu teikt, ka cilvēce Visuma grāmatu nav sākusi lasīt no pirmās lappuses. Mēs tajā pamodāmies kaut kur pa vidu un tagad lasām atpakaļ. Ar katru paaudzi izdodas izlasīt arvien vairāk, taču nav nekādas garantijas, ka, turpinot šķirt lappuses atpakaļ, mēs kādreiz atradīsim vienkāršu pirmo teikumu, kurā būs uzrakstīts, no kurienes radās viss.
Pat ja kādreiz izdotos pierādīt, ka pirms mūsu Visuma pastāvēja kāds cits stāvoklis, problēma nepazustu. Tad būtu jājautā, no kurienes radās šis stāvoklis. Ja tam bija vēl kāds iepriekšējs cēlonis, jautājumu varētu atkārtot atkal. Agrāk vai vēlāk mēs nonākam pie izvēles starp idejām, kuras cilvēka intuīcijai visas šķiet savādas: kaut kas ir eksistējis vienmēr, kaut kas ir radies bez iepriekšēja cēloņa, cēloņu ķēdei nav sākuma vai arī paši jēdzieni “sākums”, “pirms” un “cēlonis” šādā līmenī vairs nedarbojas tā, kā esam pieraduši tos saprast.
Mēs zinām ārkārtīgi daudz par pasauli, kurā dzīvojam. Taču, iespējams, ir milzīga atšķirība starp spēju saprast, kā Visums attīstās, un spēju atbildēt, kāpēc vispār eksistē kaut kas, kam ir iespējams attīstīties. Pirmajā jautājumā cilvēce ir tikusi ļoti tālu. Otrais joprojām stāv turpat un, šķiet, gaida mūs aiz pašas pirmās lappuses.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru