Ainārs Šlesers pirms politikas. Bizness, ārvalstu kapitāls un ceļš līdz miljoniem
Par Aināru Šleseru Latvijā ir grūti runāt neitrāli. Vieniem viņš ir uzņēmējs un politiķis, kurš prata piesaistīt ārvalstu kapitālu, palīdzēja attīstīt Rīgas lidostu, sekmēja zemo cenu aviokompāniju ienākšanu Latvijā un virzīja tranzīta, ostu, tūrisma un lielu investīciju projektu attīstību. Citi viņu uzskata par vienu no Latvijas oligarhu politikas simboliem. Viņa vārds gadiem saistīts ar jautājumiem par slēptām biznesa interesēm, politisko ietekmi, skaļiem kriminālprocesiem un robežu starp valsts varu un privātu labumu.
Šajos vērtējumos reizēm grūti atpazīt vienu un to pašu cilvēku. Atbalstītāju skatījumā Šlesers ir enerģisks uzņēmējs, kurš ienāca politikā un mēģināja valsti vadīt pēc biznesa principiem, tiecoties palielināt pasažieru, kravu, investīciju un tūristu plūsmu un līdz ar to arī naudas apgrozījumu. Pretinieku skatījumā viņš ir politiķis, kurš, ieguvis pieeju valsts resursiem, prata izmantot politisko ietekmi, lai veidotu sev un savam lokam izdevīgu uzņēmējdarbības vidi. Abi priekšstati Latvijā ir atkārtoti tik bieži, ka sabiedriskajā diskusijā nereti tiek pieņemti par pierādītiem faktiem. Tomēr atkārtošana pati par sevi neapliecina politiska apgalvojuma patiesumu.
Šajā rakstu ciklā Šlesera darbību vērtēsim pēc dokumentiem, pārbaudot gan viņa paša apgalvojumus par sasniegumiem, gan pretinieku pārmetumus par valsts izmantošanu privātās interesēs. Lai novērtētu viņa paveikto, jāaplūko konkrētie lēmumi un rezultāti pirms un pēc to pieņemšanas. Jāvērtē arī tas, cik lielu daļu ekonomiskās izaugsmes var pamatoti saistīt ar viņa darbību un kas, iespējams, būtu noticis arī bez viņa līdzdalības. Tikpat rūpīgi jānošķir oficiāli konstatēti pārkāpumi no aizdomām un izmeklēšanā vērtētiem apgalvojumiem, kā arī no politiskiem apvainojumiem, kuri gadu gaitā ieguvuši sabiedrībā pieņemta fakta statusu, lai gan tiesā nav pierādīti.
Cikla centrā ir jautājums par to, ko Šlesera veidotā sistēma deva Latvijai un kādu labumu no tās guva viņš pats. Dokumentos atrodamā aina var izrādīties neērta gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem. Taču, pirms vērtēt viņa politisko darbību, jāizseko uzņēmējdarbībai, ar kuru viņš nodarbojās pirms ievēlēšanas Saeimā.
Uzņēmējdarbība pirms politikas
Kad 1998. gadā Šlesers ienāca lielajā politikā, viņam jau bija vairāku gadu pieredze starptautiskajā biznesā, uzņēmumu vadīšanā un ārvalstu investoru projektos. Viņam piederēja arī uzņēmumu kapitāldaļas ar ievērojamu vērtību. Līdz ievēlēšanai Saeimā viņš bija ieguvis praktisku uzņēmējdarbības pieredzi un politikā ienāca ar privātu kapitālu un konkrētu priekšstatu par to, kā pelna naudu. Šī pieredze vēlāk palīdz izprast viņa pieeju valsts pārvaldei.
Šlesera agrīnais ceļš bija cieši saistīts ar Norvēģiju. Deviņdesmito gadu sākumā viņš tur mācījās un vēlāk vadīja Latvijas Informācijas un tirdzniecības centru. Viņa toreizējais biznesa partneris Viesturs Koziols vēlāk Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā apstiprināja, ka centrs Oslo tika veidots kopā ar norvēģu investoru un Šlesers kļuva par tā vadītāju. Tātad jau viņa agrīnajā uzņēmējdarbībā nozīmīga vieta bija partneriem un ārvalstu kontaktiem. Priekšstats par vientuļu uzņēmēju, kurš ar vienu koferi ieradies Norvēģijā un patstāvīgi uzbūvējis biznesa impēriju, šo sadarbību neatspoguļo. Šlesera darbība jau sākumā balstījās spējā savienot vienā valstī pieejamu kapitālu ar uzņēmējdarbības iespējām citā.
Pēc atgriešanās Latvijā sekoja pārtikas imports un uzņēmums Skandi. Par šī biznesa sākumu vēlāk izskanēja dažādi stāsti, tostarp paša Šlesera versija par preču saņemšanu ar atlikto maksājumu. Precīzu viņa sākuma kapitālu dokumentāli noteikt nav izdevies. Žurnālistu pētījumos, atsaucoties uz uzņēmuma dibināšanas dokumentiem, minēts aptuveni 15 tūkstošu latu mantiskais ieguldījums, taču uzņēmuma reģistra lietas oriģinālie materiāli šajā pētījumā nav pārbaudīti.
Ar Skandi saistās arī viens no pirmajiem neērtajiem ierakstiem Šlesera biznesa vēsturē. 1996. gadā tika sākts kriminālprocess par iespējamu izvairīšanos no nodokļu nomaksas. To 2000. gadā izbeidza noilguma dēļ. Kriminālprocesa sākšana un izbeigšanas pamats ir fakti, taču tiesas sprieduma, ar kuru Šlesers šajā epizodē būtu atzīts par vainīgu nodokļu noziegumā, nav. Procesa izbeigšana noilguma dēļ neļauj runāt nedz par attaisnojošu spriedumu, nedz par notiesāšanu. Šo juridisko atšķirību būs nepieciešams ievērot arī citās viņa darbības epizodēs.
Daudz nozīmīgāks pavērsiens Šlesera uzņēmējdarbībā bija sadarbība ar norvēģu Varner grupu. 1994. gada beigās Latvijā reģistrēja Dressmann Baltija, kas vēlāk kļuva par Varner Baltija. Šlesers uzņēmumu vadīja un bija tā mazākuma līdzīpašnieks. Arhīvu avotos viņa līdzdalība minēta 20 procentu apmērā.
Šajā sadarbībā nostiprinājās biznesa modelis, kas vēlāk bija vērojams plašākā mērogā. Norvēģu partneris nodrošināja starptautisku zīmolu, kapitālu, preces un biznesa modeli, savukārt Šlesers uzņēmās vietējās darbības vadību, sarunas, piemērotu objektu atrašanu un biznesa izvēršanu Latvijā, izmantojot savas zināšanas par tirgu un kontaktus. Līdzdalība uzņēmuma kapitālā deva viņam iespēju gūt labumu arī no uzņēmuma vērtības pieauguma.
Latvijas Privatizācijas aģentūras 1998. gada informācija rāda, ka Varner Baltija tobrīd jau kontrolēja trīs Dressmann un divus Cubus veikalus Rīgā. Uzņēmumam piederēja arī universālveikala Centrs kontrolpakete un 40 procenti Rimi Baltija. 1997. gada pirmajos sešos mēnešos vien Varner Baltija apgrozījums bija aptuveni 3,3 miljoni ASV dolāru. Šlesers bija kļuvis par vienu no cilvēkiem, kuri praktiski vadīja ievērojama ārvalstu kapitāla ienākšanu Latvijas tirgū.
Šlesera loma Rimi ienākšanā Latvijā
Šleseram mēdz piedēvēt Rimi atvešanu uz Latviju, taču dokumenti ļauj viņa lomu raksturot precīzāk. Rimi Baltija tika izveidota 1996. gadā. Uzņēmuma oficiālajā vēsturē par tā dibinātāju Latvijā nosaukta norvēģu Hakon Gruppen, kuru vadīja Rimi izveidotājs Stein Erik Hagen. Tā laika avoti norāda arī īpašnieku struktūru. Hakon piederēja 60 procenti, bet Varner Baltija — 40 procenti uzņēmuma.
Šlesers bija Rimi Baltija ģenerāldirektors uzņēmuma izveides un pirmo veikalu atvēršanas laikā. Pirmais Rimi veikals Baltijā tika atvērts 1997. gadā tirdzniecības centrā Dole. Pirmajā darbības gadā Rīgā jau bija četri veikali un aptuveni 220 darbinieku. Šlesers bija viens no galvenajiem cilvēkiem, kuri organizēja uzņēmuma praktiskās darbības sākšanu Latvijā, tādēļ noliegt viņa saistību ar Rimi ienākšanu būtu nepamatoti.
Vienlaikus apgalvojums, ka viņš atveda Rimi uz Latviju, bez plašāka paskaidrojuma pārspīlē viena cilvēka lomu. Šleseram nepiederēja Rimi zīmols, viņš nekontrolēja Hakon Gruppen, un nav atrasti pierādījumi, ka tieši viņš būtu pirmais pārliecinājis norvēģus ienākt Latvijas tirgū. Kontrolpakete, zīmols un būtiska finansējuma daļa nāca no Norvēģijas.
Dokumentos redzamajai situācijai atbilst vērtējums, ka Šlesers bija viens no galvenajiem vietējiem partneriem un vadītājiem, kuri īstenoja Rimi un Hakon ienākšanu Latvijas tirgū. Šāds formulējums ļauj atzīt viņa ieguldījumu, saglabājot precīzu priekšstatu par ārvalstu investoru kapitālu un lomu uzņēmuma izveidē.
No veikaliem līdz miljoniem
Deviņdesmito gadu otrajā pusē Šlesers vadīja arī Varner Hakon Invest, kas kļuva par platformu tirdzniecības nekustamo īpašumu attīstībai. Ar šo uzņēmumu loku bija saistīti Dole, Minsk, Mols un Centrs. Vēlāk tika sākti arī projekti, no kuriem izauga Alfa un Origo.
Arī šo objektu saukšana par «Šlesera projektiem» prasa precizējumu. Kapitāls lielā mērā nāca no Norvēģijas. Varner, Hakon un vēlāk Linstow bija investori un īpašnieki, savukārt Šlesers vadīja vietējo struktūru laikā, kad vairāki objekti tika pirkti, rekonstruēti un attīstīti. 1998. gadā publiski ziņoja, ka Varner un Hakon kopējās investīcijas Latvijā pārsniegušas 50 miljonus ASV dolāru. Mols projektā vien tika minēti aptuveni deviņi miljoni dolāru un vairāk nekā 60 tirdzniecības vietu. Šīs investīcijas nevar uzskatīt par Šlesera personīgi ieguldītu naudu, taču viņa vadītāja loma ļauj runāt par konkrētu līdzdalību projektu īstenošanā.
Priekšstatu par viņa finansiālo stāvokli papildina ziņas par personīgajiem aktīviem. 1998. gada Saeimas vēlēšanu kandidāta dokumentos Šlesers jau deklarēja nekustamos īpašumus Rīgā un līdzdalību vairākos uzņēmumos. Savukārt amatpersonas deklarācijas atklāj daļas šo aktīvu vērtību to pārdošanas brīdī. 1999. gadā viņš deklarēja sev piederošo RI-OS akciju pārdošanu par 900 tūkstošiem ASV dolāru. Tajā pašā gadā savas Varner Baltija daļas viņš pārdeva norvēģu Varner Gruppen par 16 miljoniem Norvēģijas kronu, bet sev piederošās Dole projekta daļas — Linstow Varner par vēl 463 269 ASV dolāriem. Deklarācijās norādītas viņa personīgo aktīvu pārdošanas summas, tādēļ tās nav jājauc ar uzņēmumu apgrozījumu.
Šie dati ļauj noraidīt priekšstatu, ka Šlesers politikā ienāca bez ievērojama privāta kapitāla un kļuva turīgs tikai pēc nokļūšanas pie valsts varas. Viņam piederošās uzņēmumu daļas bija iegūtas jau pirms ievēlēšanas Saeimā, un vēlāk deklarētās pārdošanas summas apliecina to ievērojamo vērtību. Šī informācija pati par sevi neko nepierāda par viņa turpmāko rīcību politikā un neatceļ interešu konflikta risku, taču ir būtiska viņa politiskās karjeras sākuma apstākļu izpratnei.
Vēl pirms pirmā ministra amata Šlesera uzņēmējdarbībā bija saskatāma noteikta pieeja. Viņš piesaistīja ievērojamu ārvalstu kapitālu, atrada tam vietu Latvijas tirgū, strauji izvērsa darbību, palielināja apgrozījumu un attīstīja infrastruktūru vai nekustamos īpašumus, vienlaikus saglabājot personīgu ekonomisku interesi projektu izaugsmē. Deviņdesmitajos gados šādi tapa veikali un tirdzniecības centri. Ienākot politikā, viņš ieguva iespēju šo uzņēmējdarbībā izveidojušos pieeju izmantot valsts mērogā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru