Paskatoties uz jebkuru priekšmetu sev apkārt, var uzdot pavisam vienkāršu jautājumu: no kurienes tas radies? Neatkarīgi no tā, vai tas ir akmens, koks, automašīna vai cilvēks, vienmēr atradīsies kaut kas, kas pastāvējis pirms tam. Koks izaug no sēklas. Sēkla rodas no cita auga. Automašīna sastāv no materiāliem un detaļām, kuras kāds ir izgatavojis. Cilvēks piedzimst no divu cilvēku bioloģiskās mijiedarbības. Pat mākslīgais intelekts, kas šodien pārsteidz ar savām iespējām, nav vienā dienā uzradies no tukša gaisa. Tā pamatā ir iepriekš radītas tehnoloģijas, zināšanas, matemātika, elektronika un daudzu cilvēku darbs. Viss, ko pazīstam, ir kaut kā turpinājums.
Ja paņemam jebkuru priekšmetu un sākam to sadalīt sastāvdaļās, atklājam materiālus, molekulas, atomus un vēl smalkākas struktūras. Ja izvēlamies citu ceļu un mēģinām noskaidrot, kas pastāvēja pirms šī priekšmeta, nonākam pie iepriekšējām tehnoloģijām, dabas procesiem vai dzīves attīstības posmiem. Tie ir divi atšķirīgi ceļi uz pagātni. Viens parāda, no kā kaut kas sastāv, otrs palīdz noskaidrot, kā tas radies. Un abos gadījumos mēs atrodam kaut ko, kas jau pastāvējis. Bet cik tālu iespējams iet atpakaļ?
Kur beidzas mūsu zināšanas, un sākas tukšums?
Zinātne ļauj izsekot Visuma attīstībai līdz ārkārtīgi agrīnam, karstam un blīvam stāvoklim. Mēs zinām, ka Zeme veidojusies no iepriekš pastāvējušas vielas, ka dzīvība uz tās attīstījusies un ka cilvēks ir daļa no šī ilgā procesa. Tomēr, mēģinot aiziet līdz pašam sākumam, rodas jautājums: no kurienes radās tas, kas bija sākumā? Var izvēlēties arī pavisam citu ceļu un atvērt Bībeli. Tās pirmajās rindās teikts, ka Dievs radīja debesis un zemi. Tālāk aprakstīta pasaules veidošana, gaismas parādīšanās, dzīvība un cilvēka radīšana. Cilvēks, kā vēsta Bībeles teksts, tika veidots no zemes pīšļiem, un Dievs viņā iedvesa dzīvības dvašu. Taču no kā Dievs radīja pašu Zemi? Kā radās materiāls, no kura tika veidots cilvēks? Kā tieši notika radīšana?
Teksts nesniedz tādu mehānisma aprakstu, kādu mēs šodien sagaidītu no tehniskas instrukcijas. Turklāt arī pašā Bībeles stāstā atrodami interesanti jautājumi. Pēc Ābela nogalināšanas Kains dodas prom, dzīvo Noda zemē, viņam ir sieva, piedzimst dēls, un tiek pieminēta pilsētas celtniecība. No kurienes radās Kaina sieva? Kas bija pārējie cilvēki? Bībele citviet piemin arī citus Ādama un Ievas bērnus, tomēr visus šos notikumus vienā precīzā hronoloģijā nesaliek. Reliģiskās tradīcijas piedāvā savus skaidrojumus, taču šeit mani interesē nevis pareizā interpretācija, bet pats jautājumu rašanās princips. Ja Dievs radīja pasauli, kas radīja Dievu? Teoloģijā parasti tiek atbildēts, ka Dievs pastāv mūžīgi un viņam nav sākuma. Līdz ar to viņam nav vajadzīgs radītājs.
Bet kāpēc tad mēs nevarētu apsvērt iespēju, ka arī pati realitāte kādā mums nezināmā formā ir pastāvējusi vienmēr? Te sākas filozofija, reliģija un nebeidzami strīdi. Vienam ir pārliecība, ka Dievs eksistē. Otrs tikpat pārliecinoši apgalvo pretējo. Viens atsaucas uz svētajiem rakstiem, otrs uz loģiku, dabas procesiem un zinātnes sasniegumiem. Viņi var strīdēties visu mūžu, taču jautājums par esamības pašu sākumu joprojām paliek atklāts. Līdzīga situācija vērojama sarunās par dzīvi pēc nāves. Cilvēki diezgan detalizēti apraksta paradīzi, elli, šķīstītavu, eņģeļus, velnu, dvēseles ceļojumu un mūžīgo dzīvi. Vienlaikus mums nav neatkarīgi pārbaudāmu zināšanu, kas ļautu droši aprakstīt šādas pēcnāves pasaules.
Protams, ticībai nav obligāti jādarbojas pēc zinātniskas pārbaudes principiem. Cilvēks var ticēt tam, ko nevar izmērīt. Problēma sākas brīdī, kad ticība tiek pasniegta kā pilnīgas zināšanas. Ironiski, ka cilvēce spējusi radīt kosmosa kuģus, kodolreaktorus un mākslīgo intelektu, bet joprojām nespēj vienoties, kāpēc vispār kaut kas eksistē. Manuprāt, te ir vēl viena būtiska kļūda mūsu domāšanā. Mēs nezināmo ļoti bieži aizstājam ar tukšumu. Ja aiz noteiktas robežas neko neredzam, sākam domāt, ka tur nekā nav. Taču tumsa ir tikai redzamas gaismas trūkums. Tukša telpa ir pavisam cits jēdziens. Savukārt nezināšana nozīmē vienīgi to, ka mūsu rīcībā nav pietiekamas informācijas. Ja cilvēks nezina, kas atrodas aiz sienas, tas nenozīmē, ka aiz sienas nekā nav.
Varbūt tieši tā mēs skatāmies arī uz Visuma izcelsmi. Esam nonākuši līdz savu zināšanu robežai un mēģinām to uztvert kā visa sākumu. Bet varbūt tur vienkārši turpinās kaut kas tāds, ko mēs vēl nespējam saprast.
Vai cilvēks vispār spēj izdomāt kaut ko pilnīgi jaunu?
No šī jautājuma var pāriet pie citas, šķietami nesaistītas tēmas: cilvēka domāšanas. Mēs sakām, ka kāds izgudrojis automašīnu, lidmašīnu, telefonu vai datoru. Taču vai kāds patiešām ir izdomājis šīs lietas kā pilnīgi gatavus objektus? Iedomāsimies cilvēku, kurš dzīvojis laikā, kad nebija ne iekšdedzes dzinēju, ne elektrisko sistēmu, ne mūsdienu metālapstrādes. Vai viņš varētu vienkārši apsēsties uz akmens un pēkšņi izdomāt automašīnu ar četriem riteņiem, degvielas iesmidzināšanu, gultņiem, pārnesumkārbu, elektroniku un visām pārējām detaļām? Diez vai.
Mūsdienu automobilis ir ilgstošas tehnoloģiju attīstības rezultāts. Kāds izdomāja vienu mehānismu, kāds cits to uzlaboja. Vēlāk parādījās jauni materiāli, enerģijas izmantošanas veidi un ražošanas metodes. Dažādos laikos radītie risinājumi tika savienoti, līdz izveidojās tas, ko šodien uzskatām par parastu automašīnu. Neviens cilvēks nav viens pats izdomājis visu šo sistēmu. Līdzīgi var paskatīties uz mūsu fantāziju. Cilvēks spēj iztēloties pūķi, milzīgu zirnekli ar cilvēka galvu vai ziloņa kājām. Var izdomāt būtni, kurai cilvēka ķermenis sastāv no elektrības, un attēlot to kā kustīgu, zilganu gaismas formu. Taču kur mēs ņemam šos tēlus? Mēs jau zinām, kā izskatās zirneklis, zilonis, cilvēks, zibens un gaisma. Mainām izmērus, samainām ķermeņa daļas, pievienojam vai noņemam īpašības.
Rezultātā iegūstam tēlu, kāds dabā varbūt nekad nav eksistējis, bet tā veidošanā esam izmantojuši jau pazīstamus elementus. Tāpēc man rodas doma, ka cilvēka iztēle varētu darboties pēc līdzīga principa kā materiālā pasaule. Mēs neveidojam no absolūta nekā. Mēs izmantojam esošo informāciju, to pārkārtojam, papildinām un savienojam jaunās kombinācijās. Tās var būt tik neparastas, ka rezultāts izskatās pēc pilnīgi jauna izgudrojuma. Arī tad, ja jaunajam savienojumam rodas īpašības, kādu atsevišķām sastāvdaļām nav bijis, tam joprojām ir sava priekšvēsture. Taču no kurienes cilvēks iegūst pašu sākotnējo impulsu šādam savienojumam? Kāpēc vienam pēkšņi ienāk prātā doma, par kuru otrs nekad nav aizdomājies?
Informācija, kas krīt kā lietus
Te sākas mana personīgā hipotēze. Pieņemsim, ka informācija eksistē arī ārpus cilvēka apziņas. Mēs nezinām, kādā formā tā varētu pastāvēt. Varbūt tā ir saistīta ar vēl nezināmiem fizikāliem procesiem, enerģiju vai civilizācijām, par kuru eksistenci mums nav nekādu zināšanu. Varbūt cilvēka smadzenes ne tikai veido un apstrādā informāciju, bet noteiktos apstākļos spēj arī uztvert kaut ko no ārpuses. Es to iztēlojos kā lietu. Līst milzīgs lietus, un katrā, piemēram, miljonajā pilienā ir kāds informācijas fragments. Tas var saturēt priekšstatu par noteiktu tehnoloģiju, savienojumu, darbības principu vai iespēju kaut ko mainīt. Pilienam nav obligāti jānes gatavs izgudrojums.
Ja runājam par dzinēju, tajā var būt tikai doma par kāda procesa izmantošanu, konkrētu mehānisma daļu vai neparastu savienojumu. Cilvēks šo informāciju uztver savā veidā, salīdzina ar jau zināmo un mēģina kaut ko izveidot. Varbūt viņš pat neapzinās, ka saņēmis kādu jaunu impulsu. Viņam vienkārši pēkšņi rodas doma. Turklāt lietus nelīst tikai pār bagātniekiem, zinātniekiem vai īpaši izglītotiem cilvēkiem. Informācijas piliens var trāpīt jebkuram. Vienam, kurš strādā rūpnīcā. Otram, kurš vada automašīnu. Trešajam, kurš dzīvo nabadzībā. Ceturtajam, kuram pieder laboratorijas, uzņēmumi un miljoniem vērti resursi. Šādā modelī informācija netiek sadalīta pēc cilvēku sociālā stāvokļa vai viņu iespējām to izmantot. Un tad sākas pats interesantākais: kas notiek ar saņemto informāciju?
Es redzu trīs galvenos attīstības ceļus.
Pirmais ir tūlītēja realizācija. Cilvēkam rodas ideja, un viņa rīcībā ir nepieciešamās zināšanas, laiks, materiāli, nauda un tehnoloģijas. Viņš sāk eksperimentēt, pieļauj kļūdas, tās labo un galu galā kaut ko izveido.
Otrais ir informācijas saglabāšana. Cilvēks saprot savu ieceri, bet viņam nav iespēju to īstenot. Viņš to pieraksta, uzzīmē vai pastāsta citiem. Varbūt šī informācija nonāk grāmatā, piezīmēs vai kādā senā manuskriptā. Pēc simt vai pat tūkstoš gadiem kāds cits to atrod un spēj izmantot.
Trešais ir informācijas izzušana. Cilvēkam rodas doma, bet viņš to nespēj īstenot, nepieraksta un nevienam nenodod. Pēc kāda laika viņš to aizmirst. Vai arī nomirst, un informācija pazūd kopā ar viņu.
Līdz ar to ne visas idejas, kas rodas cilvēku galvās, kļūst par daļu no cilvēces attīstības. Savā ziņā tas atgādina dabisko atlasi. Cilvēka vairošanās procesā milzīgs spermatozoīdu skaits piedalās ceļā uz apaugļošanu, bet parastā gadījumā olšūnu apaugļo viens spermatozoīds. No tā nevar secināt, ka pārējie būtu bijuši gatavi cilvēki. Tomēr kā līdzība šis process palīdz iztēloties, cik liels skaits iespējamo variantu nekad nenonāk līdz nākamajam attīstības posmam. Varbūt ar informāciju notiek kaut kas līdzīgs. Tūkstošiem domu, simtiem mēģinājumu un tikai dažas realizētas idejas. Taču šajā atlasē uzvar ne vienmēr gudrākais cilvēks vai pati vērtīgākā ideja. Ļoti daudz nosaka apstākļi.
Nepareizais cilvēks, nepareizais laiks un nauda
Iedomāsimies cilvēku, kurš dzīvo pirms tūkstoš gadiem un kuram rodas priekšstats par kaut ko līdzīgu kosmosa kuģim. Viņš varētu iztēloties, ka cilvēks kādreiz spēs pamest Zemi un pārvietoties ārpus tās. Taču viņa dzīves laikā nav ne nepieciešamo materiālu, ne tehnoloģiju, ne zināšanu, kas ļautu šādu ieceri īstenot. Labākajā gadījumā viņš savu domu pierakstītu vai attēlotu zīmējumā. Sliktākajā gadījumā apkārtējie viņu uzskatītu par jukušu cilvēku. Noteiktos vēsturiskos apstākļos neparastas idejas varēja izraisīt arī vajāšanu. Tādējādi informācijas vērtība un iespēja to izmantot ir cieši saistīta ar laiku. Ideja var būt priekšā savam laikmetam. Cilvēks, kuram tā radusies, var pat nesaprast, kā to praktiski pārbaudīt.
Pēc vairākiem gadsimtiem cita sabiedrība, kurai pieejamas attīstītākas tehnoloģijas, spēj realizēt līdzīgu ieceri. Un vēsture atceras to, kuram izdevās. Te parādās vēl viens būtisks faktors: nauda. Mēs bieži dzirdam stāstus par talantīgiem cilvēkiem, kuri ar neatlaidīgu darbu sasnieguši neticamus rezultātus. Taču daudz retāk runājam par tiem, kuriem bija interesantas ieceres, bet nebija iespēju tās pārbaudīt. Pieņemsim, ka diviem cilvēkiem rodas līdzīga ideja. Vienam ir vairāki miljoni eiro. Viņš var nolīgt speciālistus, izveidot laboratoriju, iegādāties iekārtas un sākt eksperimentus. Pirmais mēģinājums neizdodas. Viņš iegulda vēl naudu. Otrais mēģinājums arī neizdodas. Viņš pārveido projektu, piesaista jaunus cilvēkus un mēģina vēlreiz.
Ja resursu pietiek, kļūdas kļūst par daļu no attīstības procesa. Otram cilvēkam šādu līdzekļu nav. Viņš varbūt sakrājis dažus tūkstošus eiro, riskē ar saviem ietaupījumiem un sāk īstenot ieceri. Viena nopietna kļūda, un nauda ir beigusies. Viņš vairs nevar turpināt eksperimentus. Ne tāpēc, ka viņa ideja būtu sliktāka vai viņš būtu mazāk spējīgs, bet tāpēc, ka viņam beigušies resursi. Nauda nedod cilvēkam gudrību, taču tā dod iespēju kļūdīties vairākas reizes. Protams, arī ar miljoniem var neizdoties nekas. Lai īstenotu ideju, ir vajadzīgas zināšanas, organizācija, izpratne un spēja pieņemt lēmumus. Taču cilvēkam bez resursiem dažkārt pat netiek dota iespēja noskaidrot, vai viņa iecere būtu izdevusies.
Tāpēc man šķiet aplami automātiski uzskatīt, ka cilvēks, kurš neko ievērojamu nav radījis, noteikti nav bijis spējīgs to izdarīt. Mēs redzam realizētos rezultātus, nevis visas iespējas, kas palikušas cilvēku galvās. Ja atgriežamies pie manas hipotēzes par informācijas lietu, tad rodas interesanta situācija. Informācija var nonākt pie cilvēka neatkarīgi no tā, vai viņš to spēj izmantot. Daļa vienkārši pazūd. Daļa tiek saglabāta nākamajām paaudzēm. Tikai noteikta daļa pārvēršas reālos izgudrojumos. Varētu pat būt, ka viena un tā pati vai ļoti līdzīga informācija nonāk pie vairākiem cilvēkiem neatkarīgi citam no cita. Vienam tā pazūd, otrs to saglabā, bet trešais īsteno.
Tādā gadījumā cilvēces progress būtu ne tikai cilvēka prāta sasniegums, bet arī veiksmīga informācijas, laika, zināšanu un resursu sakritība.
Cilvēks kā informācijas uztvērējs
Bet kāpēc vispār pieņemt, ka cilvēks varētu uztvert informāciju no ārpuses? Šis jautājums man radās, domājot par pašu cilvēku. Mēs aptuveni zinām, no kā sastāv mūsu ķermenis. Zinām, kā darbojas daudzi orgāni, kā nervu sistēma pārraida signālus, kā smadzenēs notiek elektriski un ķīmiski procesi. Ja cilvēka ķermeni sadalītu arvien mazākās sastāvdaļās, mēs ieraudzītu audus, šūnas, molekulas un atomus. Tomēr šo sastāvdaļu uzskaitījums pats par sevi vēl neatbild uz jautājumu, kāpēc mēs izjūtam sevi kā personību. Kāpēc es apzinos, ka esmu es? Kāpēc man ir sajūta, ka es atrodos savā ķermenī, redzu pasauli, dzirdu skaņas, atceros pagātni un varu domāt par nākotni?
Mēs zinām, ka nervu sistēmas darbība ir saistīta ar elektroķīmiskiem impulsiem. Elektriska stimulācija noteiktos apstākļos var izraisīt muskuļu saraušanos. Pievadot impulsu attiecīgajam nervam, iespējams panākt kustību. Taču kustība un apziņa nav viens un tas pats. Ja nedzīva cilvēka ķermenim pievadītu elektrību, tas nekļūtu par dzīvu, domājošu personību tikai tāpēc, ka kāds muskulis sāktu kustēties. Ne divpadsmit, ne divsimt divdesmit volti paši par sevi neatjaunotu cilvēka atmiņas, domāšanu un personību. Nevar vienkārši pieslēgt vadus un sagaidīt, ka ķermenis piecelsies, pateiks: «Paldies, ka mani atdzīvinājāt, tagad iešu padzert tēju,» un pēc tam sāks apspriest Visuma izcelsmi.
Dzīva cilvēka funkcionēšanai nepieciešama ārkārtīgi sarežģīta, savstarpēji saistītu bioloģisku procesu darbība. Mēs spējam pētīt atsevišķas šīs sistēmas, ietekmēt tās un noteikt daudzas likumsakarības. Taču jautājums par to, kā rodas subjektīvā apziņas pieredze, joprojām nav pilnībā atrisināts. Tāpēc man rodas doma par cilvēku kā sava veida Visuma sastāvdaļu kopumu, kurā noteiktā attīstības brīdī parādījusies spēja apzināties sevi. Varbūt viss notiek pašā smadzeņu sistēmā. Varbūt apziņas darbībā ir kāds informācijas aspekts, kuru mēs vēl nepazīstam. Dažādās tradīcijās cilvēki izmanto vārdus «dvēsele», «gars», «dzīvības spēks» vai citus apzīmējumus. Taču nosaukuma piešķiršana vēl nepaskaidro pašu parādību.
Manā hipotēzē ir vieta iespējai, ka smadzenes varētu būt ne tikai informācijas veidotājs un apstrādātājs, bet arī uztvērējs. Kaut kas līdzīgs radiosistēmai, tikai bez pieņēmuma, ka mēs jau zinām tās uzbūvi vai signāla izcelsmi. Un šeit atkal nonākam pie jautājuma: ja cilvēks saņem informāciju, tad kur tā atrodas pirms nonākšanas viņa apziņā?
Sapņi jeb dzīve, kuru piedzīvojam guļot
Vēl viena parādība, kas liek domāt par apziņas dabu, ir sapņi. Cilvēks guļ gultā. Viņa ķermenis atrodas vienā konkrētā vietā, bet sapnī viņš var atrasties pavisam citur. Viņš sarunājas ar cilvēkiem, redz ēkas, pārvietojas, izjūt bailes, pārsteigumu, prieku vai sāpes. Dažkārt visa pieredze šķiet tik īsta, ka tikai pēc pamošanās saprotam, ka nekas no tā nav noticis ārējā pasaulē. Fiziski cilvēks gulēja. Savā subjektīvajā pieredzē viņš tikmēr dzīvoja citu dzīves epizodi. Sapņi ir saistīti ar smadzeņu aktivitāti. Ir zināms, ka tie rodas dažādās miega stadijās un ka to saturu var ietekmēt atmiņas, emocijas un iepriekšējā pieredze. Taču ikdienas valodā mēs šo sarežģīto pieredzi parasti norakstām ar vienu teikumu: «Man šonakt bija dīvains sapnis.» Un viss.
Bet kas īsti ir šī pieredze? Kā smadzenes spēj radīt veselu vidi, kurā cilvēks ne tikai redz attēlus, bet arī jūtas klātesošs? Sapnī var parādīties cilvēki, kurus sen neesam redzējuši, vietas, kur nekad neesam bijuši, un notikumi, kuriem šķietami nav nekādas loģikas. Dažkārt turpat rodas arī jauni priekšstati vai neparasti savienojumi, par kuriem nomodā nebijām domājuši. Ja apziņa spēj radīt tik pārliecinošu pieredzi bez tiešas ārējās pasaules klātbūtnes, tad cik daudz mēs patiesībā saprotam par savu domāšanu? Manā hipotēzē sapņi ir vēl viens iemesls jautāt, kā informācija tiek uztverta, glabāta, savienota un pārvērsta pieredzē. Es nezinu, vai sapņiem būtu kāda saistība ar iespējamu ārēju informācijas avotu. Varbūt tie pilnībā rodas mūsu pašu smadzenēs.
Taču pati spēja radīt šādu iekšēju pasauli ir pārsteidzoša.
Kāpēc cilvēks vispār uzdod šādus jautājumus?
Te ir vēl kāda dīvaina cilvēka īpašība. Paskatīsimies uz dzīvniekiem. Tie spēj mācīties, orientēties apkārtējā vidē, sazināties, sadarboties un risināt dažādus uzdevumus. Taču mums nav pamata pieņemt, ka dzīvnieki apspriež Visuma sākumu, reliģiskās mācības vai to, kas notiek pēc nāves, tādā veidā kā cilvēki. Dzīvniekam ikdienā svarīgākas ir daudz tiešākas vajadzības: barība, drošība, vairošanās un izdzīvošana. Cilvēks tikmēr var apsēsties uz akmens un sākt domāt, no kurienes radies pats akmens, planēta, uz kuras tas atrodas, un Visums, kurā atrodas šī planēta. Pēc brīža blakus apsēžas otrs cilvēks un paziņo, ka pirmais neko nesaprot. Viens apgalvo, ka pasauli radījis Dievs. Otrs saka, ka Dieva nav. Abi sāk strīdēties un katrs ir pārliecināts par savu taisnību.
Vēlāk no šādām diskusijām rodas filozofiskas skolas, reliģiskas mācības, universitāšu programmas, grāmatas un veselas profesijas. Cilvēce spējusi izveidot sarežģītu sistēmu, kurā var visu mūžu nodarboties ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējams sniegt galīgu atbildi. Savā ziņā tas ir diezgan komisks skats. Taču man interesē ne tik daudz paši strīdi, cik tas, kāpēc cilvēkam vispār piemīt spēja šādus jautājumus formulēt. Mūsu prāts spēj aiziet tālāk par ikdienas vajadzībām. Tas var domāt par miljardiem gadu senu pagātni, iedomāties nākotni un mēģināt izprast kaut ko, ko nekad nav tieši pieredzējis. Varbūt cilvēks vienkārši ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, kurā šādas domāšanas spējas kļuvušas iespējamas.
Bet iespējams arī tas, ka mēs vēl nesaprotam visus procesus, kuros informācija nonāk līdz mūsu apziņai. Tieši šī iespēja mani interesē.
Ja viss jau kaut kur pastāv
Mēģinot savienot visas šīs pārdomas vienā konstrukcijā, nonāku pie vienas hipotēzes. Varbūt realitātē jau eksistē daudz vairāk informācijas, nekā cilvēks šobrīd spēj uztvert un izmantot. Šī informācija ne vienmēr būtu jāuztver kā gatavi priekšmeti, izgudrojumi vai precīzi tehniski rasējumi. Tā varētu būt informācija par noteiktiem procesiem, savienojumiem, mijiedarbībām un iespējām. Cilvēks saņemtu tikai nelielu fragmentu, ko viņa prāts spētu pārveidot par domu. Turpmāko noteiktu viņa zināšanas, dzīves apstākļi, pieejamie materiāli, tehnoloģijas un laiks, kurā viņš dzīvo. Kāds no šīs informācijas izveidotu jaunu tehnoloģiju. Kāds cits to saglabātu nākotnei. Vēl kāds par to nedaudz padomātu un aizmirstu.
Informācija, iespējams, nebūtu paredzēta konkrētiem cilvēkiem. Tā vienkārši izplatītos, līdzīgi kā lietus, kura pilieni nokrīt dažādās vietās. Tas arī palīdzētu iztēloties, kāpēc līdzīgas idejas reizēm rodas cilvēkiem, kuri savā starpā nekad nav sazinājušies. Protams, līdzīgu ideju rašanos var skaidrot arī ar kopīgām zināšanām, apstākļiem un cilvēka spēju patstāvīgi veidot jaunus savienojumus. Tieši tāpēc manā konstrukcijā atsevišķi jānodala divi jautājumi: kā cilvēks izmanto jau zināmo un vai viņš papildus tam var saņemt informāciju no mums nezināma avota. Es arī nepieņemu, ka katrai domai būtu jābūt īpašai, vērtīgai vai realizējamai. Liela daļa cilvēku domu ir ikdienišķas, atkārtojas un ne pie kā nenoved.
Bet, ja šāda ārēja informācijas plūsma pastāvētu, tās rezultāti būtu atkarīgi no ļoti daudziem faktoriem. Ideja varētu parādīties gadsimtiem pirms nepieciešamajām tehnoloģijām. Tā varētu nonākt pie cilvēka, kuram nav naudas. Pie cilvēka, kurš to nesaprot. Pie cilvēka, kurš saprot, bet baidās par to runāt. Un tikai reizēm visas nepieciešamās lietas sakristu vienā laikā un vietā. Tāpēc varētu rasties iespaids, ka īpaši cilvēki saņem īpašas idejas, lai gan patiesībā vienkārši redzam tos gadījumus, kuros informācija veiksmīgi pārvērtusies rezultātā. Savukārt neskaitāmie neizmantotie varianti mums paliek neredzami. Šajā hipotēzē cilvēks nav visa sākums. Viņš ir viens no posmiem daudz lielākā informācijas attīstības procesā.
Un pati cilvēce varētu būt tikai viens no veidiem, kā šāda informācija izpaužas materiālajā pasaulē. Varbūt kaut kur pastāv citas civilizācijas. Varbūt informācija ir saistīta ar procesiem, kuriem mūsu zināšanās vēl nav pat nosaukuma. Varbūt viss izskaidrojums slēpjas pašā cilvēka smadzeņu darbībā un mums vienkārši vēl pietrūkst izpratnes. Es nepretendēju zināt, kurš no šiem variantiem ir pareizs.
Atgriežoties pie paša sākuma
Visas šīs pārdomas sākās ar vienu vienkāršu jautājumu: vai kaut kas var rasties no absolūta nekā? Pētot apkārtējo pasauli, mēs redzam nepārtrauktas pārmaiņas. Vielas savienojas, sadalās, pārvēršas. Tehnoloģijas attīstās no iepriekšējiem sasniegumiem. Cilvēki piedzimst, aug, mācās un izmanto iepriekšējo paaudžu zināšanas. Arī domāšanā var saskatīt līdzīgu secību. Mēs apgūstam informāciju, savienojam dažādus priekšstatus, iegūstam jaunas idejas un nododam tās tālāk. Taču, mēģinot izsekot visam līdz pašam sākumam, mēs atkal nonākam pie robežas, aiz kuras pagaidām neredzam. Man šķiet, ka cilvēces lielākā kļūda varētu būt vēlme šo robežu nekavējoties aizpildīt ar gatavu atbildi.
Kāds to aizpilda ar Dievu. Kāds ar pārliecību, ka viss vienkārši kaut kā sākās. Kāds mēģina izveidot savu skaidrojumu, izmantojot mums vēl nezināmas civilizācijas, enerģiju vai informācijas plūsmas. Es piedāvāju tikai vienu no šādiem pārdomu modeļiem. Tā pamatā ir doma, ka viss, ko novērojam, ir saistīts ar kaut ko iepriekš pastāvējušu. Arī cilvēka idejas varētu būt daļa no šāda procesa. Un, iespējams, cilvēka smadzenes spēj uztvert ne tikai to informāciju, kuru mēs jau pazīstam un protam izskaidrot. Man nav nepieciešams šo domu pasludināt par atklājumu vai patiesību. Es vienkārši mēģinu saprast, cik tālu var aiziet, konsekventi uzdodot vienu un to pašu jautājumu. No kā tas radās? Un kas bija pirms tam?
Varbūt pašā sākumā nekāda sākuma nemaz nav bijis. Varbūt realitāte vienmēr ir pastāvējusi, tikai nepārtraukti mainījusi savas formas un stāvokļus. Bet varbūt cilvēka prāts vienkārši nav piemērots tam, lai aptvertu visu realitāti. Mēs spējam izpētīt savas smadzenes, bet joprojām uzdodam jautājumu, kāpēc vispār apzināmies savu eksistenci. Mēs spējam pētīt Visumu, bet nezinām, kāpēc tas eksistē. Mēs spējam radīt tehnoloģijas, taču reizēm pat nespējam izskaidrot, kāpēc tieši konkrētajā brīdī mums ienāca prātā kāda ideja. Un tad vēl ir cilvēki, kuri pilnīgi droši zina, kas mūs sagaida pēc nāves. Laikam jau cilvēkam visvieglāk ir izskaidrot tieši to, ko viņš nekad nav redzējis. Bet man daudz interesantāks šķiet jautājums par to, kas notiek tepat, mūsu galvās.
Jo, ja nekas nerodas no nekā, tad no kurienes rodas doma, ar kuru mēs vispār sākam par to domāt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru